Raimeru ģimene: Ja dzīvosim Latvijā, tad tikai Siguldā ^{Apriņķis.lv}

Šobrīd Līgas un Kristofera darbavieta ir viņu mājā Siguldā, kur iekārtotas trīs darbistabas. Līga pasniedz angļu valodu – gan privāti, gan grupās, gan arī tālmācībā ķīniešu bērniem. Ar Līgu tikos viņas mājās Siguldā, dzērām Anglijā populāro “Greenfield” tēju un runājām par to, kā dzīves ceļš atveda viņas ģimeni uz Siguldu.

– Pastāsti par laiku, pirms devies uz Lielbritāniju! Kur dzīvoji, ar ko nodarbojies?

– Bērnību pavadīju Viļakā, Balvu rajonā. Mana mamma un tētis ir no Rēzeknes, esam latgalieši. Mamma ir matemātikas un fizikas skolotāja, un viņas iespaidā arī es aizgāju mācīties pedagoģiju – pēc izglītības esmu sākumskolas skolotāja. Kad pabeidzu universitāti, mamma aizsūtīja mani uz Vāciju, lai pastrādāju par auklīti. Nostrādāju tur gadu, ļoti labi iemācījos vācu valodu. Kad aizbraucu uz Vāciju, nezināju nevienu vārdu vāciski. Ja kāds klauvēja pie durvīm, vienmēr teicu: “Sie ist nicht da!” – “Viņš (saimnieks) nav te!” (Smejas.) Ģimene, kurā strādāju, gribēja, lai palieku Vācijā. Viņi pat piedāvāja man apmaksāt studijas universitātē. Taču biju sevi fiziski un garīgi izsmēlusi un ļoti gribēju uz mājām. Latvija vilka atpakaļ. Taču kopumā man palika labs iespaids par dzīvi ārzemēs. Ar velosipēdu izbraukāju visu Hamburgu krustu šķērsu, daudz ko jaunu uzzināju. Man patika dažādo kultūru vide. Ģimenei, kurā strādāju, bija draugi no simfoniskā orķestra, gājām uz koncertiem, ciemojāmies pie kultūras cilvēkiem. Bijām ceļojumos uz Spāniju, Zviedriju. Kad atgriezos Latvijā, viegli negāja, strādāju veikalā un citos papildu darbos. 2008. un 2009. gads bija krīzes gadi Latvijā.

– Kādēļ izlēmi doties uz Lielbritāniju?

– Es teiktu, ka tas bija liktenīgs pavērsiens manā dzīvē, kas mani piespieda to darīt. Biju paņēmusi kredītā mašīnu. Tai bija beigusies apdrošināšana, un nākamajā dienā gribēju to atjaunot. Taču, agri no rīta braucot uz darbu, notika avārija. Mašīna bija nopietni cietusi, nevarēju ar to vairs braukt, un naudas remontam man nebija. Palikt bez mašīnas manā gadījumā nozīmēja to, ka nevaru vairs strādāt. Izlēmu braukt uz Angliju, atrast darbu un atmaksāt kredītu par mašīnu.

– Vai bija viegli iedzīvoties svešumā?

– Sākumā bija traki – strādāju ķīmiskās tīrītavas fabrikā, apkārt bija cita līmeņa cilvēki, nekā biju pieradusi. Sākumā angliski runāju diezgan slikti. Taču valodu uztveru ātri. Man izveidojās labas attiecības ar uzņēmuma vadību, un viņi mani paaugstināja darbā. Vadība pat atļāva man braukt uz koledžu un mācīties angļu valodu darba laikā. Kad sākās grūti laiki, firma bankrotēja. Tas visiem bija liels šoks.

– Ko darīji pēc tam?

