Ģimenes apvienošanās – tie ir stāsti ar laimīgām beigām Apriņķis.lv
- Autors: Ilze Ručevska
Hermīne ar vīru – Ineses brālēnu – un daļu no ģimenes. Foto – no privātā arhīva
Meklēt sen pazudušus radiniekus nav viegls darbs, tas ir emocionāls un grūts, bet, vainagojoties ar panākumiem, tas nes prieku un gandarījumu par paveikto. Mārtiņš Ziebergs ir viens no tiem cilvēkiem, kas saved kopā sen pazudušus radiniekus un ģimenes locekļus. Viņam ir daudzi stāsti ar laimīgām beigām, daudzi stāsti, kurus varētu klausīties dienām ilgi. Tomēr šajā reizē Mārtiņš vēlas, lai uzklausām Sējas novada iedzīvotājas Hermīnes Iekļavas stāstu. “Rīgas Apriņķa Avīze” sazinājās ar Mārtiņu, lai uzzinātu nedaudz vairāk par viņa darbu, kā arī ar Hermīni, lai dzirdētu viņas satikšanās stāstu.
Darbs, kuru sauc par hobiju
Brīvprātīgais aktīvists Mārtiņš Ziebergs nāk no Jelgavas novada un savu ikdienu pavada, palīdzot kopā savest sen pazudušus radiniekus. Šobrīd kopumā Mārtiņš ir palīdzējis vairāk nekā 2000 cilvēku. “Sāku ar Jelgavas novadu, jo no turienes pats nāku, pēc tam jau pa visu Latviju un arī ārzemēm. Stāsti ir dažādi, jo arī cilvēki ir dažādi. Par katru varētu stāstīt veselu dienu.”
Mārtiņš stāsta, ka cilvēki pie viņa vēršas ne tikai pēc palīdzības, bet arī pēc padoma – kā uzsākt meklējumus, kur labāk meklēt. Mārtiņš stāsta, ka katra tikšanās ir ļoti emocionāla, tomēr visi viņa stāsti ir ar laimīgām beigām. Savā pieredzē vīrietis atceras tikai piecus gadījumus, kad atrastie cilvēki nav vēlējušies satikties.
Šajā reizē kungs palīdzēja atrast ģimenes locekli Gruzijā, un šo stāstu viņš uzticēja pastāstīt pašai Hermīnei Iekļavai – sievietei, kura vērsās pēc palīdzības pie Mārtiņa.
Prieka asaras un emociju virpulis
Hermīne Iekļava nāk no Bauskas, bet lielāko daļu savas dzīves nodzīvojusi Sējas novadā. “1981. gadā ienācu šinī pusē, sāku strādāt kolhozā “Boļševiks”. Pēc izglītības esmu grāmatvede, bet strādāju par dispečeri. 1984. gadā mēs šeit nopirkām māju, pašā Sējā, un tā mēs šeit dzīvojam. 1988. gadā es apprecējos ar to meklēto cilvēku brālēnu Māri Iekļavu.”
Par to, kā vispār iesācies stāsts par meklēšanu, Hermīne stāsta, ka visa sākums esot bijusi kapu kopiņa. “Pašā sākumā jau bija bildes, un pēc tam sākām kopt kapiņus, un radās jautājums, kas tas par kapiņu un kāpēc neviens tur nenāk. Vīrs sāka stāstīt, ka tā ir viņa tante, tēva māsa, kura ir mirusi 1971. vai pat 1970. gadā. Mums nav viņas miršanas apliecības, tāpēc grūti pateikt. Tā vārds pa vārdam, un mēs sapratām, ka divi viņas bērniņi ir aizvesti un viena meitenīte ir palikusi Latvijā.”
Uzzinot to visu, Hermīnei ap sirdi palicis slikti, apzinoties, ka bērni tikuši tā vienkārši atdoti. Tā arī viņa sākusi apjautāt visus radiniekus, kuri nav vēlējušies runāt. Uz brīdi viss jautājums par bērniem esot norimis, bet kapiņus turpinājuši kopt. “Šeit tika paglabāts vīratēvs un vīra brālis, kas gāja bojā. Tagad šeit atdusas arī mamma. Šeit ir tiešām lieli Iekļavu dzimtas kapi, un janvārī māsa paglabāja arī savu brāli Uldi. Tagad sanāk, ka Uldis guļ blakām Dzintrai – meklēto mammai.”
