Jānis Bernāts. Padomju izveide augstskolās nav brīnumlīdzeklis ^{Apriņķis.lv}

– Vai augstskolu vadības komandu vidē ir izkristalizējusies sajūta, kad būtu tas, kā saka, pēdējais datums, kad augstskolām būtu jāzina, kas notiks 1. septembrī? Lai varētu sagatavoties dažādiem variantiem, no kuriem ikviens prasa zināmu sagatavošanos…

– Rektoru padome nav tā struktūra, kas varētu augstskolām kaut ko rekomendēt vai, vēl jo vairāk, uzlikt par pienākumu. Cik dzirdu no kolēģiem, tiek strādāts ar vairākiem scenārijiem – līdzīgi kā augstskolas citās valstīs, ja lasām Rietumu ziņu portālus. Variants, ka ierastā režīma darbs atsākas 1. septembrī, ir ļoti optimistisks. Cits variants paredz kādu vēlāku datumu, un ir arī variants, kas paredz turpināt strādāt tā, kā pēdējo mēnešu laikā. Mēs vienkārši rēķināmies ar to, ka nākotni prognozēt ir grūti un, kā pauda veselības ministre, ka ierobežojumu regulējumu var pārskatīt ik pēc četrām nedēļām.

Jāatzīst, ka man gan personīgi kremt zināms samērīguma trūkums, ja skatāmies uz dažādām jomām. Proti, es saprotu, ka veselības aprūpes iestādēm ir jāstrādā, ka biznesam ir jāstrādā, tomēr man šķiet, ka augstskolu gadījumā varētu atrast kādus, ja tā var formulēt, starpvariantus. Nevajadzētu būt tā, ka ir vai nu on-line modelis, vai vienkārši atgriešanās pie ierastā režīma.

Manuprāt, valsts varētu izvērtēt konkrētās jomas specifiku, jo nav tā, ka studijas humanitārajās zinātnēs ir pilnīgi salīdzināmas ar tām, kurās nepieciešams darbs laboratorijās. Varbūt dabaszinātņu studenti, ievērojot visus piesardzības pasākumus, var doties strādāt laboratorijās. Īsi sakot, nevajadzētu vienu cepuri likt galvā visiem. Acīmredzot mums būs jālūdz Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāri paturēt to prātā, strādājot komisijā, kurā, cik saprotu, strādā ministru valsts sekretāri un kura izstrādā ar pašreizējo situāciju saistīto dažādo normatīvo aktu grozījumus.

– Kā vispār mainījies šis konsultāciju un saskaņošanas process? Agrāk bija saprotams – ikviens varēja skatīties valdības sēžu atklātās daļas, ko saka Bernāts, ko pedagogu arodbiedrība, ko ministre utt.

– Kopumā man jāsaka, ka šis process ir krietni mainījies. Zināmā mērā var teikt, ka Ministru kabineta Kārtības rullis ir kļuvis tikai par deklarāciju, turklāt man šķiet, ka tas nav saistīts tikai ar pandēmiju. Saskaņošanas sanāksmes var noturēt arī on-line, jo īpaši pandēmijas laikā, tomēr, ja runājam, piemēram, par augstskolu pārvaldības likumprojektu, tad nav bijusi neviena saskaņošanas sanāksme [saruna notiek 25. maijā, – M.Z.].

Ir noticis viens tā sauktais vebinārs ar rektoriem, bet tā nebija saskaņošanas sanāksme. Vēlreiz – problēma nav tā, ja kaut kas notiek on-line, un ļoti labi, ka ministrija lieto šādas iespējas. Problēma ir tā, ka saskaņošanas sanāksme Ministru kabineta Kārtības ruļļa izpratnē nozīmē, ka sanāksmē piedalās visas iesaistītās puses. Ja, piemēram, Studentu apvienībai ir kāds iebildums, tad visi arī runā par šo iebildumu. Tās ir diskusijas, un, lūk, šis diskusiju elements ir mazinājies.

– Atgriežoties pie jautājuma par simbolisko 1. septembri. Pieņemsim, ka vismaz daļā studiju programmu saglabājas pēdējo mēnešu modelis. Klau, vai šādas videolekcijas vispār ir akreditētas kā mācību procesa sastāvdaļa? Tas nav pārmetums nevienam, jo kurš tad varēja prognozēt, ka radīsies šāda situācija.

– Ja Izglītības kvalitātes valsts dienests pēkšņi sāktu, kā dažkārt saka, vilkt ar pirkstu līdzi instrukcijām, nobīdes, neatbilstības varētu konstatēt. Tomēr līdzīga situācija ir visā pasaulē, un es domāju, ka kontroles institūcijas izturas saprotoši. Jā, mums likumā nav juridiski nostiprināts, ka šie pagaidu pasākumi ir pielīdzināmi kontaktstundām, tomēr vienlaikus pandēmijas situācija arī atklāj, ka mēs esam savu vidi laika gaitā pārāk birokratizējuši. Mums, piemēram, ir Ministru kabineta noteikumi, kas apraksta, kā izskatās diplomu izsniegšanas reģistrācijas žurnāls, un šie noteikumi arī paredz, ka studentam klātienē ir jāparakstās par diploma saņemšanu.

Šādai prasībai droši vien bija loģisks pamats 90. gados, šā gadsimta sākumā, kad bija satraukums par diplomu viltošanu, bet kā šo prasību izpildīt šogad? Kādā stadionā tas būtu jādara, teiksim, Latvijas Universitātei, kas savus izlaidumus tradicionāli rīko Lielajā aulā? Un tas ir tikai viens piemērs. Kontekstā ar jūsu jautājumu, ja augstskolas, ministrija un kontroles institūcijas vienosies, ka lekcijas on-line režīmā ir pielīdzināmas kontaktstundām, tad tā varētu arī palikt.

– Man tikai šķiet, ka šo neformālo vienošanos vajadzētu juridiski nostiprināt, lai vēlāk nav nepatīkami pārsteigumi, kad izrādīsies, ka kāds tomēr domā citādi.

– Ja pašreizējais režīms ievilksies, šāda nepieciešamība varētu rasties, jā. Savukārt saistībā ar to, kas bijis līdz šim, – augstskolas visā pasaulē centās reaģēt uz negaidītajiem apstākļiem.

– Plašus iebildumus akadēmiskajā saimē radīja valdības apstiprinātie grozījumi augstskolu pārvaldības modelī. Domāju, ka to pamanīja ikviens, kurš patērē masu medijus. Tomēr mans pirmais jautājums ir nedaudz citā leņķī. Jūs pats, vērojot valdības sēdes, gan jau esat pamanījis, ka ir reizes, kad valdība, jūtot, ka kompromisu panākt neizdodas, nosūta likumprojektu uz parlamentu, pieņemot, ka tur diskusijas turpināsies. Varbūt nav īsti laba prakse, jo mazliet izskatās pēc, kā angliski saka, bundžas pasperšanas pa ceļu uz priekšu, un tomēr. Kā jums liekas – vai Saeimā būs reālas debates, vai arī koalīcija par izmaiņām jau ir vienojusies, un Saeimā vairākums tās vienkārši apstiprinās?

– Tātad valdība lēma atbalstīt likumprojektu 12. maijā, un apmēram nedēļa pagāja, līdz tas nonāca Saeimā. Un, jā, es ceru, ka diskusijas būs. Protams, arī parlamentā darbs norit attālinātā režīmā, tomēr Izglītības komisijas sēdes tāpat notiek, tajās tāpat var pieteikties dalībai, un mēs, augstskolas, šīs iespējas izmantosim. Komentējot situāciju jūsu jautājuma leņķī, man tomēr liekas, ka ministrija ir deputātiem izdarījusi, kā saka, lāča pakalpojumu. Pareizāk būtu bijis, ja diskusijas būtu notikušas līdz valdības lēmumam, tomēr, kā jau minēju, saskaņošanas sanāksmju nebija, toties likumprojektu pavadošā izziņa ir uz 570 lappusēm. Bija, ko pārrunāt…

– Iebildumu izteicēju loks ir reprezentatīvs – augstskolas, Zinātņu akadēmijas, studentu un uzņēmēju organizācijas. Labi. Tomēr tikpat labi es varu formulēt jautājumu šādi: labi, jums nepatīk tas, ko piedāvā ministre Šuplinska, bet ko piedāvājat jūs paši?

– Jā, tāds ir viņas arguments. Savukārt uz to var atbildēt šādi: ja jūs prasāt alternatīvu, teiksim, likumprojektu, tad jūs neesat gatavi diskutēt par jūsu pašu izstrādāto? Uz galda ir tas, kas ir. Ir zināma likumprojektu tapšanas specifika – ar šo izstrādi nodarbojas vairākumā gadījumu tieši valsts pārvalde, šajā gadījumā nozares ministrija, nevis kāds no malas. Nu nevar būt pieci alternatīvie likumprojekti! Mums ir jātiek galā ar to, kas, tēlaini izsakoties, ir uz galda, savukārt, ja kāds prasa, kur ir mūsu priekšlikumi, domāju, ka tie izkristalizēsies starp likumprojekta lasījumiem Saeimā.

Varētu arī atgādināt, ka Izglītības komisijas vadītājs Arvils Ašeradens bija izveidojis darba grupu, kurā piedalījās arī ministrijas un augstskolu pārstāvji, un šī grupa strādāja gandrīz gadu, formulējot savu risinājumu. Kad ministrija virzīja uz valdību savu ziņojumu, tajā daži minētās darba grupas ierosinājumi tika iekļauti, tomēr kopumā var teikt, ka Saeimas komisijas vadītāja izveidotas grupas darbs ministrijai galu galā nelikās sevišķi vērā ņemams.

– Ja pareizi saprotu, lielākie iebildumi ir pret padomju ieviešanu augstskolu pārvaldē.

– Ieviešot padomes, samazinās esošo institūciju funkcijas. Dažas institūcijas pat tiek likvidētas. Jaunais modelis nerada skaidrību, piemēram, par jautājumu, kurš pieņems lēmumu, būt vai nebūt konkrētajā augstskolā Satversmes sapulcei. Piemēram, Latvijas Universitātē Satversmes sapulce ir nozīmīga institūcija, kurā ir 300 locekļi, prominenti savu jomu pārstāvji. Piedāvātais jaunais modelis saka, ka augstskolas varēs iesniegt savus priekšlikumus par satversmes sapulcēm, bet tā būs ministrija, valdība, kas izlems, kurās augstskolās Satversmes sapulce būs, kurās nebūs. Augstskolu senātu funkcijas tiek samazinātas, akadēmiskā šķīrējtiesa kā institūcija vispār tiek likvidēta, līdz ar to studentu loma mazinās. Samazinās arī rektora funkcijas. Respektīvi – padomju ieviešana ir nevis tikai kādu jaunu struktūru parādīšanās, runa ir par pastāvošās augstskolu pārvaldes sistēmas demontāžu.

Padomes ir ļoti daudzu Eiropas valstu augstskolās, bet katra valsts padomju jēgu saprot atšķirīgi, meklējot savu individuālo modeli. Latvijā piedāvātajā modelī padomes nav īsti tas, ko citās valstīs mēģināja sasniegt, iedibinot augstskolu padomes. Daudzās valstīs šīs padomes ir stratēģiskas vadības institūcijas, savukārt iespējamā Latvijas modelī padomju funkcijas ir daudz plašākas, tuvākas jau valdes funkcijām. Rektors kļūst par amatpersonu, kuru padome var iecelt un atcelt, tātad rektors kļūst atbildīgs, kā saka, no malas ieceltu personu priekšā. Likumprojektā nav garantiju tam, ka šīs personas būs sabiedrības pārstāvji. Augstskolām, domāju, nebūtu iebildumu pret to, ja prominenti sabiedrības pārstāvji piedalītos augstskolas pārvaldībā. Spriežot pēc piedāvājuma, padomes locekļus ar ministrijas līdzdalību atlasīs Pārresoru koordinācijas centrs, iecels ministrija, turklāt interesanti, ka ministrija var iecelt arī pagaidu padomi. Piemēram, ja konkurss uz padomes locekļu vietām tādu vai citādu iemeslu dēļ nav sekmīgs, var iecelt pagaidu…

– Nav nekas pastāvīgāks par “pagaidu”...

– Mēs redzam, ka daudzu tālāku jautājumu risināšana tiek atstāta vēlākiem Ministru kabineta noteikumiem. Tas ir tāds tradicionāls paņēmiens Latvijā vispār: kad ministrija īsti nezina, ko rakstīt likumprojektā, tiek pieņemts, ka, ja parlaments likumprojektu pieņems, gan jau tālāk izdomās, kādi Ministru kabineta noteikumi nepieciešami. Ministru kabinets ir leģitīma izpildvaras institūcija – te nav problēma. Runa ir par to, ka, novirzot kādu jautājumu risināšanu ar Ministru kabineta noteikumu palīdzību, notiek izvēle par labu instrumentam, kas paredz citu procedūru, tostarp mazāku atklātību, jo likumprojektu pieņemšanas process Saeimā ir caurspīdīgāks nekā Ministru kabineta noteikumu rakstīšanas process, kas norit ierēdniecības ietvaros, ministrijas iekšpusē.

– Visās šajās diskusijās man kaut kur pazudis deklarētais virsuzdevums – mūsdienīgāka augstākās izglītības sistēma. Kad savulaik bija karsti strīdi par ārvalstu mācībspēku piesaisti, par šiem cilvēkiem izvirzāmajām valsts valodas prašanas prasībām, es vismaz sapratu, ka tas viss kaut kā iekļaujas debatēs par sistēmas konkurētspējas veicināšanu. Tagad rodas sajūta, ka mēs esam iesprūduši jautājumā par padomēm.

– Nu, padomju izveide nekādi neatrisinās jautājumu par jūsu pieminētajiem ārvalstu mācībspēkiem… Likumprojekta būtība, manuprāt, ir cita – ministrijas kontroles pār augstskolām būtiska palielināšanās. Ja runa ir par ārvalstu pasniedzējiem, tad ministrija valsts augstskolu gadījumā kā šo augstskolu dibinātāja jau sen varēja un joprojām var ietekmēt, uzdodot augstskolām, piemēram, attīstības stratēģijās iestrādāt to vai citu virzienu. Tam ar iecerēto pārvaldes reformu mazs sakars. Toties mēs redzam potenciāli šādas situācijas: augstskolas senāts apstiprina mācību programmu, savukārt padome nepiešķir tai finansējumu. Nav skaidrs, kāds būs domstarpību risināšanas mehānisms situācijās, kad padomes un senāta viedokļi par kādu jautājumu atšķiras.

Vēlos uzsvērt, ka neviens jau neapgalvo, ka nekādu pārmaiņu nedrīkst būt. Mēs redzam, ka pārmaiņas notiek arī citu valstu augstākās izglītības sistēmās, tikai, ja mēs, piemēram, tik bieži atsaucamies uz Igauniju, tad retoriski varētu jautāt, vai Igaunija būtu sasniegusi tik daudz, ja tās augstskolu sistēmu būtu vienkārši izveidotas padomes, bet nebūtu palielināts finansējums sistēmai. Nevis padomes ir izšķirošs faktors sistēmas attīstībai, bet finansējums un normatīvā vide, kāda ir konkrētajā valstī. Ja normatīvā vide ir pārbirokratizēta (te ir runa ne tik daudz par likumiem, bet dažādām atskaitēm, valsts izveidotām informācijas sistēmām utt.), augstskolām lielā mērā ir sasietas rokas.

Politiķi mīl bieži piesaukt Igauniju, tomēr šis likumprojekts neved mūs uz Igauniju, tas iedibina kontroles un pakļautības mehānismu, kas mūs tuvinās Baltkrievijai.