Menu
 

Līga Sausiņa: Negribētos palikt virspusējības līmenī Apriņķis.lv

  • Autors:  Rīgas Apriņķa Avīze
Foto – no privātā arhīva Foto – no privātā arhīva

Mācības klātienē var atsākt 1.–4. klases skolēni novados ar zemu Covid-19 saslimstību, tostarp Mālpils, Saulkrastu un Siguldas novadā Pierīgā. Turpmāk izglītības procesa organizēšanā tiks ņemts vērā reģionālais princips, proti, novados, kur četrpadsmit dienu kumulatīvā saslimstība ar Covid-19 ir zemāka par divsimt saslimušajiem uz simt tūkstošiem iedzīvotāju, pie konkrētiem nosacījumiem varēs atsākt mācības klātienē.

Lai aprunātos par to, kāda ir situācija, apgūstot izglītību attālināti, kā arī par pedagoga profesiju, “Rīgas Apriņķa Avīze” uz sarunu aicināja Siguldas Valsts ģimnāzijas bioloģijas skolotāju, vairāku mācību grāmatu autori Līgu Sausiņu.

– Attālinātā izglītība ir realitāte, ar kuru sadzīvojam jau gandrīz gadu. Bērnu vecākus arvien vairāk sāk uztraukt šajā periodā iegūtās “pidžamu izglītības” kvalitāte. Kāds ir jūsu kā pedagoga redzējums un vērtējums šim laikam izglītībā?

– Pirms daudziem gadiem izlasīju kāda vieda cilvēka teikto, ka “krīze – tā ir iespēja un izaicinājums”. Tā ir. Šis likums darbojas. Diemžēl ne visi skolotāji un skolēni spēj saskatīt iespējas un tikt galā ar izaicinājumu. Tā sauktās “pidžamu izglītības” kvalitāte ir atkarīga no skolotāja spējas prasmīgi organizēt attālināto mācību procesu un izmantot tā priekšrocības, kā arī no skolēnu spējas pašorganizēties, atrast motivāciju, sekot līdz tiešsaistes stundām, veikt dotos uzdevumus.

Mācoties attālināti, noteikti paliks kādas zināšanas un prasmes, kuras skolēni neapgūs, bet tajā pašā laikā viņi apgūs jaunas prasmes, kuras citādi neiemācītos. Diemžēl katrā klasē ir pa kādam skolēnam, kurš dažādu iemeslu dēļ nespēj šādi mācīties, un ir acīmredzams, ka šie skolēni zaudē.

Vēl nedrīkst aizmirst, ka cilvēks ir sabiedriska būtne un ļoti svarīgs psihoemocionālā komforta nosacījums ir socializēšanās. Daudziem skolēniem ir grūti tikt galā ar piespiedu izolāciju, sevišķi pusaudžiem, kuriem komunikācija ar vienaudžiem ir īpaši svarīga.

Man šajā laikā visvairāk pietrūkst dzīvā kontakta, tā enerģijas viļņa, ar kādu skolēni ienāk klasē un iedod pozitīvu lādiņu. Videokonferences formāts nekad nebūs tikpat efektīvs informācijas apmaiņai cik klātienes komunikācija. Es esmu “cilvēku cilvēks” un savas “baterijas” uzlādēju pozitīvā komunikācijā.

– Skolotājiem slodze ir pieaugusi?

– Slodze noteikti ir pieaugusi, un nereti gatavošanās stundām un darbu labošana aizņem daudz vairāk laika nekā pašas stundas. Var apbrīnot skolotāju spēju izdomāt arvien jaunus paņēmienus, bet tam visam ir vajadzīgs laiks un enerģija. Skolotāji ir noguruši, un izdegšanas riski ir daudz lielāki nekā jebkad iepriekš. Visgrūtāk ir tādiem perfekcionistiem kā man, kam gribas izdarīt visu ļoti pamatīgi un pareizi.

– Vai būs prasmes un iemaņas, kuras turpināsiet izmantot, atgriežoties mācību darbā klātienē?

– Attālinātā mācīšanās ir radījusi nepieciešamību meklēt citādas mācību metodes un gatavot īpaši šim procesam atbilstošus uzdevumus. Viena no manām pieejām šajā situācijā ir individualizētu uzdevumu gatavošana, kas palielina skolēna individuālo ieguldījumu to veikšanā. Daudzi no tiem noteikti būs izmantojami arī turpmāk, mācoties klātienē.

