Attālinātais mācību process – ne tikai izaicinājumi, bet arī ieguvumi ^{Apriņķis.lv}

“Rīgas Apriņķa Avīze” attālināti intervēja Ikšķiles vidusskolas direktora vietnieci izglītības jomā (1.– 4. klase) un matemātikas skolotāju Solvitu Zirni un Ulbrokas vidusskolas direktoru Normundu Balabku, lai uzzinātu, kā viņi vērtē mācīšanos attālināti, vai no tās ir arī paliekoši ieguvumi, bet varbūt nākotnē tā mūsu dzīvē var ieņemt paliekošu vietu?

Solvita Zirne: Skolotāji prot pielāgoties visiem apstākļiem

Jautāta, kā attālinātajā mācību procesā veicās sākumskolas audzēkņiem, Solvita Zirne pastāsta, ka patstāvīgi mācīties tik maziem bērniem nav reāli – blakus tomēr ir jābūt kādam pieaugušajam, kurš palīdz un rosina mācīties, izskaidro jautājumus, jēdzienus, vārdu nozīmi.

“Runājot ar citiem skolotājiem, esam nonākuši pie secinājuma, ka no 30 bērniem varbūt kādi divi būtu spējīgi patstāvīgi mācīties attālināti, pārējiem noteikti ir vajadzīgs cilvēks, kurš viņus iedrošina, uzmundrina un paskaidro. Svarīgas ir arī bērnu prasmes strādāt ar digitālajiem rīkiem, jo, piemēram, mūsu skolā datoriku sāk apgūt tikai no 4. klases, arī “E-klasi” jaunākie bērni parasti izmanto tikai kopā ar vecākiem, tāpēc mums ir arī dienasgrāmatas. Līdz ar to pašās jaunākajās klasēs attālinātajā mācību procesā nav iespējams iztikt bez vecāku atbalsta un milzīga darba,” pauž skolotāja.

“Tajā pašā laikā, piemēram, ja skolotāji ir sākuši savā darbā izmantot konferences rīku “Zoom”, atsevišķos priekšmetos vadot stundas tiešsaistē, tad pirmajās reizēs vecākiem vēl vajadzēja palīdzēt, bet pēc tam jau bērni paši ar šo “Zoom” ļoti labi un veiksmīgi darbojās,” priecājas Solvita Zirne.

“Es pati mācu matemātiku trešklasniekiem. Mācību stundas laikā konferences režīmā pieslēdzās visa klase, visiem bērniem bija tehniskais nodrošinājums, un viņi visi ļoti veiksmīgi strādāja gan ar saņemtajiem materiāliem, gan tiešsaistē. Tāpat “Zoom” mums noderēja konsultācijās. Varētu teikt, ka mācību process bija veiksmīgs. Kā uzsvēra vecāki un arī mēs, skolotāji, paši to novērtējām, bija ļoti personiska atgriezeniskā saite, ja bērns izmantoja arī lietotni “WhatsApp”“ un “E-klasi”, sazinoties ar konkrētu skolotāju. Klātienes mācību procesā skolotājam ikdienā ne vienmēr izdodas par katru darbu, kas izpildīts, dot savu vērtējumu un ieteikumus, kas būtu jāuzlabo un jāpilnveido, bet attālinātajās mācībās tas kļuva par ierastu lietu,” pozitīvas iezīmes saskata skolotāja Zirne.

Pie ieguvumiem varot pieskaitīt arī to, ka uzlabojusies bērnu tekstpratība – viņi iemācījušies labāk saprast teksta saturu. Bērniem daudz bija jālasa un jāizprot – gan prezentāciju materiāli, gan mācību grāmatu viela. Vēl viens pluss – daudzi skolēni šajā laikā sapratuši, ko nozīmē mācīties patstāvīgi, saplānot savu laiku. Bērniem ļoti paticis, ka viņi varēja mācīties tajā laikā, kad paši gribēja, protams, iekļaujoties noteiktajā laika limitā.

