Menu
 

Inčukalna pamatskolas direktore: Pamati veiksmīgai dzīvei un karjerai veidojas pamatskolā Apriņķis.lv

  • Autors:  Aila Ādamsone, "Novada Vēstis"
Foto - Inčukalna novada domes informatīvais izdevums "Novada Vēstis" Foto - Inčukalna novada domes informatīvais izdevums "Novada Vēstis"

Inčukalna pamatskolas vadības groži kopš šā gada 1. oktobra ir sporta skolotājas Agneses Kalniņas rokās. Agnese savulaik pati mācījusies šajā skolā, savukārt viņas tēvs bijis ne vien skolotājs, bet arī vakarskolas direktors, tādēļ skolas direktore ir pārliecināta, ka Inčukalna pamatskolai būtu jāpastāv vienmēr.

Kādi ir Jūsu pirmie iespaidi, esot jaunajā amatā?

Laiks jaunajā amatā nav pavadīts ilgs, bet sajūta tāda, ka būtu stabili nostrādāti pieci septiņi gadi, jo darbs ir nemitīgs un mainīga rakstura. Jārisina dažādas nopietnas lietas gan saistībā ar dokumentāciju, gan ar skolēniem, pedagogiem, saimniecisko darbību un domi. Tāpat notiek liels darbs ar vecākiem un dažādām citām institūcijām. Paralēli skolas vadībai tiek domāts par dažādu pasākumu rīkošanu, organizāciju, biedrību un projektu piesaistīšanu, taču daudzas lietas Covid-19 ierobežojumu dēļ tagad nevar notikt vai arī liek meklēt citus risinājumus to īstenošanai.

Kas Jūs motivēja pieteikties vakantajam skolas direktora amatam?

Patiesībā lēmums pieteikties konkursam uz vakanto amatu bija spontāns. Esmu savas skolas liela patriote un visā pamatskolas būtībā esmu iekšā ar sirdi un dvēseli. Inčukalna pamatskola ir viena liela mīļa ģimene, un šeit es esmu pavadījusi daudz laika. Arī mans tēvs šeit ir strādājis par skolotāju, kā arī bijis vakarskolas direktors Inčukalna pamatskolas telpās.

Vai ģimene atbalstīja Jūsu lēmumu pretendēt uz Inčukalna pamatskolas direktora amatu?

Jā, mana ģimene atbalstīja. Arī mans tēvs, kurš par šo lēmumu uzzināja pēdējais. Mans vīrs un mani bērni uzskata, ka katram ir vajadzīgas pārmaiņas, un viņi mani atbalsta. Ja darbā man ir kāds grūtāks mirklis, tad zinu, ka mana ģimene mājās spēs atbalstīt. Savā ģimenē es varu patverties no visa.

Kā skolēni uztvēra, ka tagad vairs neesat sporta skolotāja, bet esat direktore?

Ir dažādi, jo ir bērni, kuri priecājas par mani, sevišķi mani bijušie skolēni, kuri sūta sveicienus. Ir, protams, arī tādi skolēni, kuriem ir žēl, ka neesmu vairs viņiem sporta skolotāja. Taču ar skolēniem es joprojām satiekos skolas gaiteņos, kur sasveicināmies un aprunājamies, tāpat satiekamies pie manis kabinetā, kur risinām dažādus jautājumus un arī vienkārši parunājam par dzīvi.

Šobrīd ļoti svarīga ir bērnu labklājība. Ir svarīgi, lai esam draudzīgi cits pret citu, apzināti vai neapzināti nenodarītu citam pāri, lai katrs, kurš atrodas zem skolas jumta, zinātu savu uzdevumu, pienākumus. Vēl arvien esmu sporta skolotāja savai audzināmajai klasei, tādēļ skolu joprojām redzu arī no skolotāja skatpunkta, ne tikai no administrācijas.

Sākoties jaunajam mācību gadam, Inčukalna pamatskolā bija nokomplektēts pedagogu sastāvs, bet tagad tiek meklēti divi pedagogi. Kādēļ tā?

Inčukalna pamatskolā tiek meklēts ģeogrāfijas un krievu valodas skolotājs. Šobrīd visas mācību stundas mums tiek nodrošinātas, taču papildspēkus mēs meklējam, jo gribētu atslogot esošos pedagogus.

Mūsu skola ir ne tikai augusi, bet arī mūsu skolotāji iesaistās dažādos lielos projektos. Pašlaik skolā kopā ir 17 klašu komplekti, no tiem 15 ir pamatskolā, divi – pirmsskolā. Skolēnu skaits ir palielinājies, un klašu skaits ir palielinājies, līdz ar to kadru skaits ir samazinājies, jo skolotāji iet pie vairākām klasēm un viņiem ir vairāk pienākumu. Lai šos skolotājus atslogotu, mēs labprāt dotu vēl kādam pedagogam darbu. Vēlamies, lai skolotājs varētu produktīvi strādāt gan savos izvēlētajos priekšmetos, kurus pasniedz, gan arī varētu iesaistīties projektos. Līdzdalība projektos, kuru vidū ir arī starptautiski projekti, paņem ļoti daudz laiku.

Dalība šajos projektos ir skolotāju pašiniciatīva?

Mums ir projekta komanda, kas mēģina iesaistīt arī visus pārējos kolēģus. Pēc iepriekšējo gadu pieredzes, varu teikt, ka kolēģi arvien vairāk iesaistās un vēlas darīt. Arī klases zina par projektiem. Šogad, piemēram, mums bija plānots projekts, kas paredzēja, ka skolotājs ar bērniem dodas uz projekta dalībvalstīm, bet Covid-19 dēļ viss tiek darīts attālināti. Darbs pie projektiem ir ārpus stundu laika, taču vēlos akcentēt, ka skolēniem šīs tēmas integrējam mācību vielā, kā arī sasaistām ar skolu pasākumiem. Mēģinām veidot mijiedarbību starp skolas pasākumiem, valsts pasākumiem un projekta pasākumiem.

Kādu Jūs redzat Inčukalna pamatskolas nākotni?

Pirmkārt, Inčukalna pamatskolai kā pamatskolai būtu jāpastāv vienmēr, jo šī ir mūsu novada seja. Tur, kur ir skola, ir kultūra, dzīvīgums un laimīgi cilvēki. Ja atņemam skolu, tad tai vietā sākas panīkums un tauta aizbrauc. Inčukalns ir īsta Pierīga, jo Rīga sasniedzama 30 minūšu laikā, un daudzi izvēlas dzīvot Inčukalnā svaigā gaisa un skaisto mežu dēļ. Mūsu skolai šeit būtu jāpaliek. Nākotnē redzam, ka saviem skolēniem vēlamies dot ne tikai tās zināšanas, ko prasa Izglītības un zinātnes ministrija, bet arī paplašināt viņu redzesloku ar dažādiem projektiem.

Arī mēs, skolotāji, daudz mācāmies, tādēļ gribam savus bērnus mācīt, lai viņi paveras nedaudz plašāk, bet šobrīd mēs atkal atduramies pret Covid-19 ierobežojumiem. Pašlaik, strādājot ar starptautiskiem Eiropas projektiem, mēs tiešsaistē sazināmies gan ar Turciju un Bulgāriju, gan citām valstīm. Gribam saviem bērniem mācīt, ka pasaule ir aizvien vairāk sasniedzama un mēs aizvien vairāk paliekam ne tikai Latvijas valsts pilsoņi un savas dzimtenes patrioti, bet arī paliekam par pasaules pilsoņiem. Vēlamies, lai bērni saprot, ka mums durvis ir atvērtas uz jebkuru pasaules valsti, ka, pateicoties mūsu iegūtajām zināšanām, kļūstam par kvalitatīvu darbaspēku un esam konkurētspējīgi ar jebkuru valsti.

Tāpat šobrīd skolā mēģinām apgūt interešu izglītību, jo aizvien vairāk kompetenču saturā ienāk drāma un teātra māksla, kas ir pamatā jebkurai profesijai, jebkuram arodam – spēja sevi prezentēt.

Kā Jūs raksturotu, kāda skola bija laikā, kad Jūs mācījāties, un tagad?

Laikā, kad es mācījos Inčukalna pamatskolā, mums bija divu plūsmu skola – latviešu plūsma un krievu plūsma. No bērnu skatpunkta mēs it kā bijām ļoti disciplinēti un paklausīgi, bet bijām arī iebiedēti. Baidījāmies kļūdīties un par pieļauto kļūdu saņemt sliktu vērtējumu. Tagad mēs bērniem mācām, ka nav jābaidās kļūdīties, jo tikai caur kļūdām spējam izzināt sevi un, atrodot savu kļūdu, protam to izlabot un atrast pareizo risinājumu. Tagad katram ir iespēja izteikties un katram var būt cits skatījums.

Šobrīd pedagogi mācas strādāt caur kompetencēm, izzināšanu un savu radošumu, jo radošums ir visa pamatā, tas vecina kritisko domāšanu. Skolotājam katra diena, katra stunda ir ļoti mainīga. Metožu, ko skolotājs pielieto stundās, ir aizvien vairāk. Arī skolotājs ir spiests daudz mācīties un izmantot dažādas digitālās prasmes, lai mācību stundu padarītu interesantu. Mūsdienu jaunatne nav vairs tāda, kāda bija pirms 30 vai 40 gadiem. Viņi ir dzimuši digitalizācijas laikā.