Ar daudzām klasēm esam veiksmīgi izmēģinājuši tā saukto virtuves darbu izstrādāšanu, tas ir, laboratorijas darbi jāveic, izmantojot mājās pieejamos piederumus. Skolēni atzīst, ka, individuāli veicot šādu darbu, uzņemoties par to atbildību no sākuma līdz beigām, veidojas daudz dziļāka izpratne. Nereti veicamie darbi ir jānofilmē, veidojot videostāstus. Arī šo metodi var izmantot klātienes mācību procesā, lai skolēni tādā veidā prezentētu savus darbus. Vairākās klasēs mums ir bijušas “ledusskapja stundas”, kurās ar konkrētu uzdevumu pētām pārtikas produktus, kas, mācoties klātienē, nebūtu tik viegli izdarāms, un tādējādi veidojam ciešāku saikni starp teoriju un ikdienas dzīvi.

Šobrīd valdībā tiek gatavoti noteikumi par attālināto mācīšanos kā vienu no mācību darba formām, kuru dažkārt izmantot pārmaiņus klātienes mācību procesam.

Attālinātā mācīšanās ir ievērojami palielinājusi informācijas un komunikācijas tehnoloģiju pratību, kā arī radījusi nepieciešamību gatavot uzdevumus, izmantojot tiešsaistē pieejamos resursus. Ir izveidoti un uzkrāti resursi, kurus varēs efektīvi izmantot arī klātienes mācībās.

– Vai mūsu bērni, pašreizējie skolēni, mācēs komunicēt bez tehnoloģiju starpniecības, vai viņi lasīs grāmatas? Vai tās ir lietas, kas satrauc tikai vecākus, savukārt pedagogu pieredze ir atšķirīga?

– Es ceru, ka šis laiks zināmā mērā būs uzlabojis lasītprasmi – saprast lasītā jēgu –, jo daudz vairāk informācijas ir jāizlasa un jāapgūst pašiem. Tas, vai skolēni vairāk lasīs grāmatas, lielā mērā būs atkarīgs no tradīcijām ģimenē, arī no tradīcijām skolā. Piemēram, Laurenču sākumskolā Siguldā mums katru piektdienu ir viena stunda, kad visa skola lasa grāmatas, arī tagad, mācoties attālināti.

Manuprāt ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem būs nepieciešams laiks, lai atkal adaptētos klātienes komunikācijai, atgrieztos ierastajā dzīvē. Bērniem tas nereti izdodas vieglāk nekā pieaugušajiem. Tomēr arī klātienes mācību laikā ir skolēni, kuri labāk jūtas savā individuālajā “burbulī”. Viņiem attālinātās mācības un individuālais darbs pat patīk labāk, bet ir risks kļūt pārāk antisociāliem.

Skolēniem šis laiks zināmā mērā ir noderīgs, jo daudzi no viņiem apgūst jaunas datorprasmes. Tas, ka viņi ir ļoti prasmīgi datora lietošanā, zināmā mērā ir mīts, jo daudziem šīs prasmes ir stipri vienveidīgas.

– Šogad vairākās skolās tiek īstenota tā sauktā kompetenču izglītība. Kā to vērtējat, un kā tas turpmāk ietekmēs bioloģijas pasniegšanu skolās?

– Mācu bioloģiju visās klašu grupās no 7. līdz 12. klasei, tātad arī 7. un 10. klasē, kas mācās pēc jaunās programmas un tā sauktās kompetenču izglītības pieejas. Metodiski visās klasēs strādāju vienādi, cenšoties palielināt skolēnu mācīšanās aktivitāti, skolēnu līdzdalību mācību procesā un bioloģijas mācību satura apguvi sasaistīt ar vispārējo prasmju attīstīšanu. Varu droši apgalvot, ka Siguldas Valsts ģimnāzijā, kur strādāju par skolotāju, vairākums skolotāju šādi strādā jau sen.

Dabaszinātņu mācību priekšmeti – bioloģija, ķīmija, fizika – un matemātika lielā mērā visā valstī ir priekšā citiem mācību priekšmetiem, jo mācību satura un metodisko reformu piedzīvojam jau kopš 2005. gada, kad tika uzsākts projekts “Dabaszinātnes un matemātika”.

