Menu
 

Murjāņu Sporta ģimnāzijai jauns direktors – saulkrastietis Sergejs Čevers Apriņķis.lv

  • Autors:  Baiba Stjade, "Saulkrastu Domes Ziņas"
Sergejs Čevers kopā ar saulkrastiešiem, Murjāņu Sporta ģimnāzijas atlētiem Zani Kalumu un Raimondu Baltgalvi. Foto no privātā arhīva Sergejs Čevers kopā ar saulkrastiešiem, Murjāņu Sporta ģimnāzijas atlētiem Zani Kalumu un Raimondu Baltgalvi. Foto no privātā arhīva

Kur gan vislabāk iemācīties uzņēmību, azartu, mērķtiecību un izpratni par ieguldīto darbu, lai sasniegtu rezultātu? Jaunajā apvienotajā Saulkrastu novadā nu ietilpst arī Murjāņi, tātad arī Izglītības un zinātnes ministrijas pakļautībā esošā Murjāņu Sporta ģimnāzija, par kuras direktoru šā gada jūnijā apstiprināts saulkrastietis Sergejs Čevers. Kā sarunas sākumā saka Čevera kungs, viņš vēl pie direktora darba galda nav sēdies, tādēļ mūsu saruna noris pie galda, kur viņš strādājis līdz šim – jau gadu viņš bijis Murjāņu Sporta ģimnāzijas direktora pienākumu izpildītājs.

– Jūs tik tikko esat stājies jaunajā amatā. Ko jums tas nozīmē?

 Tas noteikti ir ceļa turpinājums. Ja pēc manas 20 gadu militārās karjeras, kurā esmu ieguvis lielu pieredzi, vadot daudzas un dažādas organizācijas, kāds man jautātu, vai es šobrīd gribētu sasniegt jaunas virsotnes, es noteikti melotu, ja teiktu nē. Es tiešām redzu, ka esmu Murjāņu Sporta ģimnāzijai vajadzīgs arī pēc 40 gadiem. Tieši pirms 40 gadiem es pabeidzu šo skolu un biju savas dzīves ceļa priekšā. Ir pagājis laiks, un arī šodien es esmu tepat, tikai citādāks – klāt nākusi dzīves pieredze un jauni izaicinājumi. Murjāņos ir laba komanda, kas spēj daudz ko mainīt. Galvenais uzdevums šobrīd ir, lai skola, kurā bērni uzturas 10–11 mēnešus gadā, ļautu jauniešiem piepildīt viņu sapņus. Es, jaunais direktors, gribu izdarīt maksimāli daudz, lai tā notiktu, – tas ir mans lielākais mērķis šajā amatā.

– Jūs teicāt par jauniešu sapņu piepildīšanu, bet vai kļūt par skolas direktoru arī kādreiz bija jūsu sapnis, ņemot vērā to, ka pats esat absolvējis Murjāņu Sporta ģimnāziju?

– Ziniet, es tiešām biju sapņotājs. Atceros sevi kā mazu puiku sapņojam: kaut nu es tiktu sporta skolā! Konkurss bija liels, un es ar bailēm gaidīju vēstuli, vai esmu uzņemts. Vēstuli saņēmu, un biju laimīgs – no prieka pieliku to pie sienas. Es par daudz ko esmu sapņojis, un, ticiet vai ne, viss ir piepildījies. Bērnībā sapņoju par iespēju redzēt Niagāras ūdenskritumu, aizbraukt uz pasaules čempionātu futbolā vai apmeklēt olimpiskās spēles. Toreiz tas nešķita reāli, ņemot vērā vidi, kurā dzīvoju, bet tas viss ir īstenojies. Tas tikai pierāda, ka sapņot vajag un dzīve ir pārsteidzoša.

– Redz, kā dzīvē sanāk: bērnībā jūs gaidījāt vēsti par uzņemšanu Murjāņos, tagad, pēc 40 gadiem – ziņu, vai Izglītības un zinātnes ministrija jūs ir apstiprinājusi Murjāņu Sporta ģimnāzijas direktora amatā. Kāds bija gaidīšanas prieks?

– Konkurss bija liels, un otrā kārta – īpaši grūta. Man nācās parādīt labāko, ko varu. Konkursa komisija uzdeva specifiskus jautājumus un strādāja ļoti profesionāli. Priecājos, ka manas Carnikavā gūtās prasmes skolas direktora amatā ļoti noderēja. Protams, arī 20 gadu darba pieredze Aizsardzības ministrijā, Latvijas armijā, vadot dažādas komandas. Tā kā iepriekš strādāju Murjāņu Sporta ģimnāzijā par direktora vietnieku sporta jomā un pēdējā gadā biju direktora pienākumu izpildītāja amatā, kas man deva iespēju ieviest daudzus jauninājumus, kolīdz radās iespēja pieteikties direktora amatam, es to nešaubīgi izdarīju.