Vai skolēni ir atvērti jaunām idejām, ierosinājumiem?

Jā, skolēni ir, un jāsaka, ka arī katrs skolotājs ir pietiekami radošs un piedāvā bērniem stundās dažādus jaunumus. Visvairāk bērni to sajuta pavasarī, kad 13. martā pēkšņi pateica, ka jāpāriet uz attālināto mācīšanās modeli. Visi pēkšņi, iepriekš nesagatavojoties, dabūja strādāt ar jaunām prasmēm, tehnoloģijām un lietām.

Kāda ir sajūta – vai pēc šīs attālinātās mācīšanās bērni vielu mājās tiešām ir apguvuši, vai zināšanas tomēr ir pasliktinājušās?

Pētījumi un arī mūsu novērojumi liecina, ka sekmes ir cēlušās, jo bērniem bija pieejami visādi rīki, kā arī viņiem bija iespēja apspriesties savā starpā. Klasē, ja ir kādi pārbaudes darbi, viņam nav iespējas ne ar vienu komunicēt. Skolēns, pildot darbu attālināti, varēja konsultēties ar vecāku, kā arī daudzi izmantoja privātskolotāju pakalpojumus. Vērtējumi ir cēlušies, taču, kā būs ar zināšanām, to mēs redzēsim ilgākā laika periodā.

Visgrūtāk gāja pirmo līdz trešo klašu bērniem, kuriem vēl nav pašvadītas mācīšanās prasmju, kā arī vecāki bija nonākuši neveiklā situācijā, jo paši bija spiesti strādāt attālināti un viņu mazie bērni nesaprata, kas jādara. Tas bija ļoti apgrūtinoši, tādēļ šoruden pēc skolēnu rudens brīvdienām, kad vienu nedēļu ar 7.–9. klasēm pāriesim uz attālinātu mācīšanos, 1.–6. klases tomēr dosies uz skolu un strādās ar skolotāju.

Esat gatavi rudenī vismaz vienu nedēļu strādāt attālināti?

Jā, mēs esam gatavi. Šobrīd strādājam pēc A modeļa, kas paredz 20% attālinātu mācīšanos, bet pagaidām attālinātu mācīšanos mums nevajadzēja izmantot. Mēs ar mierīgu sirdi šo nedēļu varēsim izmantot attālinātam darbam ar 7.–9. klasēm, jo būs vienota platforma, kurā strādāsim. Pavasarī skolotājiem “uz sitiena” bija jāpieņem lēmums, kā risināt jautājumu par attālinātu mācīšanos, jo vadlīnijas parādījās tikai vēlāk. Šobrīd situācija ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē ir ļoti mainīga un neziņa ir liela, kas būs pēc nedēļas divām. Man kā jaunai direktorei izaicinājums ir milzīgs. Patiesībā tas ir izaicinājums jebkuram vadītājam.

Vai noderīgus padomus sniedz arī iepriekšējais skolas direktors Kaspars Kiris?

Ar iepriekšējo direktoru joprojām uzturam kontaktus. Ar viņu sazinos, ja man ir kādi jautājumi, un sākumā to joprojām ir. Viņš sniedz konsultācijas, padomus un, ja vajag, tad arī palīdz, jo ir lietas, kuras zina tikai skolas direktors. Ņemot vērā, ka Kaspara Kira stiprā puse bija digitalizācija, viņš mūsu skolotājus ir pamācījis, kā strādāt dažādās platformās.

Ko Jūs novēlētu skolēniem, skolotājiem un novadniekam?

Skolēniem novēlu, lai izaug par derīgiem cilvēkiem, atrod savu vietu izvēlētajā profesijā. Lai atceras, ka pamatu pamati veiksmīgai dzīvei un karjerai nāk no pamatskolas. Skolotājiem novēlu, lai viņi vienmēr būtu smaidīgi un priecīgi, lai savus skolēnus uztvertu kā sadarbības partnerus un spētu ar viņiem sadarboties, tiekot uz kopīgu mērķi.

Savukārt novadniekiem saku paldies, ka esat apkārt, jo Jūs esat mūsu Inčukalna vēsture, tagadne un nākotne. Mums ir cieša sadarbība ar mūsu novadniekiem, jo bērni, mazbērni ir tie, caur kuriem mēs uzzinām, kāds ir mūsu novadnieks, ko viņš domā, kāda ir mūsu novadnieku nostāja. Bērni ir mūsu novada spogulis.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.