– Tas bija kārtējais dzīves blieziens, kas nozīmēja jaunas pārmaiņas. Šādas situācijas ir smagas, taču savā ziņā man patīk dzīves bliezieni, jo tie dod iespēju visu pārvērtēt un atrast sev dzīvē kaut ko jaunu. Ko es darīju? Aizgāju uz valsts iestādi, kur bezdarbnieki dodas pēc pabalstiem. Teicu, ka man nevajag pabalstus, ka gribu mācīties. Es ņēmu visu, kas bija pieejams par tēmām darba drošība, motivācija, ofisa darbs un tamlīdzīgi. Anglijā darbojas sistēma, ka, lai apgūtu jaunas prasmes, daudzi iet strādāt bez maksas. Kad biju nokārtojusi kursus, arī es vēlējos uzkrāt pieredzi brīvprātīgajā darbā. Izsūtīju savu CV vairākiem uzņēmumiem, un viens no tiem mani pieņēma darbā. Visi mani paziņas no Latvijas skatījās uz mani kā uz dīvainu, domāja, ka tas nav normāli strādāt bez maksas. Sāku strādāt juridiskajā birojā. Tas bija traks elles darbs, turklāt par brīvu! Bet man tas ļoti patika. Domāju – tas ir veids, kas var man palīdzēt veidot karjeru. Kad biju tā nostrādājusi kādu laiku, pieteicos vairākiem darbiem, un vienā no uzņēmumiem mani pieņēma. Tas bija uzņēmums, kas darbojas korporatīvu finanšu jomā. Darbs bija diezgan grūts, pirmo gadu vajadzēja daudz mācīties, kārtot dažādus testus. Man tas izdevās, un šis uzņēmums bija mana pēdējā darbavieta Anglijā līdz pat aizbraukšanai uz Latviju.

– Kā iepazinies ar savu nākamo vīru Kristoferu?

– Kad jāsāk meklēt vīru? – Tad, kad tev ir 35 gadi! Man palīdzēja precētās kolēģes. Viņas man nesa lasīt rakstus no žurnāliem, kuros teikts, ka sievietei pēc 35 samazinās auglība. (Smejas.) Es gribēju bērnus, bet kur tad lai atrod to īsto un vienīgo vīrieti? Tad es sapratu, ka nevar vienkārši ļauties straumei, ir jāsaorganizējas un pašai jāpaņem tas, kas vajadzīgs. Sēžot un gaidot, ka princis baltā zirgā beidzot pieklauvēs pie durvīm, beigās nebūs pat balta zirga, varbūt atnāks tikai kāda balta kaza. (Smejas.) Turklāt es pati arī neesmu nekāda princese, kas sēž ar bizi logā. Sāku domāt, kur lai meklē vīru. Mūsdienās, kad visi ir aizņemti darbā, labākais veids, kā iepazīties, ir internetā. Es regulāri rakos pa dažādām lapām, tā teikt, veicu pētījumus. Jo arī mans darbs bija saistīts ar pētījumiem, tikai finanšu jomā. Ja tev kaut ko vajag atrast, meklē! Ja meklēsi, atradīsi.  Pētīju lapas, kurām ir labāki rādītāji, kurās ir inteliģentāki cilvēki. Taču internetā ir viss! Oh my God, kas tikai tur nav atrodams! (Smejas.) Un arī tur darbojas Pareto princips: 80 procenti ir dažādi pekstiņi un tikai 20 procenti kaut kas vērtīgs.

– Cik ilgi vilkās vīra meklēšanas “pētījums”?

– Man šķiet, tas ilga kādus piecus, sešus mēnešus. Beigās jau biju tā iemanījusies, ka satiktajam vīrietim teicu: “Lūdzu, neapvainojieties, bet, ja mēs viens otram nepatīkam, sakām atā un ejam mājās!” Mans tētis ir ļoti ticīgs cilvēks. Es atbraucu uz Latviju 2011. gada decembrī, un mums bija Ziemassvētku vakariņas “Lido”. Bijām kopā visa ģimene – mamma, tētis, es, mana māsa un brālis. Sanāca tā, ka mums blakus bija trīs tukši krēsli. Tētis teica, ka ļoti vēlētos, lai nākamajā gadā šie krēsli piepildītos. Vecāki jau ilgi runāja par to, ka kļūst veci un grib mazbērnus. Nākamā gada 8. septembrī satiku Kristoferu. Tā bija piektdiena, biju jau pārgurusi no iešanas uz randiņiem, nodomāju: “Viss, vairs nekur neiešu!” Atnācu mājās, taču mani urdīja nemiers, un es sāku sarakstīties ar Kristoferu. Mums izveidojās ļoti normāla, saskanīga saruna. Neviens nemēģināja mani kaut kur vilkt, uz kaut ko uzstāt. Kad esi nogājis savu jūdzi, atnāk pārdabiskais – Dieva svētība. Arī bērniem mācu, ka mums ir Dievs Tēvs debesīs. Kad Kristofers piedāvāja satikties, teicu: “Tikai, lūdzu, ne restorānu!” Gribēju kaut ko mierīgu. Viņš piedāvāja pastaigu ar suni skaistā vietā – kalnā ar nosaukumu The Cloud jeb Mākoņkalns. Kad Kristofers piebrauca ar savu lielo mašīnu, sākumā nodomāju, ka atkal kārtējais izlēcējs! Iekāpu mašīnā, mēs braucām, klusējām, es skatījos apkārt un domāju: “Ak, Dievs, cik labi! Varu vienkārši sēdēt un klusēt un jūtos tik labi!” Tādu sajūtu es nekad nebiju piedzīvojusi. Kopš tās dienas mums sākās attiecības.