Sergejs Čevers NATO miera nodrošināšanas misijas laikā Bosnijā un Hercegovinā 1996. gadā.

– Kā skolas audzēkņi uztvēra ziņu, ka esat kļuvis par direktoru?

– Atbalstu jutu jau no brīža, kad kļuvu par skolas vadītāja pienākumu izpildītāju. Ar mani ir tā: es savus četrus bērnus esmu izaudzinājis un palaidis dzīvē, mazbērni jau mācās skolā, tāpēc man ir daudz brīva laika savas skolas audzēkņiem, un es domāju, ka viņi to jūt. Es esmu ļoti atvērts un ieinteresēts, apmeklēju treniņu nodarbības, sekoju līdzi procesam un pazīstu visus 148 skolas audzēkņus. Esmu direktors, no kura nav jābaidās un pie kura var droši nākt un visu izrunāt. Bet armijas un Carnikavas skolas pieredze noder, lai apzinātos: jā, no vienas puses, tu vari būt demokrātisks un visiem atvērts, bet, no otras puses, ir jāievēro subordinācija un jābūt cieņai pret vadītāju. Arī man, vadītājam, ir tiesības darbiniekiem prasīt ievērot noteiktas, elementāras pieklājības normas un darba kultūru. Man ir plaša sirds, bet nav gluži tā, ka es esmu kā Baltais tēvs un ar mani visu varēs sarunāt. Armijā es ātri iemācījos, ka labestību mēdz izmantot arī ļaunprātīgi, tāpēc esmu prasīgs un zinu savu vērtību. Es neuzspiežu savu viedokli, bet mēs izrunājam jautājumu, un es diskusijās varu pārliecināt. Ir situācijas, kad es saku: jā, varu tevi uzklausīt, bet – būs tā. Šī stingrā roka visvairāk bija jūtama pandēmijas laikā, kad bija karantīnas, testēšana, izolācijas. Piedzīvojām ļoti skarbu situāciju. Daudzi sākumā domāja, ka tas nav nopietni, bet nekas nebija pa jokam; rīkojoties atbildīgi un izmantojot krīzes menedžmentu, atstājot demokrātiju otrajā plānā, mēs varējām no 12. janvāra strādāt klātienē, kas šajā laikā audzēkņiem bija ļoti svarīgi, jo darbs tika turpināts.

– Uzvaras nevar būt vienmēr, un šī ir tā vieta, kur vislabāk iemācīties arī zaudēt... Kā jūs mācāt saviem audzēkņiem godpilni samierināties ar zaudējumu – pieņemt to pazemīgi, ar izpratni?

– Es parasti saku: «Tā bija iespēja... un tev tādu vēl būs daudz!» Ir jāstrādā un jāiet uz priekšu, jo jaunietim šādā vecumā svarīga ir motivācija. Pie mums mācās jaunieši no 8. līdz 12. klasei. Viņi ir pilnā valsts aprūpē, un daudzi Murjāņus uztver par tādu kā sociālās aprūpes centru, taču tā nav! Tāpēc arī konkursā uz direktora amatu es komisijai teicu: pirmkārt skolai ir jābūt Latvijas sporta sistēmā, kas nepārprotami nozīmē – mēs gatavojam tikai vislabākos elitārajam, profesionālajam sportam. Nevar būt tā: vecāki domā, ko viņu jaunietim darīt, un nolemj viņu sūtīt mūsu skolā, jo šeit viss ir nodrošināts un viņu bērns māk braukt ar riteni, kas, pēc viņu domām, ir pietiekami... Nē, pie mums ir ļoti stingra atlase! 11. un 12. klasē mēs uzņemam tikai Latvijas izlases dalībniekus. Mēs negribam, ka jaunieši atnāk pie mums un iztērē laiku bez rezultāta. Vienlaikus ir jaunieši, kam ir talants un gribasspēks, lai kļūtu par ļoti labiem sportistiem. Nav pieļaujama situācija, ka Murjāņu Sporta ģimnāzija konkurē ar parastajām pašvaldības sporta skolām. Ja murjānietis piedalās sacensībās, viņam Latvijā ir jābūt pirmajā trijniekā. Viņš nevar būt divdesmitajās vietās, jo tad nav nozīmes pie mums mācīties, – kāpēc cilvēkiem būtu jāmaksā nodoklis par viduvējībām? Mēs esam elitāra ģimnāzija. Valsts, zināšanu jomā mēs varam zaudēt citām ģimnāzijām, bet ne sportā – tur mums nav konkurentu! Turpmāk es gribu, lai skola iegūtu koledžas statusu un, to beidzot, jaunietis saņemtu vismaz trenera palīga sertifikātu.

