Eksperts: Pēc ST sprieduma par augstskolu finansējumu no likumiem jāsvītro virkne solījumu, atzīstot, ka tie ir māņi

Kā vēstīts, ST atzinusi, ka likuma norma, kas noteic ikgadēju valsts budžeta finansējuma pieaugumu studijām valsts dibinātās augstskolās, neatbilst Satversmei. Šī norma stājās spēkā 2013.gada 1.jūlijā, taču tā arī ne reizi nav ievērota. ST secināja, ka šādas normas pieņemšana jau no sākta gala bijis "tukšs solījums vēlētājiem".

Patars uzsvēra, ka tagad Finanšu un Tieslietu ministrijām būtu jāanalizē visas šāda veida normas līdz detaļām: kā atšķiras to gramatiskie formulējumi, no kā tie izriet – no starptautiskajām saistībām, no pašu vēlmes. Tad jāpiedāvā, kuras normas no likumiem būtu svītrojamas, jo pēc šī ST sprieduma de facto šīs normas nav spēkā jau šobrīd.

Vaicāts, vai šis spriedums nozīmē, ka Saeima nevar diktēt, kā valdībai jāveido budžets, Pastars skaidroja, ka Saeima to var darīt, ja pasaka, kur valdībai konkrēto naudu dabūt. "Nevar vienkārši pateikt, ka augstskolām ir jāparedz finansējums, piemēram, 5% apmērā no iekšzemes kopprodukta (IKP). Kur ņemt naudu? Domājiet!" viņš uzsvēra, skaidrojot, ka tiesa būtībā ir pateikusi, ka "tukši solīt nedrīkst – vai nu nauda ir vai nav".

Vaicāts, cik šādu tukšo solījumu likumu Latvijā ir un vai arī pedagogu un mediķu algu ikgadēju pieaugumu, kas paredzēts likumos, var par tādiem uzskatīt, Pastars norādīja, ka katra likuma norma ir jāvērtē individuāli. Pēc viņa domām, principā lielāko daļu varētu uzskatīt par tukšo solījumu likumiem, bet katra norma nedaudz tomēr atšķiras. "Ja tiesa konstatētu, ka no šī tukšā solījuma likuma izriet konkrētas personas tiesiskā paļāvība, manuprāt, tiesai šādā lietā būtu jāaizsargā šī persona," viņš sacīja.

Piemēram, Augstskolu likuma lietā nevienam nebija konkrētas tiesiskās paļāvības, skaidroja Pastars. "Piemēram, ja būtu pateikts, ka katram darbiniekam pieliek algu par 50% nākamajā gadā, skaidrs, ka tur ir tiesiskā paļāvība, un tas nav tikai solījums," viņš klāstīja.

Vaicāts, vai šī atziņa attiecas arī uz aizsardzības budžetu, kam jāparedz vismaz 2% no IKP, Pastars uzsvēra, ka aizsardzības budžetam ir viena nianse – starptautiskās saistības, kas ir saistošas gan Saeimai, gan valdībai. Likumā šis procents tikai pierakstīts skaidrības labad, bet varētu arī nebūt, lietas būtība nemainītos. Starptautisku līgumu vienkārši nevar pārkāpt, skaidroja eksperts.

"Šīs normas nav vienādas, katrai ir savas nianses. Ir šādas tukšo kastīšu normas kā apstrīdētā Augstskolu likuma norma. Ir likuma normas, kas dod tiesisko paļāvību – mediķu gadījumā varētu būt diskusija, ka tik konkrēti, līdz centiem sarēķināti cipari konkrētam mērķim varētu radīt tiesisko paļāvību," viņš pieļāva, piebilstot, ka līdzīgi bija ar tiesnešu algām, kur bija paredzēts algu pieaugums likumā līdz precīzam ciparam.

Tomēr viņš uzsvēra: pat ja ir tiesiskā paļāvība, nedrīkst solīt to, ko nezina, vai spēs izpildīt. "Tātad katra norma ir jāvērtē individuāli, bet vēstījums no tiesas ir skaidrs – nedrīkst būt tā, ka tiek solīta garantēta kvota nozarei," skaidroja Pastars.

Vaicāts, vai var teikt, ka ar šo spriedumu tiesa ir atzinusi, ka Saeima pārāk daudz iejaucas valdības kompetencē, Pastars atbildēja: "Ne tik daudz par to, ka Saeima iejaucas valdības darbā, bet gan par to, ka Saeima ar vienu roku sola, bet ar otru nedod – tā vienkārši nedrīkst. To var saukt par tiesisko nihilismu."

Viņš vēlreiz akcentēja, ka šis spriedums liedz pieņemt iepriekš likumos sarakstītas kvotas, kas budžetā ir jāņem vērā un kurām nav seguma. Spriedums pasaka, ka speciālās kvotu normas, kas nosaka, kā jāizskatās budžeta programmas lielajiem skaitļiem, nav pareizas. Tiesa nav pateikusi, ka likumus var nepildīt, bet gan to, ka speciālos likumus nedrīkst izmantot kā budžeta plānošanas instrumentu, skaidroja Pastars.