– Kā nonācāt līdz lēmumam pārcelties uz Latviju?

– Sākumā dzīvojām pie Kristofera mammas Češīrā, taču pamazām sapratām, ka mums vajag pašiem savu vietu. Man ļoti patika dzīve Češīrā. Cilvēki tur ir laipni, pat nepazīstami cilvēki uz ielas sveicināja, apjautājās, kā klājas. Tā ir neliela pilsētiņa ar maz iebraucējiem, ar saglabātām angļu manierēm. Turklāt netālu ir skaisti kalni. Mančestrā mēs negribējām dzīvot – tā ir liela, skaļa, netīra pilsēta. Daudzās kultūras – tas ir interesanti, taču, kad piedzimst bērni, gribas klusu vietu. Tajā pašā laikā bija svarīgi, lai bērni augtu labā vietā, kur dzīvo inteliģenti cilvēki, ir pieejama laba izglītība. Izpētījām nekustamo īpašumu piedāvājumu un sapratām, ka pat ar savām labajām algām nevaram nopirkt tādu māju, kādu vēlamies. Labas mājas maksā ap miljonu, zeme ir ļoti dārga. Kad vīramāte atbrauc uz Latviju, viņa ir sajūsmā par dabu un saka: “O, te ir meži kā Kanādā!” Izsverot plusus un mīnusus, nolēmām pārcelties uz Latviju. Vīram tas nebija grūts lēmums, jo viņam patīk dažādas avantūras. Viņš teica: “Ja mans tētis būtu dzīvs, viņš arī pārceltos uz Latviju.”

– Kāpēc tieši Sigulda?

– Primārais bija bērni – lai viņiem būtu laba izglītība, laba vide apkārt. Vīrs teica: “Ja dzīvosim Latvijā, tad tikai Siguldā!” Uz Siguldu pārvācāmies 2016. gada jūnijā – piekrāmējām pilnu busu ar mantām un pāri visai Eiropai atbraucām uz Latviju. Kad Kristofers pirmo reizi ciemojās Latvijā 2014. gadā, viņam ļoti patika. Taču, piemēram, Rēzeknē viņš negribēja dzīvot. Sigulda viņam bija iepatikusies kā tūristu pilsēta, kas ir neliela, bet sakopta un ar plašām iespējām bērniem. Mums bija svarīgi arī tas, ka Sigulda ir latviska pilsēta. Kad dzīvoju Rēzeknē, strādāju krievvalodīgā kolektīvā. Pluss bija tas, ka labi iemācījos krievu valodu, taču attiecībās ar kolēģiem man ļoti nepatika, ka viņi izturas diezgan agresīvi, komunikācija bieži bija ar uzbraucieniem.

– Daudziem varētu šķist, ka Lielbritānijā dzīvot ir labāk nekā Latvijā.

