Menu
 

Varbūt arī jūsu ģimene vēlas kļūt par audžuģimeni? Apriņķis.lv

  • Autors:  Inga Branta-Čepule, Stopiņu novada Bāriņtiesas vadītāja
Foto - "Tēvzemīte" Foto - "Tēvzemīte"

Maijā tiek svinēti vairāki nozīmīgi svētki: Mātes diena un Ģimenes diena. Tieši šo svētku noskaņās uz sarunu vēlamies aicināt īpašu Stopiņu novada ģimeni – Volkus, kuri ir pirmā audžuģimene Stopiņu novadā kopš 2017. gada 8. maija.*

Kā Jūs nolēmāt kļūt par audžuģimeni? Kas Jūs uz to pamudināja?

Alīne: – Patiesībā mēs nekad agrāk par to nedomājām, jo plānojām paši radīt daudzus bērniņus – sešus līdz septiņus, bet ir tikai trīs meitiņas. Tikmēr daži mūsu draugi un paziņas kļuva par audžuģimenēm, un mēs ar interesi vērojām viņus un secinājām, ka tā ir pozitīva pieredze – redzēt, kā mainās bērniņi un kā veidojas viņu liktenis. Tad es sāku domāt – varbūt arī mēs varētu? Mūs pārliecināja, ka mēs noteikti to spēsim un mums izdosies. Es sāku pamazām pierunāt vīru, un kādā dienā, apsverot iespējas, viņš kā ģimenes galva piekrita.

Vajadzēja saprast, ko mēs varam un ko nē. Lai izaudzinātu bērniņus, nepieciešama ne tikai mīlestība, spēks un veselība, ko es kā mamma biju gatava viņiem sniegt – vajadzīgs arī finansiālais atbalsts. Un vīrs-uzņēmējs rēķināja, vai mēs spēsim apgādāt visu ģimeni. Mēs ātri sākām kārtot visus nepieciešamos dokumentus, lai paspētu uz rudens audžuģimenes mācību kursiem.

Visi ārsti un citi speciālisti, uzzinot iemeslu, bija pretimnākoši, tādēļ mēs divās līdz trijās dienās saņēmām nepieciešamās medicīniskās izziņas. Taču pārējās formalitātes nokārtot nepaspējām, jo tās aizņēma pārāk daudz laika. Nākamie kursi bija tikai vasaras beigās, tādēļ pagāja gandrīz gads, līdz mēs saņēmām audžuģimenes apliecību!

Vai jau sākotnēji zinājāt, ka būsiet tieši audžuģimene? Daudzi, kuri izvēlas rīkoties šādi, uzreiz neapjauš, kādā statusā vēlas būt (viesģimenes, audžuģimenes, adopcija), jo priekšā ir daudz nezināmā, trūkst pieredzes u.tml.

Alīne: – Jā, mēs uzreiz sapratām, ka gribam būt tieši audžuģimene, jo mūsu draugi bija audžuģimenes. Par viesģimenēm mēs uzzinājām tikai kursos, bet es pieļāvu arī adopcijas iespēju turpmāk.

Dainis: – Audžuģimene man ir neparasts vārds, un arī ārsti, ierēdņi un radinieki nesaprot, ko tas nozīmē. Tad es cenšos visiem izskaidrot, ka audžuģimene ir cilvēki, kuri rūpējas un pieņem savās mājās vecāku bērnus, kuri kaut kādu iemeslu dēļ nevar parūpēties par saviem bērniem. Piemēram, vecāki ir saslimuši vai kļuvuši atkarīgi no alkohola, narkotikām u.c. Mūsu uzdevums nav atņemt šiem vecākiem bērnus, bet sagaidīt, kad viņi būs spējīgi paņemt savas atvases atpakaļ, tomēr īstenība ir tāda, ka ne visi var vai vēlas atgūt savus bērnus.

Vai Jūsu radu, draugu vai paziņu lokā ir kāda audžuģimene? Vai viņu pieredze Jums palīdzēja un iedrošināja?

Dainis: – Kā jau teicām, mēs tajā laikā pazinām daudzas audžuģimenes: visas bija no Rīgas, bet mēs dzīvojām Stopiņos un mums atļaujas un formalitātes bija jākārto tieši Stopiņu bāriņtiesā. Patiesībā tajā laikā mēs izjutām diezgan izsmalcinātu birokrātisku nelabvēlību un, ja nebūtu mūsu audžuģimeņu draugu pieredzes un atbalsta, visdrīzāk mēs šai iecerei būtu atmetuši ar roku. Šodien bāriņtiesas sastāvs ir mainījies un mums ir vispatīkamākā sadarbības pieredze.

