Menu
 

Pedagogs – darbs ar misijas apziņu. Trīs jaunu skolotāju pieredze Apriņķis.lv

  • Autors:  Marta Dzintare
Foto - pixabay.com un no privātā arhīva Foto - pixabay.com un no privātā arhīva

Šobrīd liela uzmanība pievērsta epidemioloģiskajai drošībai skolās, taču joprojām aktuāls jautājums ir tas, ka Latvijas skolās trūkst vairāku simtu pedagogu. Lai gan stipri mazākumā, arī jauni cilvēki izvēlas pedagoga profesiju. “Rīgas Apriņķa Avīze” aicināja uz sarunu trīs jaunas skolotājas, lai parunātu par viņu pieredzi darbā ar skolēniem šajos nebūt ne vienkāršajos apstākļos.

Ilze Grante šogad uzsākusi darbu Rīgas Angļu ģimnāzijā par ķīmijas skolotāju vidusskolas klasēm. Ilzei ir bakalaura grāds ķīmijas tehnoloģijā, maģistra grāds ķīmijā, viņa ir arī doktora zinātniskā grāda kandidāte un četru bērnu mamma. Iepriekš Ilze strādājusi farmaceitiskās ražošanas uzņēmumā un nu jau daudzus gadus Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē par pasniedzēju un pētnieci.

Elīna Barreta otro gadu ir angļu valodas skolotāja Siguldas novada Mores pamatskolā 4.–9. klasēm projekta “Mācītspēks” ietvaros. Elīna absolvējusi Kultūras akadēmiju, daudzus gadus strādājusi kultūras menedžmentā. Kādu laiku dzīvojusi Lielbritānijā, kur nodibinājusi un vadījusi savu uzņēmumu. Elīna ir arī grāmatas “Socializēšanās rokasgrāmata latviešiem” autore.

Anna Gekiša jau kopš bērnības zinājusi, ka būs skolotāja. Jau septiņus gadus viņa ir sākumskolas skolotāja Rīgas 64. vidusskolā, kur māca dažādus priekšmetus; viņas specialitāte ir latviešu valoda un literatūra. Šogad Anna ir arī audzinātāja 1. klasei.

– Kāda bija jūsu motivācija kļūt par skolotāju?

Ilze: Ja vienkāršoti nenoveļam visu uz trīsdesmitgadnieku krīzi, varētu sacīt, ka mana motivācija bija visai daudzšķautņaina. Pirmkārt, strādājot ar studentiem, ir grūti izvairīties no viņu sekmju salīdzināšanas pa dažādiem gadiem, kā arī sarunām par šo tēmu ar kolēģiem, meklējot iemeslus, kāpēc ne vienmēr studiju process un rezultāts ir tāds, kā mēs un studenti vēlētos. Līdz ar to es vēlējos, tā teikt, palūkoties, kas “lācītim vēderā”.

Otrkārt, mana personiskā motivācija saistīta ar to, ka man pašai ir vairāki jaunākā skolas vecuma bērni, kuri saistībā ar jauno kompetenču pieeju skolās un dažādiem digitālajiem rīkiem pilnīgi noteikti izglītosies citādāk nekā mēs, un es vēlējos šajā procesā iedziļināties, lai palīdzētu viņiem. Tomēr galvenokārt, jāatzīst, mani ļoti skumdina pedagogu trūkums Latvijas skolās, jo sevišķi eksaktajos priekšmetos, un, ņemot vērā manu līdzšinējo pieredzi individuālā darbā ar skolēniem, es ar piesardzīgu optimismu nolēmu darbu skolā uztvert kā savu personīgo misiju, dodot savu artavu šīs situācijas risināšanā, pat apzinoties, ka tas, iespējams, nav labākais un ilgtspējīgākais scenārijs, kā to paveikt.

Kad pateicu paziņām, ka vēlos kļūt par skolotāju, no kādiem desmit cilvēkiem mani apsveica divi. Būsim godīgi – skolotāja darbs Latvijā nav prestižs, tas nav viegls un diemžēl bieži vien paliek nenovērtēts. Tā arī vairākums apkārtējo to pirmajā mirklī uztvēra – kā neloģisku un nesaprotamu soli no manas puses. Atklāti runājot, ja nebūtu jau pāris gadu to apsvērusi, es pilnīgi noteikti pēc apkārtējo reakcijas un šaubu brīža no šī nodoma atteiktos. 