Tad kādu dienu Hermīne esot skatījusies starptautisko raidījumu “Gaidi mani”, un sievietes sirds atkal iesāpējās, apzinoties, kā bērni tiekot pamesti pa visu plašo pasauli. “Sāku meklēt pa arhīvu. Sākumā mūsu, pēc tam arī Siguldā. Ieguvu dzimšanas datus, bērnunama papīrus atsūtīja no “Strazdes” bērnunama, tur, kur tie bērniņi esot bijuši atdoti, – Valdis ar Inesi. Savukārt jaunākā – Gunitiņa – bija “Majoru” zīdaiņu namā.”
Sākums esot bijis grūts, jo, kā stāsta Hermīne, arhīvu informācija esot bijusi konfidenciāla, kā arī radies jautājums par to, kāpēc šī informācija nepieciešama tieši tagad. “Laikam jau tā sirsnīgā lūgšana tomēr palīdzēja, jo vienā dienā manā pastkastītē iekrita arhīva papīri. Es aiz laimes gandrīz apraudājos. Tad es internetā kaut kur izlasīju par Mārtiņu un sazinājos.”
Vēl pirms sazināšanās ar Mārtiņu sievietei no “Strazdes” bērnunama atsūtīja pieņemšanas-nodošanas aktu, kurš sievietei tiešām licis apraudāties. “Mārtiņš strādā tiešām zibenīgos ātrumos. Pēc kādas nedēļas man piezvanīja no Maskavas sieviete Gaļina, kura ir Mārtiņa kolēģe. Viņa man sāka stāstīt, ka beidzot esot atrasta mūsu Inese, bet šeit viņa esot Ineza.” Hermīne stāsta, ka, iespējams, Inese būtu tikusi atrasta daudz ātrāk, ja vien radinieki nebūtu teikuši, ka sieviete jau 90. gados esot tikusi atrasta un no kontakta esot atteikusies. “Man tam īsti negribējās ticēt, tāpēc es teicu, ka mēģināts nav zaudēts. Tagad es saprotu, ka tas, ko viņi teica, nebija taisnība, jo man no Gruzijas pati Inese piezvanīja. Krieviski viņa saprot, bet diemžēl nerunā.”
Hermīne stāsta, ka Inese esot ļoti laimīga, uzzinot par to, ka viņai ir radinieki Latvijā, jo sieviete esot augusi ar domu, ka viņai nav radinieku šeit. “To, ka viņa ir no Latvijas, Inese zināja, bet viņa domāja, ka viņai vispār nav radu, mamma ir mirusi, bet par tēvu viņai nekas netika teikts. Tad, kad es viņai stāstīju, cik daudz viņai šeit Latvijā ir radu, tad viņa tiešām aiz laimes sāka raudāt.”
Inesei ar Hermīni ir izveidojies ļoti sirsnīgs kontakts, un, lai pārvarētu valodas grūtības talkā nāk internets, tulkotājs. Jau šobrīd abas cītīgi apmainās ar fotogrāfijām un plāno braukt ciemos. Hermīne stāsta, ka Inese katru dienu viņai zvana, jautājot, kā viņai klājas. “Es tā īsti nevaru iedomāties, kā viņa jūtas, bet tas noteikti ir tāds šoks. Ja tu esi nodzīvojis līdz tādiem gadiem, domājot, ka tev neviena nav, un pēkšņi tu uzzini, ka tā tomēr nav taisnība. Viņa pati saka, ka viņai esot ļoti mīļa un sirsnīga ģimene. Augusi viņa esot ļoti jaukā audžuvecāku ģimenē. Tā ka ar bērnību un jaunību viņa ir ļoti apmierināta. Pašai viņai ir trīs bērni – divi dēli un meita.”
Sieviete ļoti pasakās Mārtiņam – cilvēkam ar lielu sirdi –, kurš šajā emocionāli grūtajā ceļā ir palīdzējis apvienoties ģimenei. Tomēr ar Ineses atrašanu viss nav beidzies. Jau šobrīd Hermīne ir lūgusi Mārtiņa un viņa kolēģes palīdzību, lai atrastu arī Valdi un Gunitiņu. “Valdi šobrīd jau meklē sieviete no Maskavas – Gaļina, bet par Gunitiņu apsolīja parūpēties Mārtiņš.”