Anita Ausjuka: Bērniem jāļauj dzīvot savu dzīvi ^{Apriņķis.lv}

“Amerikā pie meitām esmu ciemojusies deviņas reizes. Šogad būtu jau desmitā. Brauciens bija ieplānots, biļete nopirkta, bet Covid-19 ieviesa savas korekcijas... Taču, pateicoties “Skype”, redzamies un sarunājamies katru dienu! Laika starpība tam nebūt netraucē. Kad Latvijā ir deviņi vakarā, Amerikā ir divi dienā – starpība ir septiņas stundas. Arī dodoties ciemos pie mīļajām meitiņām laika starpību īpaši neizjūtu. Kā mēdz teikt – lidoju pie viņām vēja spārniem. Zinu, ka šis vīruss kādreiz beigsies un mēs satiksimies gan Amerikā, gan Latvijā!” saka Anita, piebilstot, ka citos apstākļos, kad pār mūsu ikdienu nevaldīja Covid-19, viņa ar savām mīļajām meitiņām un mazbērniem, neraugoties uz lielo attālumu, klātienē tikās ne retāk par daudzām citām vecmāmiņām, kuru mazbērni ir tepat Latvijā.

Iesakņojas Amerikā

Bet sākās viss, kad vecākā meita Agnese studēja Latvijas Universitātē un viņai bija iespēja piedalīties “Au Pair” programmā, kas paredz strādāšanu, faktiski – bērnu uzraudzīšanu, ģimenē, studijas vietējā universitātē, apmaksātu atvaļinājumu un ceļošanu pa ASV.

“Pēc gada viņa atgriezās un bija kļuvusi daudz neatkarīgāka, apguvusi jaunas prasmes – pacietību, komunikāciju, pielāgošanos dažādām situācijām, uzzinājusi par jaunām kultūrām, kļuvusi spēcīgāka, gudrāka un gādīgāka. Tad Agnese atkal devās prom un gandrīz 10 gadus nodzīvoja Londonā, kur strādāja “Chanel” firmā. Viņas sirdslieta noteikti arī vēl šobrīd ir viss, kas saistīts ar kosmētiku. Londonā Agnese iepazinās ar savu tagadējo vīru, un tad jau ceļš atkal drīz pagriezās uz Ameriku. Londonā piedzima mūsu pirmā mazmeitiņa Skarleta, decembrī viņai būs 11 gadiņi, un viņa mācās 5. klasē,” stāsta Anita.

Kad Agneses ģimene atkal bija devusies uz ASV, tur piedzima otrs Anitas mazbērns – Pēterītis. “Tagad Nunezu ģimene dzīvo Haverhillā, kas no Bostonas ir tikpat tālu cik Ogre no Rīgas. Agnese strādā skaistumkopšanas jomā, vīrs ir neliela autoservisa līdzīpašnieks, Skarleta mācās skolā, bet Pēterītis apmeklē bērnudārzu (pie viņiem gan to sauc par skoliņu). Agnese tur ir iedzīvojusies, jūtas labi. Protams, arī tur šis laiks nav viegls, jāievēro visas drošības prasības, bet dzīve nav apstājusies, un viņa kopā ar ģimeni iespēju robežās tāpat apskata vēl neredzētas vietas, bauda okeāna varenību,” stāsta Anita.

Interese par Latvijā notiekošo nav zudusi

Pirms pieciem gadiem māsas pēdās devās arī Anitas jaunākā meita Līga, kura ASV ir laimīgi precējusies un mājās audzina divgadīgo Emili.

“Larkinu ģimene dzīvo okeāna pilsētā Glosterā, ar mašīnu māsas viena pie otras var nokļūt stundas laikā, ar sabiedrisko transportu – divās stundās. Līga spēlē vijoli baznīcas ansamblī, par ko man liels prieks un jāteic paldies Ogres Mūzikas skolai, izcilajai skolotājai Viktorijai Ivanovai un Guntim Pļavniekam par muzicēšanas iespējām viņa dibinātajā orķestrī! Lai arī tālu prom, meitas interesējas par notiekošo Latvijā. Pirms došanās prom Līga strādāja Ogres novada pašvaldībā, tāpēc viņu interesē, kas notiek Ogrē. Pie Līgas dzīvesvietas aug trīs priedes – gluži kā Ogres ģerbonī, kas viņai vēl vairāk atgādina par mājām. Mūsdienās informācija ir pieejama it visur, lai arī kur cilvēks atrastos,” saka Anita.