Bioloģijā ar jaunā satura ieviešanu atbilstoši jaunajai programmai neiet viegli, jo mācību satura apgūšanas secība un tematu izkārtojums ir ļoti mainīts. Šobrīd, tāpat kā daudzi citi kolēģi, taustos, kā mainīto mācību saturu metodiski pilnvērtīgāk pasniegt skolēniem. Lai izdarītu secinājumus, ir nepieciešama ilgstošāka pieredze – kādus paņēmienus visefektīvāk izmantot zināšanu un prasmju apguvei. Nav problēmu noorganizēt interesantu procesu, bet svarīgi, lai būtu arī rezultāts. Negribētos palikt virspusējības līmenī. Tāpēc pēc ilgāka laika atkal ķēros pie mācību grāmatas rakstīšanas, lai skolēniem un skolotājiem ir atbalsts – kvalitatīvs teorētiskais ietvars.

Līga Sausiņa kopā ar mazdēliem.


– Jūs esat ne tikai pedagoģe, bet arī vairāk nekā desmit mācību grāmatu autore. Kā top mācību grāmatas? Kas jūs motivē šim darbam?

– Grāmatu rakstīšana aizsākās 2002. gadā, kad izdevniecība “Zvaigzne ABC” piedāvāja sakārtot un publicēt manu pirmo radošo aizraušanos – uzdevumu krājumu bioloģijā. Līdzšinējā sadarbība ar izdevniecību bija enciklopēdijas par dzīvniekiem tulkošana no angļu valodas. Veicot šo darbu, izdevniecības dabaszinātņu redakcija augstu novērtēja manas darbaspējas, darba kvalitāti un neatlaidību.

Nākamais darbs, kuru piedāvāja izdevniecība, – palīdzēt uzlabot mācību grāmatu bioloģijā vidusskolai, papildinot saturu ar uzdevumiem. Darot šo darbu, sapratu, ka grāmatas teksts ir stipri nepilnīgs un to nepieciešams uzlabot. Tā kļuvu par “slīcēju glābēju” – palīdzēju sagatavot grāmatu, kas kļuva par pirmo speciāli vidusskolai veidoto mācību līdzekli bioloģijā pēc vecum vecās bioloģijas grāmatas, no kuras mācījos es pati un kurā vēl piesaukti PSKP kongresi. Tā, sākumā kā līdzautore, vēlāk jau kā autore, kā turpinājumu pirmajam uzdevumu krājumam esmu radījusi deviņus mācību līdzekļu komplektizdevumus – mācību grāmatu, metodisko līdzekli skolotājam un darba burtnīcu. Laika periodā no 2005. līdz 2013. gadam katru gadu izveidoju vienu šādu komplektizdevumu.

Grāmatu rakstīšana ir mani “rokdarbi” – citi brīvajā laikā šuj, ada un tamborē, izmēģina jaunas ēdienu receptes, es rakstu. Patiesībā rakstīšanā daudz vairāk laika aizņem lasīšana. Lai uzrakstītu vienu teikumu, ir jāizlasa vismaz desmitreiz tik daudz. Tikpat daudz laika aizņem atbilstoša un kvalitatīva vizuālā materiāla piemeklēšana.

Šim darbam mani motivē vēlme radīt. Man patīk radīt lietu kārtību, sistēmas, struktūras. Man patīk strādāt, redzot darba rezultātu, procesā mācoties un sajūtot savu progresu. Ar katru nākamo grāmatu ir palielinājies mans ieguldījums. Pēdējās grāmatās jau lielā mērā radīju maketa melnrakstu – veidojot lappušu izkārtojumu un vizuālo noformējumu. Esmu vizuālists – gardēdis. Man ir ļoti svarīgi, lai būtu gan saturiski, gan skaisti. Man ir lieliski paveicies ar grāmatu māksliniekiem, sevišķi ar jaunās mācību grāmatu sērijas maketētāju un mākslinieku siguldieti Aigaru Truhinu, kurš lieliski attīsta tālāk manu lappušu salikumu.

Jaunākā mācību grāmata “Bioloģija 7. klasei” ir tapusi pēc ilgāka pārtraukuma, un tā ir aizsākums citai mācību grāmatu paaudzei.

