Antra Jaunmaize: Aiz muguras mūs uzskatīja par lēto darbaspēku ^{Apriņķis.lv}

– Kāpēc devāties prom no Latvijas?

– Godīgi sakot, tagad, uz to visu atskatoties, jāsaka, ka es devos prom, piedzīvojumu instinkta vadīta, varētu pat teikt – tas bija bara instinkta vadīts lēmums. Ja toreiz, 2010. gadā, man kāds jautātu, kādēļ braucu uz Lielbritāniju, es teiktu, ka vēlos labāk nopelnīt.

– Vai devāties uz Lielbritāniju viena?

– Devos uz turieni viena, bet mani sagaidīja brālis, kurš pēc atbraukšanas man paziņoja, ka pēc trim dienām dodas atpakaļ uz Latviju. Tādēļ var teikt, ka tur biju viena. Pateicoties tam, ka man nav problēmu ar socializēšanos, ātri vien ieguvu informāciju, kas un kā jādara, lai nodrošinātu sev primārās vajadzības – dzīvesvietu un darbu.

– Cik gadus nodzīvojāt Lielbritānijā? Ar ko tur nodarbojāties?

– Lielbritānijā nodzīvoju no 2010. gada jūlija līdz 2018. gada jūnijam. Pirmos trīs gadus strādāju gatavo ēdienu ražotnē pie produktu svēršanas līnijas. Pateicoties tam, ka angļu valodas prasmes man bija labas, man ātri vien piedāvāja pozīcijas maiņu – strādāt garšvielu nodaļā, kur darbs bija ar receptēm un sagatavēm.

– Vai darbs bija smags?

– Šī bija mana skarbākā darba pieredze līdz šim. Darba maiņas divpadsmit stundu garumā, kas dažreiz izvērtās pat ilgāk. Un ne vienmēr tika nodrošināts atbilstoša izmēra darba apģērbs, bija arī citi negatīvi darba vides faktori, kas man lika meklēt citu darbu.

Otrā darbavieta bija aizkaru ražotne, kas arī ielika pamatus manai tagadējai profesijai. Tas bija uzņēmums, kas ražo nakts un dienas aizkarus gan privātpersonām, gan arī plašam lielveikalu tīklam Lielbritānijā. Pirmo gadu es strādāju par šuvēju – izšuvu izstrādājumus ar rokām –, bet, pateicoties angļu valodas zināšanām un prasmei organizēt darbu un vadīt cilvēkus, es kļuvu par asistenti savas nodaļas vadītājai. Manos darba pienākumos bija sadalīt dienas darbus komandai un risināt dažādas problēmsituācijas.

– Vai jutāties tur kā iebraucēja? Kāda bija vietējo iedzīvotāju attieksme?

– Par pieredzi ar vietējiem iedzīvotājiem var stāstīt ļoti daudz. Man tā bija no ļoti sliktas līdz ļoti labai. Ir daļa britu, kas nespēj pieņemt iebraucējus, lai arī cik gudri, veiksmīgi, laipni viņi būtu. Tomēr ir arī vietējie, kas ir atvērti, saprotoši un atbalstoši, un tādi bija mani kaimiņi un priekšniecība darbā. Viens gan bija tāds, kas vienmēr smaidīja, bet aiz muguras mūs uzskatīja par lēto darbaspēku, kuru viedoklis nav svarīgs.

– Kā jums visvairāk pietrūka, esot prom no Latvijas?

– Svētku svinēšanas kopā ar ģimeni. Nedēļas nogales pie vecākiem un peldes Viraudas ezerā.

– Vai Lielbritānijā jutāties droši sociālā un ekonomiskā ziņā?

– Jā, jutos droši. Manuprāt, es nedroši neesmu jutusies nekad – ne Lielbritānijā, ne Latvijā. Ja cilvēks strādā, nepārkāpj likumus un spēj domāt uz priekšu, kaut vai nedēļu uz priekšu, tad ar viņu nekas ļauns nevar atgadīties.

– Kas jūs motivēja atgriezties?

– Ģimene. Dzīvojot Lielbritānijā, man izveidojās ģimene ar vīru un diviem brīnišķīgiem bērniem. Mums abiem ar vīru šķita un vēl joprojām šķiet, ka ir svarīgi, lai bērni redz ne tikai mammu un tēti, bet arī vecvecākus, brālēnus, tantes. Tāpat svarīgi ir saglabāt to, kādā valodā mēs sazināmies, jo, tur dzīvojot, vecākais bērns sazinājās ar mums tikai angļu valodā.

– Ar vīru iepazināties Lielbritānijā. Kā jūs iepazināties?

– Pilnīgi sasmējos, to atceroties. Tajā laikā īrēju istabu no kāda latviešu pāra. Klāvs (mans vīrs) draudzējās ar manu istabas izīrētāju un bija atnācis ciemos. Tā nu gadījās, ka arī es šajā viesošanās laikā atnācu mājās no darba, un tā bija pirmā reize, kad satiku Klāvu. Neteikšu, ka pirmais iespaids bija tas labākais, jo Klāvs bija ar lauztu roku un pārsistu uzaci – esot paklupis uz deju grīdas. Diezgan ātri mūsu sarunas aprāvās, jo nebiju ieinteresēta, bet viņam gan bija citādi. Pēc neilga laika viņš atkal pie mums viesojās, protams, šoreiz jau uzcirties, jo tā bija 2010. gada Ziemassvētku ballīte. Un tā vārds pa vārdam, kamēr mana sirds tika iekarota. Drīz vien pēc tam sekoja arī randiņi.

– Kā bērni izjuta pārmaiņas, pārceļoties no Lielbritānijas uz Latviju? Un vai vecākajam bērnam nebija grūti pāriet uz latviešu valodu?

– Vecākais dēls Olivers tajā laikā bija sešus gadus vecs, viņam bija grūtāk, jo nācās atstāt draugus un nebija vienkārši pāriet pilnībā uz latviešu valodu. Tieši šī iemesla dēļ, atbraucot atpakaļ, nelaidām viņu uzreiz pirmajā klasē, bet adaptācijas periodā atstājām sagatavošanas grupiņā bērnudārzā. Par laimi, arī viņš nav no kautrīgajiem un ātri vien spēja iejusties jaunā vidē. Dažkārt gan kādā viņam grūtāka dzīves brīdī vēl joprojām saņemam pārmetumus, ka viņš labprāt būtu palicis ar vecajiem draugiem.

Jaunākajai meitai Helēnai tobrīd bija viens gadiņš, līdz ar to viņa to visu vēl īsti neaptvēra un viņas bērnība tikai tā īsti sākās Latvijā.

– Vecākais dēls Lielbritānijā jau mācījās pirmsskolā? Vai ir būtiskas atšķirības starp izglītības sistēmu, vidi, vērtībām Lielbritānijā un Latvijā?

– Olivers Lielbritanijā mācījās gan pirmsskolā, gan divus mācību gadus pamatskolā, jo Anglijā skolas gaitas uzsāk piecu gadu vecumā.

Jā, atšķirība ir liela. Gan bērnudārzā, gan skolas pirmajos gados izglītības iestādēs bērniem ļauj darboties praktiski. Ar to es domāju, ka bērni reāli dodas ārā, paši sēj un audzē ziedus, skolā viņi audzēja kurkuļus un sekoja līdzi, kā no tiem attīstās vardes. Īsta solos sēdēšana sākās, pēc mūsu sistēmas skatoties, tikai ceturtajā klasē.

– Vai neesat nožēlojuši atgriešanos Latvijā?

– Nē, noteikti ne. Es domāju, mēs atgriezāmies īstajā laikā un īstajā vietā – mājās.

– Kā notika atgriešanās? Vispirms atradāt darbus, skolas un tad atgriezāties?

– Te laikam ir tas smieklīgākais, ka nolēmām un to īstenojām viena mēneša laikā. Pirms tam par to bijām daudz un dikti diskutējuši, bet nekad tā arī nenonācām pie kādas darbības, līdz maija sākumā sapratām: tagad vai nekad. Atraduši nebijām neko, tikai internetā apskatījuši darba sludinājumus. Atbraucām, bija vasaras sākums, un tad arī visu nokārtojām. Sākumā ģimenes ārstus, tad skolas un bērnudārzu, tad darbu. Ļoti daudz ko var izdarīt attālināti.

– Cik viegli vai grūti bija atrast darbu Latvijā?

– Mūsu gadījumā bija viegli. Darba piedāvājumu Latvijā ir pietiekami, tikai pašam ir jāapzinās, uz ko esi spējīgs un kā sevi prezentēt.

– Vai jūsu dzīves līmenis mainījās, pārceļoties no Lielbritānijas uz Latviju?