Māca mazbērniem latviešu valodu

Vienīgais, par ko vecmāmiņai nedaudz sāp sirds, ir tas, ka mazbērni nerunā latviski. “Diemžēl pilsētās, kur dzīvo meitas, nav ne latviešu skoliņu, ne apvienību, ne biedrību. Tuvākās ir Bostonā. Faktiski nav arī neviena cita latvieša, un ģimenēs meitas runā angliski, bet savā starpā, kad satiekas, protams, sazinās latviski. Kad esmu tur, tad gan mācāmies latviešu vārdus. Skarleta prot “Tūdaliņ, tagadiņ!” un plaukstiņpolku. Mēs ar vīru mazbērniem esam emi un epi. Mazmeitai skolā bija jāraksta par tradīcijām, kuras svin mājās. Skarleta tā arī uzrakstīja: “Lielākā tradīcija ir emi, jo ar viņu kopā mēs Lieldienās krāsojam olas, Ziemassvētkos cepam piparkūkas!” Vai nav forši?

Mazā Emili skaita “Cepu, cepu kukulīti!” un “Vāru, vāru putriņu!”. Ceru, ka arī Līga viņai mācīs latviešu valodu. Lai nu būtu, kā būdams, mums katram sava dzīve, mums katram savs ceļš ejams! Vienu zinu droši – bērniem jāļauj dzīvot pašiem savu dzīvi. Kur būt, ko darīt – tā ir viņu izvēle, ko mēs, vecāki, pieņemam un respektējam. Ļoti viņas mīlam un lepojamies! Un mazbērni, kā jau visiem vecvecākiem, mums ir vislabākie, visskaistākie un visgudrākie pasaulē! “ saka Anita.

Bērni lutina

“Man Amerikā ļoti patīk, jo, pateicoties meitām, esmu daudz ceļojusi, redzējusi, satikusi brīnišķīgus cilvēkus, kuri kļuvuši par labiem draugiem. Man bija arī tā vienreizējā laime un iespēja redzēt un piedalīties XIV Vispārējos latviešu Dziesmu un deju svētkos ASV, Baltimorā. Protams, to nevar vārdos izteikt, tas jājūt ar sirdi… Kopā ar Agnesi un Skarletu bijām atrakciju parkā “Walt Disney World” Orlando Floridā. Skaisti! Pērn Līga ar ģimeni piepildīja manu sapni un dzimšanas dienā uzdāvināja biļeti uz izrādi Bostonas teātrī “Cutler Majestic Theatre”. Noteikti negribu lielīties, bet tas ir tik sirsnīgi un patīkami, ka bērni tā rūpējas un lutina mani!” stāsta Anita.

Saknes ir un paliek Latvijā

Jautāta, vai nav apsvērusi iespēju pavisam doties projām no Latvijas pie meitām, Anita teic, ka, lai arī daļa sirds tagad ir otrpus okeāna, viņas vieta ir šeit, Latvijā. “Pilsētās, kur dzīvo meitas, daba un laikapstākļi ir stipri līdzīgi Latvijai – tādi paši koki, tāpat zied margrietiņas, baltais un sarkanais āboliņš. Varbūt vienīgi stādītās puķes tur ir mazliet košākas, jo ir nedaudz siltāks nekā šeit. Protams, ir arī lietas, kuru pietrūkst, kuru nav vai kuras garšo citādāk, piemēram, skābi kāposti, marinēti gurķi, kūpināta vista, žāvēta gaļa un visam pāri rupjmaize! Amerika ir liela zeme, es pat simto daļiņu no tās neesmu redzējusi, bet par to, kur esmu bijusi, ko esmu satikusi, varu teikt tikai to labāko…

Jā, vēl pieminēšu, ka Bostonā vairākkārt esmu viesojusies latviešu biedrībā, vienmēr kaut ko aizvedu no Latvijas – kādas spēles, grāmatzīmes, diskus. Tur arī ir sava aura – visi esam latvieši, tomēr tik ļoti atšķirīgi. Viņu inteliģence (lielākajai daļai pāri 70), tā smeldze pēc Latvijas viņiem ir ļoti dziļi sirdī! Tur ir arī latviešu skoliņa, un, parunājot ar skolotājām, secinājums ir viens: ja ģimenē nerunā latviski, valoda ātri aizmirstas.

Lai arī cik Amerikā ir skaisti un labi, lai arī meitas un mazbērni dzīvo tur, mēs ar vīru nekad nepārcelsimies uz Ameriku, jo mūsu saknes, mūsu dzīve ir te, Latvijā. Ciemos, jā, bet ne uz palikšanu! Kā jau iepriekš minēju, bērniem jāļauj dzīvot savu dzīvi. Ja reiz sirds meitas aizveda tik tālu prom no mājām, tad jau laikam tā tam jābūt. Protams, es nezaudēju cerību, ka varbūt kādreiz ceļš viņas atvedīs atpakaļ uz Latviju – ne tikai ciemos, bet pavisam,” saka Anita.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem