Mācāmies jaunu mācīšanos. Vērtē Pierīgas skolotāji (1.daļa) ^{Apriņķis.lv}

Pilnveidoto mācību saturu un pieeju vispārējā izglītībā paredzēts ieviest pakāpeniski. 2019./2020. mācību gadā pārmaiņu īstenošana uzsākta pirmsskolu līmenī, bet no 2020./2021. mācību gada jaunā pieeja pakāpeniski tiks ieviesta arī pamatskolas un vidusskolas posmā. Lai aprobētu projekta ietvaros topošo mācību saturu un pieeju, Valsts izglītības satura centrs šim mērķim 2017. gada janvārī kā projekta pilotskolas izraudzījās 100 pirmsskolas izglītības iestādes un skolas. Protams, arī pārējās izglītības iestādes, kas nav pilotskolu sarakstā, gatavojas jaunā mācību satura un pieejas ieviešanai, daudz ko no jaunajiem principiem mācību procesā īstenojot jau šobrīd.

“Rīgas Apriņķa Avīze” aptaujāja vairāku skolu pārstāvjus par to, kā viņi vērtē projektu “Skola 2030”, kādas ir svarīgākās pārmaiņas mācību procesā un kāda ir skolēnu un vecāku attieksme pret jauno mācību saturu un pieeju.

Speciālā izglītība vairs netiks īpaši izdalīta

Siguldas novada Mores pamatskolas direktore Tīna Blūma “Rīgas Apriņķa Avīzei” pastāstīja, kā mācību process norisinās Mores pamatskolā, kurā tiek īstenotas pirmsskolas un pamatizglītības programmas vispārējā un speciālajā izglītībā: “Šobrīd jaunais mācību saturs un pieeja tiek īstenota pirmsskolas izglītībā. Speciālās izglītības programmas tiek veidotas ar uzsvaru uz “atbilstoši katra izglītojamā spējām”, tāpēc skolā arī pēc jaunā satura ieviešanas mācību process tiek organizēts individuāli, pielāgojot to katra izglītojamā spējām. Visa informācija par projektu “Skola 2030” attiecas arī uz speciālo izglītību, arī ieviešanas grafiks, jo speciālā izglītība vairs netiek īpaši izdalīta.

“Skola 2030” mājaslapā ir minēts: “Projektā top mācību un metodiskie līdzekļi bērniem ar speciālām vajadzībām, to skaitā mācību līdzekļi bērniem un jauniešiem ar garīgās attīstības traucējumiem. Strazdumuižas internātvidusskola – attīstības centrs vājredzīgiem un neredzīgiem bērniem – gatavo mācību līdzekļus Braila rakstā, top DIBEL NEXT lasītprasmes novērtēšanas testa rokasgrāmata.” Diemžēl projekta izstrādātāji pagaidām nav publicējuši vai radījuši pieejamību materiāliem, kurus izmantot iekļaujošajā izglītībā. Pedagogi, tāpat kā līdz šim, izstrādā savus mācību materiālus un pielieto metodes, kas pielāgotas izglītojamo speciālajām vajadzībām. Apgūstot vienu un to pašu speciālās izglītības programmu katrā skolā, katrā klasē, katram izglītojamajam var būt nepieciešama cita mācību pieeja, mācību līdzekļi un citi materiāli.

Skolā visās izglītības programmās, arī speciālajās, īstenojam cilvēkorientētu izglītību, kas ir vērsta uz cilvēka personīgo izaugsmi, pašpilnveidi katrā dzīves posmā, visās dzīves jomās, tādējādi radot priekšnosacījumus katra izglītojamā uzņēmības, adaptācijas spēju attīstīšanai un panākot sociālo iekļaušanos, nodarbinātību un aktīvu pilsonisku līdzdalību. Mācību procesā pedagogi pielieto diferenciāciju, individualizāciju, multidisciplinārās mācības, ņemot vērā izglītojamo spējas un vajadzības.

Mācību pieeja visos mācību priekšmetos mainās, bet saglabājot vienu virzienu – padarot mācību procesu jēgpilnu un sasaistot to ar reālo dzīvi. Negribu piekrist, ka tieši šogad ir kas kardināli mainījies pedagogu darbā un mācīšanas pieejā. Mores pamatskolā jau ilgstoši strādājam pie pieejas maiņas, jo arī pedagogs nevar vienas dienas laikā mainīt savu mācīšanas pieeju. Tāpēc pamazām jau vairākus gadus esam kopīgi daudz strādājuši, lai uzlabotu mācību stundu kvalitāti. Pēdējos gados ir mainījusies pedagogu mācību līdzekļu un metožu izvēle – vairāk tiek izmantotas tehnoloģijas jēgpilnai mācību satura apguvei, mācības nereti notiek neformālā vidē, izglītojamie vairāk darbojas praktiski patstāvīgi, pedagogi pārdomā uzdevumu saturu un plāno to atbilstoši izglītojamo vecumposma aktualitātēm.

Visas šīs pārmaiņas ir ļoti nepieciešamas un pozitīvas. Grūtākais laikam ir panākt skolā vienotu izpratni par lietām un līdz saknei izprast, kas ar to ir domāts un kāpēc tas ir nepieciešams, piemēram, dinamiskās pauzes, atgriezeniskā saite utt. Ja skolā nav vienotas izpratnes, rezultāts – izglītojamā vispusīga attīstība – nebūs tik veiksmīgs. Arī ja pedagogs neizprot šī paņēmiena nepieciešamības jēgu, lieki gaidīt, ka viņš to spēs jēgpilni pielietot savā ikdienas darbā.