Elīna: Ideja par darbu skolā mani ir pavadījusi pēdējos piecpadsmit gadus; biju arī iepriekš pieteikusies “Iespējamās misijas” programmā. Sanāk, ka savā ģimenē turpinu skolotāja profesiju jau piektajā paaudzē no tēva puses. Motivāciju pastiprināja arī iespēja iegūt kvalifikāciju salīdzinoši īsā laikā – divos gados –, bet mūsdienīgu, ar zināmu kvalitātes zīmogu. Tas ir tieši tas, ko piedāvā programma “Mācītspēks”. Ļoti intensīvs un piesātināts sanāk pirmais gads, bet ar to jārēķinās, kad studēšana noris paralēli darbam, iegūstot tiešu praktisko pieredzi. Studijas pedagoģijā četrus gadus man nederētu. Vēl tagad no kolēģiem dzirdu, ka teorijā māca vienu, bet realitātē esot pavisam citādāk, tās esot divas paralēlas pasaules, kas saskaras tikai pēc augstskolas absolvēšanas. Pilnīgi pretēja ir bijusi mana pieredze “Mācītspēkā”.

Anna: To, ka būšu skolotāja, zināju jau agrā bērnībā. Man ļoti patika spēlēt skolās, māsu visādi mēģināju pierunāt spēlēties, kaut pati to nekad neuztvēru kā spēli, man tas bija nopietni un svarīgi.  Mana babiņa – vecvecmamma – strādāja Līgatnes papīrfabrikā, un viņai bija daudz burtnīcu, pierakstu klažu, papīru. Man ļoti patika rakstīt, iztēloties, ka esmu klases audzinātāja, man bija gan klases skolēnu žurnāls, gan daudz dažādu mācību grāmatu, pat liela tāfele. Nevarēju sagaidīt brīvdienas, kuras vienmēr pavadījām pie vecomīša, kur arī notika lielā skolu spēlēšana. Arī mana mamma ir skolotāja, bet nevaru teikt, ka lēmumu par šīs profesijas apguvi pieņēmu viņas vadīta, man vienkārši vienmēr bijis sapnis būt skolotājai. Tiesa, mana mamma ir fantastiski iedvesmojošs paraugs.

Pedagoga profesija patiesi ir mans aicinājums, mana īstā vieta. Skola nekad nav bijusi tikai darbavieta. Manuprāt, labs skolotājs nav vienkārši gudrs un izglītots cilvēks. Varbūt skan klišejiski, bet skolotāja darbs patiesi ir misija, aicinājums. Ja nav mīlestības pret skolu, intereses un cieņas pret bērniem, ja nav tās priecīgi kņudinošās sajūtas pakrūtē, soļojot uz kārtējo mācību stundu, tu nekad nebūsi labs skolotājs. Šo darbu patiesi nevar darīt katrs.

– Kā nonācāt tieši tajā skolā, kur strādājat? Kā jūs uzņēma kolēģi?

Ilze: Izvēlējos skolu, kas atrodas ģeogrāfiski tuvu manai pamata darbavietai Latvijas Universitātē, un pēc sarunas ar skolas direktori pieņēmu lēmumu citas iespējas neizskatīt. Kolēģi ir atvērti, draudzīgi un izpalīdzīgi, kas ir svarīgi, jo skolā ir virkne lietu, kas man ir svešas. Kolektīvs gan ir liels, tādēļ faktiski esmu iepazinusies vien ar saistīto jomu kolēģiem.

Elīna: Projekta ietvaros tika piedāvātas trīs vakances, un es izvēlējos skolu tuvāk savām mājām Siguldā. Priecājos, ka mana pirmā pedagoģiskā pieredze ir lauku pamatskolā. Tā ir bijusi mana iespēja saskarties ar dažādu veidu izaicinājumiem vienlaikus. Kolēģi skolā ir bijuši pretimnākoši, izpalīdzīgi un brīnišķīgi visādā ziņā.