Kā uz šādu lēmumu kļūt par audžuģimeni reaģēja Jūsu ģimene un piederīgie?

Alīne: – Mēs nestāstījām radiem par mūsu plāniem kļūt par audžuģimeni, jo nevēlējāmies, lai viņi sāktu mūs atrunāt, negribējām arī šaubas un liekas negācijas. Kad viņi uzzināja un ieraudzīja pirmo bērniņu, no sākuma viņiem, protams, bija šoks, pēc tam sekoja daudzi jautājumi un sarunas. Bet visu attieksme bija ļoti pozitīva un mūsu bērniņus pieņemoša! Man ļoti aizkustināja manas mammas reakcija: viņa skatījās uz mani ar kaut kādu apbrīnu. Es laikam nekad agrāk nebiju redzējusi tādu skatienu – viņa bija gandarīta par mūsu rīcību.

Cik liela šobrīd ir Jūsu ģimene?

Alīne: – Mēs ar vīru, mūsu trīs meitas 16, 11 un 5 gadu vecumā un trīs audžumeitiņas: vienai ir 11 gadi un divas mazulītes – 5 un 10 mēnešus vecas. Kopā esam astoņi.

Cik daudziem bērniem esat snieguši mājas un ģimenes sajūtu?

Alīne: – Pie mums dzīvoja vēl divi puikas – divus un četrus gadus veci. Viens atgriezās pie savas bioloģiskās mammas, par ko es biju ļoti priecīga! Bet otru zēnu adoptēja lieliska ģimene, par ko man arī prieks.

Kur Jūs smeļaties spēku grūtajos brīžos? Kā atgūstaties, kad pēc mīlestības un ieguldītajām pūlēm bērniņš ir jāpalaiž pasaulē?

Alīne: – Spēku ņemam viens no otra, savstarpēji atbalstot un palīdzot. Ja man nebūtu vīra, kurš palīdz un ir galvenais atbalsts, es nekad neuzdrošinātos darīt kaut ko līdzīgu. Meitas arī palīdz, cik var, it īpaši ar maziņajiem.

Ko par lielo ģimeni un tajā ienākušajiem audžubērniem saka Jūsu meitas? Vai nav greizsirdīgas, ka jādala vecāku mīlestība un uzmanība ar vēl kādu?

Alīne: – Protams, ir visādi – jaunākās meitas izjuta sāncensību un arī greizsirdību pret līdzīga vecuma bērniem, bet mēs cenšamies to pārvarēt. Palīdz gan draugi ar padomiem, gan sociālā aģentūra, no kā saņemam atbalstu.

Ko Jūs novēlētu tiem, kuri vēl tikai apsver iespēju spert šādu soli?

Alīne: – Ja sirdī ir vēlēšanās uzņemt bērniņus mājās un jūsu ģimene atbalsta šo ieceri, tad, protams, dariet to!

Dainis: – Es gribētu, lai cilvēki saprastu, ka bērnus, kuriem ir miruši vecāki, sauc par bāreņiem. Bērnus, kuri, vecākiem esot dzīviem, ir palikuši bez viņu aprūpes, dēvē par sociālajiem bāreņiem. Ja šiem bērniem neatrodas vieta ģimenē, tad viņi nokļūst bērnunamā. Pēc statistikas datiem, šādi bērni pieauguši izdara divreiz vairāk noziegumus nekā citi. Viņi veido savu sociālo grupu, kas rada līdzīgus pamestus bērnus. Valstij vajag vairāk policistus un būvēt lielākus cietumus. Šie pamestie bērni, visticamāk, dzīvos parazītisku dzīvesveidu un nedos valstij nekādu peļņu.

Ja Jūs esat valsts patriots, tad, paņemot kādu bērnu savā ģimenē, varēsiet kaut mazliet atveseļot valsti. Ja Jūs esat ticīgs cilvēks, tad Jūs zināt, ka bāreņu pieskatīšana ir kalpošana Dievam. Ja Jūs ļoti rūpējaties par saviem bērniem, tad Jums būs iespēja ieaudzināt Jūsu bērnos iejūtību un līdzjūtību.

– Uzņemot kādu bērnu savā ģimenē, pavisam noteikti ir jāapzinās, ka tas būs darbs, par ko bez nožēlas varēs stāstīt saviem mazbērniem, tādēļ novēlam iespējami ātrāk pieņemt šādu lēmumu.

*Intervijas pirmpublicējums Stopiņu novada informatīvajā izdevumā “Tēvzemīte”.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.