Jautāta, vai būtu lietderīgi kādu attālināto mācību elementu izmantot arī turpmāk, Solvita Zirne teic, ka “tieši šodien skolā ar kolēģiem par to runājām. Piemēram, es pati jau zinu, ka ar saviem audzēkņiem arī normālā mācību procesa laikā turpināšu sazināties lietotnē “WhatsApp”, lai personīgi nodotu viņiem savu vērtējumu par dažādu darbu izpildi. Analizējot darbu rezultātus klasē, ar katru bērnu parunāt nav iespējams. Toties, kaut vai ierunājot tikai balss ziņu un nosūtot to, skolotājs katram skolēnam norāda, kas viņam jāpārskata un jāpilnveido. Audzēknis šo ziņu var noklausīties jebkurā sev izdevīgā brīdī un kaut vai vairākas reizes. Zinu, ka literatūras skolotāja tieši tāpat ļoti labprāt ieraksta audioziņā dzeju vai prozas fragmentus, ko nosūta bērniem.

Tāpat esam runājuši par konferences rīku “Zoom” – ja skolā nav izdevies ar visu klasi pārrunāt kādu jautājumu, to var izdarīt attālināti. Tā taciņa mums tagad jau iemīta – tehnoloģijas ir, bērniem viss nepieciešamais tehniskais aprīkojums mājās arī ir pieejams. Izmantojot “Zoom”, mums jau ļoti veiksmīgi notiek vecāku sapulces, tātad tas varētu būt viens no variantiem, ko izmantot arī turpmāk, lai ne vienmēr visiem vajadzētu tikties skolā. Tad bērnu vecākiem būs iespēja kaut vai no savas darbavietas sekot līdzi pārrunājamajiem jautājumiem un arī izteikties par problēmām.

Daži skolotāji jau izstrādājuši un sagatavojuši videostundas, interaktīvas prezentācijas, ko arī turpmāk varēs izmantot, nosūtot tās bērniem. Agrāk mēs tā nedarījām, bet tagad esam sapratuši, ka tas ir ērti un lietderīgi. Arī ļoti daudzi vecāki pozitīvi novērtē to, ka viņu bērniem ir iespēja kaut vai vairākas reizes pēc kārtas noskatīties skolotāju atsūtītās prezentācijas, darot to kopā arī ar tēti un mammu.”

Sarunas noslēgumā Ikšķiles vidusskolas skolotāja rezumē, ka kopumā ir ļoti daudz pozitīvu lietu, ko pedagogi šopavasar atklājuši un tagad jau izmanto ikdienā. To visu pārrunājot un saliekot kopā, skolotāji dalās ar savu pieredzi. Pedagogs – tā ir profesija, kur jāpilnveidojas visu mūžu. Attālinātās mācības to tikai vēlreiz apstiprināja, jo tik salīdzinoši īsā laika sprīdī apgūt tik daudz tehnoloģiju, visu saplānot un izdarīt – tas bija liels izaicinājums. Skolotāji vienmēr būs tie, kuri prot apgūt jauno, pielāgoties visiem apstākļiem un jebkurā gadījumā spēj paveikt savu darbu, darot to nesavtīgi. Viņi arī šoreiz pelnījuši vislielāko pateicību!

Normunds Balabka: Tas visai Latvijai bija ļoti liels izaicinājums

“Es kā Ulbrokas vidusskolas direktors, vērtējot attālināto mācību procesu, nebūšu oriģināls – tas bija ļoti liels izaicinājums visai Latvijai, visiem skolēniem un pedagogiem, kā arī, protams, skolu vadībai. Šo procesu vajadzēja noorganizētu tādā kvalitātē un izpildījumā, lai tas nesabojātu iepriekšējās iestrādnes un lietas, kas katrai skolai ir nozīmīgas un svarīgas, saglabājot mācību iestādes iepriekšējo sasniegumu līmeni. Piemēram, mēs savā skolā vienmēr ļoti esam uzsvēruši cilvēciskumu, personīgās attiecības, komunikāciju un ģimeniskumu.

Protams, attālinātais mācību process saistās ar kaut ko pavisam pretēju, jo mēs vairs nesatiekamies, neesam kopā. Līdz ar to tieši mūsu skolai tas bija ļoti nopietns pārbaudījums, lai tik vienkārši nepazaudētu to visu mūsu saturisko būtību, mūsu vērtības un visu, ar ko mēs lepojamies, kas mums ir dārgs,” sarunas sākumā uzsver Normunds Balabka. Viņš uzskata, ka kopumā tas ir izdevies.

Ulbrokas vidusskolā attālinātajām mācībām izveidota tehniski sistēmiska pieeja. Svarīgi bijis izvēlēties vienotu tehnisko izpildījumu, lai nebūtu sadrumstalotības, kā vienā otrā skolā, kur, labu gribēdami, katram skolotājam ļāvuši izvēlēties to digitālo rīku, kas viņam pašam licies piemērotākais. Rezultātā situācija izveidojusies tāda, ka skolēnam, kurš būtībā ir mācību procesa centrā, bijis ļoti sarežģīti orientēties, jo gandrīz katrā mācību priekšmetā viņam bija jāizmanto cita lietotne vai interneta platforma.

“Mans kā iestādes vadītāja sākotnējais mērķis un galvenais uzstādījums bija – šo procesu veidot pēc iespējas vienotu, audzēkņiem draudzīgāku un saprotamāku. Ja skolotājiem jādarbojas ar vienu un to pašu digitālo rīku, tad arī mēs tā apgūšanas procesā koleģiāli varam palīdzēt cits citam. Ja esam sadrumstalojušies uz vairākiem šiem informācijas tehnoloģiju rīkiem, mēs vairs nevaram cits citam īsti palīdzēt, jo katrs, ja tā var izteikties, vārāmies savā sulā,” pauž N. Balabka.

Ulbrokas vidusskolas direktors atzīst, ka tā bijusi liela atbildība – izvēlēties vispiemērotākos digitālos rīkus. Taču šo lēmumu, ka Ulbrokas skolā būs tieši šī platforma, uz kuru tad visiem arī jāorientējas, nācās pieņemt nekavējoties. Papildus var tikt izmantotas arī pārējās platformas, bet centrālā ir tikai viena, tādējādi arī skolēni zina, ka tā ir vieta, kur viņi var iegūt visu mācību procesam nepieciešamo informāciju, kur tiek iesniegti izpildītie darbi, kur notiek komunikācija ar skolotājiem un klasesbiedriem.

“Tagad jārēķinās ar to, ka grūtāk būs septembrī, jo tik daudzus mēnešus neesam bijuši kopā. Tas tādēļ, ka pa šo laiku mēs savā ziņā jau esam desocializējušies, turklāt ne tikai bērni, bet arī pieaugušie. Pat pēc skolēnu brīvlaika, kas ir tikai pāris nedēļu ilgs, skolā jūtams, ka audzēkņi ir burtiski izsisti no mācību ritma, bet pēc garā vasaras brīvlaika gandrīz viss septembris tiek veltīts, lai ne tikai pirmo vai desmito klašu audzēkņi adaptētos, bet faktiski lai visa skola pierastu pie tā ritma, kas nepieciešams normāla mācību procesa īstenošanai. Tagad, kad skola klātienē nav apmeklēta jau kopš 16. marta, atliek tikai minēt, cik nedēļu būs vajadzīgs, lai viss atgrieztos savās sliedēs. Tā ir problēma, ar kuru būs jārēķinās visām mācību iestādēm,” brīdina Ulbrokas vidusskolas direktors.

Viņaprāt, var izrādīties diezgan apgrūtinoši visiem atkal sanākt kopā skolā un nodrošināt normālu mācību procesu. Skolām tas ir jāņem vērā un jāizmanto visas iespējas, lai šo risku mazinātu. “Mēs Ulbrokas vidusskolā plānojam augusta beigās sarīkot izbraukuma pedagoģisko sēdi visam kolektīvam, jau gatavojam tai scenāriju, jo saprotam, ka tas būs ļoti būtisks brīdis, lai sadabūtu visu kolektīvu kopā un ļautu skolotājiem sajust citam cita plecu. Tāds pasākums mums noteikti būs jau pirms 1. septembra, lai mēs varētu viens otru atkal redzēt pēc tika ilga pārtraukuma,” atklāj direktors.

Cilvēks ir sociāla būtne, kam vajadzīga citu cilvēku klātesamība

Jautāts, vai nepastāv iespēja, ka tālākā nākotnē visas mācības varētu notikt tikai attālināti, Normunds Balabka ir kategorisks: “Domāju, ka noteikti nē! Jau tad, kad es vēl augstskolā studēju pedagoģiju, izskanēja pieņēmumi par to, ka varbūt nākotnes skolā vairs nevajadzēs ēkas un visu citu, kas nepieciešams mācībām klātienē. Ka pilnīgi pietiks ar dažādām digitālajām ierīcēm, kas dos iespēju katram no savas ierastās vides mierīgā garā mācīties un iegūt labu izglītību. Bija arī ideja par to, ka varbūt pat vairs nebūs vajadzīgi skolotāji – pietiks ar datoru un vadlīnijām. Diemžēl tas nevar izdoties. Viena būtiska nianse ir tāda, ka mēs esam sociālas būtnes. Mums pastāvīgi vajadzīga citu cilvēku klātesamība. Tiklīdz mēs atsvešināsimies, tas atstās savas negatīvās sekas.”