– Kamēr esi viens, var šķist, ka dzīvot Anglijā ir forši. Taču ar bērniem dzīve Anglijā nav nemaz tik vienkārša. Piemēram, Latvijā izglītības sistēma ir labāka. Vienīgi mēs uz bērnu vairāk spiežam, Anglijā mēģina bērnus mācīt spēlējoties. Taču Anglijā visi pulciņi bērniem ir par maksu. Arī kultūras pasākumi, koncerti – viss ir par maksu. Tādā ziņā piekrītu apzīmējumam, ka Latvija ir kultūras lielvalsts. Bērnudārzs Anglijā maksā 700 mārciņu mēnesī, turklāt darbalaiks ir īsāks nekā dārziņiem Latvijā. Valsts apmaksātu dārziņu līdz četru gadu vecumam nav vispār. Turklāt Anglijā bērnudārzos bērniem netiek nodrošināta ēdināšana, viss ēdamais vecākiem ir jāsagatavo līdzi kastītēs. Kad teicu vīram, ka Siguldā par dārziņu nebūs jāmaksā, jāmaksā būs tikai par ēdināšanu trīs eiro dienā, viņš teica: “Nevar būt!” Turklāt bērniem tiek nodrošināts silts ēdiens, nevis tikai maizītes. Kopumā pirmsskolas izglītības sistēma Latvijā ir ļoti laba, ļaujot māmiņām atgriezties darbā. Anglijā, ja tev ir daudz bērnu, visa diena paiet vienā skriešanā – aizved bērnu uz dārziņu, atbrauc mājās, iedzer kafiju, un jau jābrauc bērnam pakaļ. Un, jo vairāk bērnu, jo sarežģītāka loģistika.

– Gan tu, gan Kristofers strādājat no mājām. Kāda ir jūsu darba diena?

– Mājas trešajā stāvā mums ir iekārtotas trīs darbistabas – divi kabineti un viena telpa grupu nodarbībām. Vīram darbs sākas četros no rīta, man – piecos, jo mums jāpielāgojas Ķīnas laikam, ar kuru ir sešu stundu starpība. Vīrs vada angļu valodas nodarbības pieaugušajiem, es – bērniem. Ķīnieši maksā labi – 16 dolārus stundā, tāpēc es negribētu strādāt pilnu darba dienu par Latvijas algu. Kad esam pabeiguši rīta darba cēlienu, ir nedaudz brīvā laika, un tad jau jāved bērni uz dārziņu. Dienas vidū man ir angļu vai latviešu valodas privātstundas – mācu arī latviešu valodu ārzemniekiem. Vakarpusē vadu grupu nodarbības pieaugušajiem un bērniem. Esmu domājusi, ka liktenis mani visu laiku aizved atpakaļ pie bērniem. Laikam darbs ar viņiem ir tas, kas man vislabāk padodas. Turklāt strādāšana ar bērniem palīdz arī tādā ziņā, ka tu nekad nepaliec vecs. (Smejas.)

– Vai tu māki arī ķīniešu valodu?

– Nē, lai mācītu ķīniešiem angļu valodu, ķīniešu valoda nav jāmāk. Man ir starptautiskais TEFL/TESOL sertifikāts, kas ļauj mācīt angļu valodu ārzemniekiem. Mērķis ir veidot sarunu ar bērniem angļu valodā. Turklāt daudzi bērni zina angļu valodu pietiekami labā līmenī, man nav jāsāk pilnīgi no nulles. Arī mācību materiālus man nodrošina Ķīnas kompānija, kurā strādāju, vienīgi uzskates līdzekļi jāpiemeklē pašai. Ķīnā skolotājs ir lielā cieņā, bērni ir paklausīgi un uzcītīgi, mācās pat brīvdienās. Kaut gan arī Latvijā kopumā angļu valoda ir labā līmenī.

Esam priecīgi Siguldu saukt par savām mājām. Kad pēc garākiem braucieniem ar bērniem atgriežamies klusajā, skaistajā Siguldā un savā mazajā ieliņā, pirmais, ko bērni saka: “Cik labi, ka esam atkal mājās” Tiešām, tik labi, ka mums ir mājas ar mierīgām debesīm virs galvas, ar skaistām ielejām, skanīgam dziesmām un laimīgiem bērniem!

Lai mācītu angļu valodu ķīniešu bērniem, jābūt atraktīvam un izdomas bagātam. Līgai tas lieliski padodas! Par uzskates līdzekļiem tiek izmantotas gan rotaļlietas un grāmatas, gan Sebastiana un Maribellas bērnudārzā tapušie darbiņi.