Mores pamatskolā mēs šajā mācību gadā izveidojām jaunu savstarpējo stundu vērošanas lapu, kurā iekļāvām arī dažādu terminu skaidrojumu, un pie šī skaidrojuma nonāca visi pedagogi, kopīgi par to diskutējot un vienojoties. Organizējam arī kolektīvo mācīšanos – individuāli lasām metodisko literatūru un tad kopā pārrunājam –, veidojot vienotu izpratni. Skolā jau vairākus gadus aktīvi norit savstarpējā stundu vērošana, multidisciplināro stundu organizēšana, pedagogi ir atvērti un dalās pieredzē ar savām labākajām metodēm.  Tas ir mazās skolas lielais pluss – mēs esam mazs kolektīvs, tāpēc spējam sanākt kopā, dalīties pieredzē un vienoties par noteiktām lietām.  

Kopumā skolēni spēj pielāgoties jaunajai pieejai, tomēr uzskatu, ka lielākie skolēni jau ir “salauzti” un diez vai spēs mainīt savus mācīšanās paradumus, savukārt mazākajiem visa šī jaunā pieeja padodas ļoti dabiski. Latvijā vecāku nostāja par pārmaiņām izglītībā ir dažāda. Mūsu skolā varam pateikties vecākiem par atbalstu un uzticēšanos, jo vecāki uzticas mūsu organizētajam mācību procesam.”

Siguldā kompetenču pieeju izmanto jau sen

Siguldas pilsētas vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Eva Tiliba uzsver, ka daudzi skolotāji kompetenču pieeju savās stundās izmanto jau sen: “Reizē ar sarunām par jaunu mācību standartu un to īstenošanu katrs skolotājs aizdomājās par to, kā strādāts līdz šim. Izvērtējot savu un citu kolēģu darbu, secināju, ka jebkurš reāli domājošs skolotājs, kurš aug un mainās līdz ar savu skolēnu, kompetenču pieeju savās stundās izmanto jau sen, protams, valsts izglītības standarta rāmjos. Tagad mācību stunda ir pārskatāmāka, strukturētāka un arvien vairāk tiek nodota skolēnu pašvadībai, taču starppriekšmetu saikne, atbalsts un vēlme palīdzēt izzināt ir nemainīga. Varbūt šobrīd mums, skolotājiem, tiek piedāvāti vairāki varianti, kā to visu īstenot.

Šajā periodā ir mainījusies attieksme pret skolēnu – tieši viņš ir atskaites punkts kā mācību gada sākumā, tā arī mācību gada beigās un mācību procesa laikā. Iepriekšējā sistēma virzīja uz augstiem rezultātiem eksāmenos, skolu reitingos un olimpiādēs, kur galvenais bija zināšanas. Šajā brīdī esam apstājušies, lai ieraudzītu, ka aiz vērtējumiem, definīcijām un terminiem ir dzīvs cilvēkbērns, kuram ar to visu kaut kas tālāk dzīvē ir jādara.

Reālajā stundu darbā tagad tiek skaidri formulēts sasniedzamais rezultāts un atvēlēts laiks reflektēšanai jeb atgriezeniskās saites sniegšanai. Skolēniem jāsaprot, ar kādu mācīšanās mērķi viņi šo stundu pavadīs un kas tiks darīts, lai šis mērķis tiktu sasniegts. Stundas izskaņā ir jāgūst apziņa, vai šis mērķis ir sasniegts un ko vajadzētu darīt tālāk, ja tas netika izdarīts. Bažas rada atvēlētais laiks mācību vielas apguvei – vai pēc šāda principa mēs nezaudējam daļu apgūstamā satura? 40 minūtes – tas ir par maz, lai īstenotu vēlamo, tāpēc, iespējams, jāizvērtē blokstundu jeb divu mācību stundu pēc kārtas ieviešana stundu sarakstā kā norma, ne vien veiksmīga sakritība.

Mūsu skola intensīvi aprobē projekta “Skola 2030” piedāvātos mācību materiālus. Ļoti labprāt to daru arī savās stundās, taču vispilnīgāk tas izdodas tieši literatūrā, jo latviešu valodā esošais standarts, zināšanu līmenis un vecāku gaidas ierobežo. Daudz sarunājamies savā starpā – gan attiecīgās jomas, gan arī citu jomu skolotāji, tādējādi plānojot un veidojot mācību saturu ar integrētu raksturu. Sadarbojamies, stundu darbā atļaujamies būt radoši un elastīgi, taču nenovēršoties no paredzētā sasniedzamā rezultāta. To pamana un novērtē arī skolēni. Taču medaļai ir arī otra puse – tiek runāts par interesantu, saistošu mācību stundu, kurā skolotājs virza, iedrošina un atbalsta, bet, ja skolēnam nebūs iekšējās motivācijas, tad, lai arī kādas būtu skolotāja piedāvātās 40 minūtes, rezultāts izpaliks vai būs ļoti minimāls.

Mēs, skolotāji, esam uz pareizā ceļa, un ir vērts atcerēties, ka, tāpat kā mūsu skolēni, arī paši mācāmies darot. Daudzo kursu un semināru apmeklējums brīžiem pazemina pedagogu pašvērtējumu, jo tā vien šķiet, ka visu šo laiku esam strādājuši bez jēgas, katrs pēc saviem ieskatiem un vispār nerēķinoties ar skolēniem, kaut gan patiesā situācija, manuprāt, ir pilnīgi cita.

Bet vecākiem ieteiktu – ļaujiet skolotājiem būt autoritātēm, citādi bērnus būs grūti pārliecināt par pretējo.”