– Kā radās ideja par jaunu bioloģijas grāmatu 7. klasei? Kā nonācāt pie tā, ka grāmata tiks veidota tieši tāda? Kāds ir skolēnu viedoklis par to?

– 2019. gada vasarā, domājot par jauno mācību saturu pamatskolā, radās doma parunāt ar “Zvaigzne ABC” kolēģiem, kā būtu, ja atkal kaut ko uzrakstītu. Bijām vienisprātis, ka grāmatu vajag. Atlika tikai rakstīt, atvēlot tam laiku brīvdienās un agrās rīta stundās. Kad biju uzrakstījusi pirmo nodaļu un parādījusi izdevniecības kolēģiem, nonācām pie secinājuma, ka tā, kā rakstīja kādreiz, proti, viengabalainu tekstu, tagad neviens vairs neraksta, bet to, kā raksta, arī neviens tā īsti nevarēja pateikt. Sāku meklēt savu grāmatas stilu, pārkārtojot jau uzrakstītos tekstus, katru lappusi veidojot kā vienotu veselumu, ietverot tajā dažādus struktūrelementus. Mans grāmatas makets kolēģiem ļoti iepatikās, un tagad pēc šī parauga ir tapusi arī ģeogrāfija 7. klasei.

Skolēni šo grāmatu iespiestā veidā saņēma jau attālināto mācību laikā. Savu eksemplāru viņiem parādīju pēdējā stundā pirms attālināto mācību uzsākšanas. Skolēniem tas ir diezgan neierasti, ka var mācīties no grāmatas, kuru sarakstījusi viņu skolotāja. Vecāko klašu skolēni pie tā jau ir pieraduši, bet septītajiem tas ir pārsteigums. Zinu, ka skolēni ar to lepojas. Viņiem patīk grāmatas vizuālais noformējums, kā arī ļoti patīk izmantot informāciju un uzdevumus, kas ir paslēpti zem grāmatā atrodamajiem QR kodiem.

Skolēniem ir jāpierod pie tā, ka grāmata ir pirmais avots, kur meklēt nepieciešamo informāciju. Tajā neilgajā laikaposmā, kamēr grāmata vēl bija tipogrāfijā, man pašai bija grūti, jo zināju, ko varētu dabūt grāmatā, kas vēl nav pieejama. Esmu saņēmusi ļoti daudz labu vārdu no kolēģiem visā Latvijā ar pateicību par grāmatu kā ļoti labu atbalstu jaunā mācību satura apgūšanai.

Šobrīd top jaunās mācību grāmatas otrā sērija – “Bioloģija 8. klasei”.

Tā izskatās grāmatas rakstīšanas process.


– Intervijās sabiedrībā zināmi cilvēki bieži stāsta par saviem skolotājiem, kuriem ir bijusi liela nozīme viņu kā personības tapšanā. Ko jūs cenšaties saviem skolēniem iemācīt kā cilvēkiem?

– Manuprāt, visspēcīgākais un visiedarbīgākais “mācību līdzeklis” ir skolotāja kā personības piemērs. Darot savu darbu pamatīgi un aizrautīgi, mēģinu viņiem ar savu piemēru iemācīt attieksmi pret darbu. Es mīlu savu darbu un savu mācību priekšmetu, un tas viņiem pielīp.

Ļoti svarīgs sadarbības elements ir savstarpējā cieņa. Ja skolotājs ar cieņu izturas pret skolēniem, arī tiem, kas ir spuraini un ne vienmēr paklausīgi, skolēni ciena skolotāju. Viens no maniem likumiem – spoguļa likums.

Savā pedagoģiskajā pieredzē esmu bijusi arī klases audzinātāja – Krimuldas vidusskolā. Tolaik biju jaunā skolotāja – drosmīga, neatlaidīga, mazliet dulla. Kopā bijām uzņēmīgi, darījām lietas, kas nebija rakstītas nevienā mācību programmā, katru gadu iestudējot pa teātra izrādei, paši veidojot tērpus un dekorācijas. Vērojot savus audzēkņus, kas tagad ir trīsdesmitgadnieki, redzu, ka mana uzņēmība un drosme ir bijusi lipīga.

– Par ko ir bijis lielākais gandarījums, strādājot skolā?