– Es droši varu apgalvot, ka mūsu dzīves līmenis, atgriežoties Latvijā, ir uzlabojies. To visu varu sasaistīt gan ar emocionālo, gan finansiālo drošību, jo apzinos, ka Latvijā, ja man saslimst bērns, mums ir vecmamma, māsa, kas vienmēr sniegs atbalstu, kā arī iespēja ņemt slimības lapu. Lielbritānijā tās lietas nevarējām atrisināt tik vienkārši, mums nebija tik tuvu cilvēku blakus, un, ja gadās saslimt, tad tas viss ir uz paša rēķina.

– Kā bija ar dzīvesvietas atrašanu Latvijā? Vai jums jau tā bija sava?

– Diemžēl vēl joprojām esam īrētāju statusā, bet tās ir īslaicīgas un pilnīgi maināmas lietas.

Atradām dzīvoklīti ar sludinājumu portāla starpniecību. Mūsu prasības nebija augstas, tādēļ arī šo jautājumu atrisinājām raiti.

– Kādas ir jūsu domas, ierosinājumi attiecībā uz remigrācijas veicināšanu? Kas ir tas, kas palīdzētu cilvēkiem pieņemt lēmumu atgriezties Latvijā?

– Es domāju, ka mākslīgi radīt vēlmi atgriezties nevajag, tad tas nebūs ar pozitīvu iznākumu. Bet informēt cilvēkus par iespējām atgriezties uz dzīvi Latvijā noteikti vajag, jo ir daudz tādu, kas vēl svārstās ar šādu lēmumu, daudzi nejūtas droši, vai izdosies, ir tādi, kas atgriežas, pastrādā un atkal dodas prom. Es domāju, ka daudziem palīdzētu tas, ja viņi mazāk klausītos negatīvos stāstus, ar ko tik daudzi ir pieraduši dalīties sociālajos tīklos, – par to, cik Latvijā viss ir slikti. Viss ir paša ziņā, no gaisa nekur nekas nekrīt.

– Vai izmantojāt kādus valsts sniegtos atbalsta pasākumus?

– Iesākumā bija nelielas sarakstes ar remigrācijas konsultantu, tikai lai noskaidrotu, vai un kā mēs Lielbritānijā varam piereģistrēt bērnus skolām. Atbildes ātri vien saņēmām un pārliecinājāmies, ka esam uz pareizā ceļa.

– Kāda ir jūsu ikdienas dzīve šobrīd Latvijā? Kur dzīvojat, ar ko nodarbojaties, kā iet jūsu bērniem?

– Šobrīd dzīvojam Rīgā, bet jau šovasar plānojam kļūt par ropažniekiem. Ropažu novadu izvēlējāmies tāpēc, ka, atgriežoties Latvijā, es sāku strādāt lieliskā un augošā uzņēmumā, kas nodarbojas ar individuālo sporta apģērbu ražošanu. Šeit es atnācu strādāt kā ražošanas darbiniece, bet nu jau esmu ražošanas daļas vadītāja.

Pirms trīs gadiem mana darbavieta sāka sadarbību ar kamaniņu sportistiem, un tā man radās ideja, ka manam dēlam Oliveram vajag pamēģināt trenēties šajā sporta veidā. Šobrīd uzskatu, ka mums ir ļoti veicies ar šo izvēli, un puika veiksmīgi trenējas pie Annas Orlovas un Veras Zozuļas. Meita Helēna šogad beidz savas bērnudārza gaitas. Vīrs veiksmīgi strādā auto rezerves daļu pārdošanas sfērā starptautiskā uzņēmumā.

Ikdienā satiekam savus radus, svinam svētkus kopā, vasarā dodamies peldēties uz Viraudas ezeru Rēzeknes novadā, kur esmu dzimusi. Bērniem ir lieliski bērnības piedzīvojumi pie omes laukos, kurus viņi noteikti spēs novērtēt tad, kad būs pieauguši, – malkas talkas, došanos uz mežu sēņot, brīžus, kad vecāki saka nē, bet ome saka jā, un kad var palikt pa nakti pie kustmātes. Dzīvojot svešumā, šo visu brīžu mums noteikti nebūtu.

– Vai pazīstat vēl kādu ģimeni, kas ir atgriezusies Latvijā no ārvalstīm?

– O, jā, protams! Zinu trīs ģimenes, kas veiksmīgi pārcēlās un dzīvo Latvijā. Divas no tām veiksmīgi darbojas Latgales pusē, viena Kurzemē. Ir nācies sastapties un iepazīties ar cilvēkiem, kas ir atgriezušies Latvijā no ārzemēm.

#SIF_MAF2023
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.