Menu
 

Pašvadīta mācīšanās nenodrošina līdzvērtīgas iespējas Apriņķis.lv

  • Autors:  Inese Helmane, “LV portāls”
No kreisās: Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes dekāne profesore Linda Daniela, profesore Sandra Sebre. Foto – Dārta Ance Ēdere No kreisās: Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes dekāne profesore Linda Daniela, profesore Sandra Sebre. Foto – Dārta Ance Ēdere

Saskarsme ir cilvēka pamatvajadzība visa mūža garumā, bet īpaši būtiska tā ir bērna sociālemocionālajai attīstībai. Vienlaikus plašāka digitālo rīku izmantošana izglītībā sniedz lielas priekšrocības, sarunā par attālinātā mācību procesa un viedo ierīču ietekmi uz bērnu intelektu un vecāku lomu pašvadītā zināšanu apguvē atzīst Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes dekāne profesore Linda Daniela un profesore Sandra Sebre.

– Īpaši svarīgas klātienes mācības ir 1.–6. klases skolēniem?

S.Sebre: Par šo tēmu vēl nav veikti pētījumi, bet es domāju, ka jā. Sākumskolas bērni noteikti iegūst vairāk tiešā saskarsmē ar skolotāju, viņiem ir vieglāk koncentrēties skolā, klasē. Īpaši svarīgi tas ir bērniem, kuriem jau ir kādas grūtības noturēt uzmanību.

Attālināto mācību procesā – vai tas ir saziņas rīkā “Zoom” vai kur citur – programma nebūs tik efektīva un nenotiks tik konsekventa mijiedarbība, kā tas ir klasē.

Ja bērni skatās tikai ekrānā, daudz tiek palaists garām. Skolotāji tomēr ir profesionāļi un spēj pievērst bērnu uzmanību, viņiem ir pieredze un profesionālās metodes, ar kurām klātienē labāk iemācīt vielu un noturēt bērnu uzmanību. Pedagogi klātienē var arī labāk izskaidrot. Protams, videoekrānā arī var izskaidrot, bet tas ir citādi nekā tiešā mijiedarbībā, kas ir ļoti svarīga.

Ja bērns kaut ko nesaprot, viņš var uzreiz skolotājam uzdot jautājumu, uz kuru viņš tūlīt var atbildēt. Attālināti mācoties, skolotājs uz jautājumiem nevar atbildēt tik precīzi un intensīvi, kā tas ir klātienē. Savukārt vecāki vienkārši nespēj ne tik labi atbildēt, ne arī tā paskaidrot.

L.Daniela: Runājot par attālināto mācīšanos, jāņem vērā, ka bija krīzes situācija un tā bija ātri jārisina. Taču ir svarīgi saprast, kuri bērni var un kuri nevar mācīties attālināti. Varbūt kāds nevar koncentrēties klasē un viņam pat vajag mācīties attālināti – tādi gadījumi ir. Attālinātās mācīšanās virziens ir zināšanu pieejamība – ja bērns ilgstoši atrodas mājās slimības dēļ vai dzīvo nomaļā vietā vai ja viņa ģimene daudz braukā riņķī un bērnam ir problemātiski vienmēr klātienē apmeklēt mācības. Tātad šādam mācīšanās veidam var būt arī pozitīvais aspekts.

Runājām par skolotāju, kurš klasē var atbildēt uz bērnu jautājumiem, bet, ja lūkojamies plašāk, tiešsaistes mācību laikā skolēns var saņemt atbildes ne tikai no sava skolotāja, bet arī no citiem skolotājiem, tādējādi viņš varbūt pat var iegūt vairāk.

Tomēr šie pozitīvie aspekti nebūtu skatāmi atrauti no bērna gatavības pašvadīti mācīties, no atbilstošu mācību materiālu pieejamības, no skolēna digitālās pratības izmantot dažādus rīkus mācīšanās vajadzībām un no viņa motivācijas pārvarēt grūtības, jo arī mācīšanās prasa noteiktu grūtību pārvarēšanu.

Ne visi bērni spēj paši mācīties. Šīs prasmes ir soli pa solītim jāattīsta. Viens to var, bet citam ir vajadzīga vecāku vai skolotāja palīdzība. Bet ne katrreiz vecāki var palīdzēt – iemesls var būt viņu noslodze, viņu zināšanas par noteiktām tēmām un intelektuālās spējas, degradācija vai kaut kas cits. Ja liksim lielu uzsvaru uz vecāku atbalstu, akceptēsim to, ka daļa bērnu nesaņems atbilstošu izglītību. Nevaram nodrošināt šīs līdzvērtīgās iespējas.

Pilnu interviju lasiet portālā “Lvportals.lv”.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.