– Vislielākais gandarījums ir viņu veiksmes – gan lielās, gan mazās. Skolā esmu nostrādājusi turpat trīsdesmit gadu. Šajā laikā mani skolēni ir guvuši izcilus sasniegumus valsts olimpiādēs un zinātnisko darbu konkursos. Tas nenāk viegli un prasa pamatīgu darbu, bet ir liels gandarījums, kad ieguldītais darbs sniedz rezultātu. Viņu laimes mirkļi ir arī manējie, un viņu pārdzīvotās neveiksmes izjūtu divtik sāpīgi.

Dažkārt tikpat lielu gandarījumu sniedz mazās laimītes mācību procesā, kad kādam, kuram lietas neizdodas tik vienkārši kā citiem, ir izdevies gūt savu mazo uzvaru. Gandarījums var būt pēc pavisam parastas stundas, kurā ir izdevies visu klasi dabūt uz sava viļņa, kad viņi ir pilnībā nodevušies procesam un mācību saturs ir pārņēmis viņus savā varā. Un vēl manas mazās laimītes ir tad, kad esmu izdomājusi kaut ko jaunu, neordināru, nezinot, vai iecerēto izdosies sasniegt, un rezultāts pārsniedz gaidīto. Tādas mazās laimītes ir bijušas arī šajā attālināto mācību periodā.

– Vai skolotājs ir skolotājs arī saviem bērniem un mazbērniem? Vai viņiem jūs esat vienkārši mamma un vecmamma?

– Saviem bērniem skolotāja esmu tad, kad viņi man uzdod jautājumus, kas saistīti ar bioloģiju vai medicīnu. Šajos jautājumos vēl joprojām esmu viņiem autoritāte. Zīmīgi, ka bioloģiju abiem – meitai un dēlam – skolā esmu mācījusi tikai es. Man ir prieks, ka viņiem palaikam rodas jautājumi par bioloģijas tēmām. Kas attiecas uz stereotipu, ka skolotājiem vienmēr gribas pamācīt, arī par sadzīves un dzīves jautājumiem, tas nav par mani. Viņi vienmēr ir bijuši pietiekami patstāvīgi un neatkarīgi, un es esmu ļāvusi lēmumus pieņemt pašiem, varbūt dažkārt dodot iespēju arī kļūdīties.

Mazbērniem esmu vienkārši Aba. Kad vecākais mazdēls bija tikko iemācījies runāt, viņš izdomāja man šo mīļvārdiņu, kura izcelsmi tā arī neesam sapratuši. Tagad to ir pārņēmuši arī abi mazākie. Mazbērniem patīk lasīt grāmatas par dzīvniekiem un citus dabas stāstus, patīk iet ar mani garās pastaigās un klausīties stāstos par to, ko redzam apkārt. Dažreiz aizvedu viņus uz skolu, kur bioloģijas kabineta uzskates līdzekļi – cilvēka uzbūves un orgānu modeļi, skeleti – ir viņu iemīļotās rotaļlietas. Nezinu, kā attīstīsies tālāk mana karjera, bet gribētos mācīt bioloģiju skolā arī mazbērniem.

– Ja gadās brīži, kad pāri paliek laiks arī pašai savām nodarbēm, kas ir tas, ko jūs vislabprātāk darāt?

– Vislabāk no visa atpūšos un atgūstu spēkus, esot kustībā un darbībā. Esmu zemes cilvēks, un man patīk ļoti tradicionālas nodarbes – rakt zemi, sēt un stādīt, pļaut zāli. Lai iedotu dienai dinamisku ritmu, mēdzu no rītiem pirms darba nūjot, nostaigājot vismaz piecus kilometrus. Svētdienas rīta rituāls gada aukstajā periodā ir pelde aukstā ūdenī. Tas lieliski sapurina, iedod pozitīvo lādiņu.

– Vai Latvijā aug spējīga jaunatne?

– Noteikti, jā. Katrai paaudzei ir savas spēcīgās un vājās puses. Šī paaudze kaut kādā ziņā ir citādāka, nekā bijām mēs, kaut kādā ziņā – tādi paši. Šī laika jaunieši ir brīvāki savās iespējās un savās rīcībās, drosmīgāki. Drosme un uzdrīkstēšanās ir viens no panākumu avotiem. Otrs panākumu avots ir ieguldītais darbs. Vēl viens likums, kas ir spēkā ne tikai fizikā, bet arī dzīvē, – enerģijas nezūdamības likums.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.