Runājot par saviem novērojumiem, direktors atklāj, ka ir daļa skolēnu, kuri šobrīd jūtas ļoti labi, viņiem pat diezgan būtiski uzlabojušās sekmes. Un tie esot tieši tie bērni, kuriem, mācoties klātienē, nav klājies īpaši spoži – bijušas problēmas gan ar uzvedību, gan ar atzīmēm. Tagad viņi pēkšņi esot kļuvuši gandrīz vai par teicamniekiem. Savukārt otra daļa audzēkņu psiholoģiski pat ļoti smagi pārdzīvojot šo laiku, viņi skumst, ka nevar katru dienu satikt draugus, klasesbiedrus un skolotājus.

“Loģiski, ka mēs, pedagogi, domājam un analizējam, kāpēc tas tā ir, jo šīs divas pozīcijas izpaužas diezgan krasi. Sākām analizēt un sapratām, ka tie skolēni, kuri šajā attālināto mācību laikā jūtas labi, savā būtībā ir intraverti cilvēki – uz iekšu vērsti. Šiem bērniem ļoti labi padodas mācīties un apgūt kaut ko jaunu, ja viņiem netraucē, ja viņi ir vieni paši un klusumā, ja viņi zina, kas ir jādara, un mierīgi var to izdarīt. Savukārt ekstravertie, uz āru vērstie bērni, kuriem savā būtībā vajag sabiedrību un citu uzmanību, šo laiku uztver un pārdzīvo ļoti smagi. Viņiem akūti pietrūkst šīs kopā būšanas un socializācijas momenta, tāpēc iespējama arī sekmju pasliktināšanās, jo zūd motivācija. Tiesa, arī no kopā būšanas var nogurt, tāpēc ir arī brīvlaiki. Dzīvē visam tomēr jābūt sabalansētam.”

Kā atzīst Normunds Balabka, viņa vadītajā skolā attālināto mācību laikā sekmju vidējiem rādītājiem bijusi tendence uzlaboties. Tiesa, nav izslēgts, ka šie rezultāti ir mānīgi, jo jaunāko klašu audzēkņiem pelnīt labākas atzīmes varētu būt palīdzējuši vecāki, tā izdarot lāča pakalpojumu, bet lielākie skolēni, iespējams, bijuši manīgāki un izmantojuši dažādus palīglīdzekļus un blakus resursus, atbildes vienkārši norakstot.

“Protams, ir ļoti labi, ka skolēns prot izmantot mācību grāmatu un interneta resursus, bet vai tādā veidā pārbaudes darbiem nepazūd objektivitātes moments? Nav pārliecības, ka skolotājs attālināti var iegūt patieso informāciju par skolēna sasniegumiem. Tā arī ir viena no lietām, kas jāņem vērā, septembrī atgriežoties skolas solos, jo skolēnu vērtējumos var parādīties būtisks kritums. Protams, cerēsim, ka tas tā nenotiks…

Mēs visi tomēr esam cilvēki, nevis roboti. Tādu izolāciju un ar to saistīto attālināto mācību procesu noteiktu laika posmu mēs varam izturēt, bet ne mūžīgi. Protams, šajos divarpus mēnešos bijis arī daudz kas pozitīvs. Piemēram, manas skolas pedagogi atzīst, ka tik īsā laikā informācijas tehnoloģiju jomā apguvuši tik daudz jaunu lietu, ko iepriekš pat iedomāties nebūtu varējuši. Viņi arī saskata, ko no tā visa varētu izmantot tālākajā mācību procesā, kas notiks jau klātienes režīmā. Es arī nevarētu teikt, ka kāds būtu ļoti sūdzējies par notiekošo, jo skolotāja būtība ir tāda, ka jābūt atvērtam visam jaunajam, jābūt gatavam dažādiem izaicinājumiem. Šoreiz tas viss notika neplānoti un savā ziņā bija nepatīkami, bet tajā pašā laikā nevar noliegt arī ieguvumus,” sarunas noslēgumā secina Normunds Balabka.