– Jūlijā skolā bija audzēkņu uzņemšana. Cik liela interese bija šogad? Vai mūsu novada
bērni arī mācās Murjāņu Sporta ģimnāzijā?

– Šajā gadā bija liela interese: uzņēmām 42 audzēkņus, bet pieteicās vairāk nekā 50. Būs vēl otrās kārtas atlase. Mums ir gadījies sastapt arī dažus «dimantus»: jaunietis atnāk pieteikties skolā, bet iepriekš nekur nav trenējies, – atbrauc uz 8. klasi un tiek iekšā. Vidusskolā mums ir aptuveni 100 audzēkņu, vislabākie. Par Saulkrastu novadu… Ņemot vērā Aivas un Daiņa Aparjodu ieguldīto darbu Saulkrastos, mums ir virkne jauniešu-kamaniņnieku. Pie mums joprojām trenējas un dzīvo Anda Upīte (latviešu kamaniņbraucēja, – red.). Volejbolā ir dvīņu māsas Strukas (Katrīna Struka un Karmena Struka, Latvijas izlases volejbolistes, – red.). Ir siltas sajūtas, jo es arī esmu no Saulkrastiem. Mēdzu apvaicāties: "Kas pie jums Baltijas ielā vai Ķīšupē notiek?", jo zinu, kur audzēkņi dzīvo. Pandēmijas laikā, kad nevarēja braukt ar sabiedrisko transportu, esmu vedis mūsu bērnus arī uz mājām. Sadarbojamies arī ar Sējas skolas pedagogiem.


Siguldas trasē.

– Par kādiem padarītajiem darbiem jūs visvairāk priecājaties, un ko plānojat paveikt ģimnāzijā turpmāk?

– Prieks, ka pagājušogad Izglītības un zinātnes ministrija mums uzticējās un mēs saņēmām papildfinansējumu stadionam un laivu novietnes ēkām jeb ēlingam Jūrmalā (Murjāņu Sporta ģimnāzijai ir trīs teritoriālās struktūrvienības). Pēc 15 gadiem esam iesākuši atjaunot stadionu. Iepriekšējā gadā nopirkām visus celtniecības materiālus, jo, kā zināms, pašlaik jau ir citas cenas. Šogad tikai atliek visu īstenot praktiski. Par turpmākajiem darbiem: es gribētu, lai Murjāņi kļūtu par sportistu galveno mītni. Vasarā viesnīcas blokā atrastos Latvijas izlases nometņu vietas. Mums būtu laba dienesta viesnīca. Ir svarīgi, lai būtu labs materiāli tehniskais nodrošinājums. Plānojam nojaukt abas vecās volejbola zāles un uzbūvēt daudzfunkcionālu zāli, jo mums ir jāņem vērā jaunie sporta veidi – mēs nevaram strādāt pēc 1965. gadā pieņemtajiem sporta standartiem, kas nav mainīti jau 56 gadus. Ir jāmainās laikam līdzi!

– Šis laiks pandēmijas dēļ mums visiem ir bijis citādāks. Vai jums atmiņā ir palicis kāds sirsnīgs mirklis darbā ar jauniešiem, kas jūs ļoti aizkustinājis?

– Sirsnīgākais brīdis mums bija Lieldienās un 4. maijā, kad es braucu uz skolu pie jauniešiem, jo pandēmijas dēļ viņi nevarēja apmeklēt savas ģimenes. Lai radītu kopības sajūtu un ģimeniskumu, mēs kopā brokastojām un cepām pankūkas. Ziniet, tas bija ļoti patīkami un sirsnīgi. Ja pirmajos svētkos bērni bija neizpratnē par to, kas būs, tad valsts svētkos jau bija pankūku cepēju rinda – izveidojām grafiku un pavadījām šīs svētku dienas kopā kā viena liela ģimene. Arī vecāki pēc tam man rakstīja, ka jutušies pārsteigti – skolā var tik sirsnīgi rīkoties!

– Sergej, jūs esat saulkrastietis jau 14 gadus un dažreiz no Saulkrastiem uz Murjāņu skolu braucat ar motociklu. Jaunieši noteikti skatās uz jums...

– Jā, ar motociklu sāku braukt pirms pieciem gadiem, kad mani bērni apprecējās. Sapratu: tagad, kad viņi ir savā dzīvē, varu atļauties veltīt laiku arī sev. Kad piebraucu pie skolas, audzēkņi to uztver ļoti pozitīvi. Sāku mācīties braukt no nulles, bet mans moto ir: "Tu nedrīksti baidīties, un ir jāsapņo!" Man vēl ir sapņi, kas jāpiepilda. To novēlu arī savai skolas komandai un jauniešiem!

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.