Anna: Es ieprecējos Rīgā. Kad iepazinos ar vīru, vēl studēju. Pirmo gadu kā skolotāja strādāju Līgatnē, toreizējā Līgatnes novada vidusskolā. Tā bija lieliska pieredze ne tikai no tā viedokļa, ka pirmais gads jaunā profesijā tika aizvadīts salīdzinoši nelielā skolā, bet arī tāpēc, ka šī bija skola, kurā deviņus gadus biju mācījusies pati, kļuvu par kolēģi pati saviem skolotājiem. Man bija īsta pleca sajūta, ļoti patika tur strādāt. Tomēr regulārā braukāšana uz mājām Rīgā nogurdināja, jo paralēli arī vēl studēju. Tā nu nācās pieņemt lēmumu meklēt darbu lielpilsētā.

Man ir patiesi paveicies, jo mana tagadējā darbavieta ir manas otrās mājas. Man ir fantastiski, atbalstoši un sirsnīgi kolēģi, kas ir neatņemama skolas sastāvdaļa – būt plecu pie pleca ar stipru, vienotu komandu. Strādāju Rīgas 64. vidusskolā un esmu absolūta skolas patriote.

– Vai un kā atšķiras tas, kā iztēlojāties skolotāja darbu pirms tā uzsākšanas, un kā ir realitātē?

Ilze: Ir milzīgas gaidas attiecībā uz skolotāja spēju sekot līdzi katram skolēnam, pielāgot saturu, grūtības pakāpi, vērtēšanu utt. Realitātē, ja man ir piecas klases, tas ir tiešām liels un grūti paveicams darba apjoms, kas de facto prasa vairāk laika, nekā slodzes lapā rakstīts.

Atzīstu, ka man nepatīk un es izvairos no administratīviem darbiem, to ir daudz par daudz, skolotājiem pilnīgi noteikti vajadzētu atvēlēt vairāk laika tiešajiem darba pienākumiem. Galu galā – darba rezultāts nerodas no papīru aizpildīšanas.

Interesanti, ka, uzsākot darbu, mani brīdināja: ķīmija lielākajai daļai skolēnu klasēs, kurās to mācu, nepatīk. Tomēr tik slikti nav. Pirmajā nedēļā diezgan daudz skolēnu pieteicās uz fakultatīvajām ķīmijas nodarbībām, tad nu man negaidīti nācās domāt, ko iesākt.

Elīna: Nedomāju, ka biju ko iztēlojusies, tāpēc varbūt vēl neesmu izjutusi katastrofālu vilšanos vai ilūziju sabrukšanu, sākot strādāt skolā. Realitātē skolotāja darbs ir ļoti intensīvs, ārkārtīgi daudzslāņains un nemitīgu enerģiju pieprasošs. Ir dienas, kad spētu pārliecināt citus, ka skolotāja profesija ir viena no labākajām, bet ir dienas, kad gribas izstāstīt, cik neiespējams un grūts ir šis darbs.

Anna: Realitātē, protams, ir krietni vairāk darba, nekā šķita, ka būs. Es strādāju lielā skolā, kur darba diena paiet tik intensīvi, ka nesaproti, kā paskrējis laiks. Gadās pazust darbos, un ir patiesi grūti nošķirt darbu no privātās dzīves, jo skolotājs savu darbu nesāk un nebeidz konkrētos pulksteņa laikos. Vēl mācos nošķirt skolas dzīvi no mājām.

– Kā jūs raksturotu savus skolēnus?

Ilze: Kopumā viņi ir brīnišķīgi – pašapzinīgi, atvērti, droši un mēdz uzdot ļoti labus jautājumus, kas priecē. Skumdina, ka daļai tomēr trūkst elementāras pieklājības, – ir nācies pārtraukt stundu, lai aizrādītu, ka parasti tomēr runā pa vienam, un tamlīdzīgi. Šo gan es lielā mērā norakstu uz attālināto mācību gadu, – caur un cauri var just, cik ļoti skolēni ir noilgojušies pēc cilvēciskas komunikācijas un kopābūšanas.

Elīna: Mani skolēni ir ļoti prasīgi saņemtās informācijas un piedāvāto uzdevumu klāsta ziņā. Viņi vēlas zināt uzdevumu jēgu, redzēt, ko viņiem jaunā informācija vai vingrinājumi sniegs. Tikai ar saistošām aktivitātēm skolēnus tā pa īstam var iesaistīt. Un, ja tā padomā, nevaru viņiem neko pārmest. Skolēni daudz ir redzējuši, dzirdējuši, un tas liek skolotājam meklēt vārdus, situācijas, skatpunktus, kas viņus patiesi ieinteresētu.

Anna: Skolēni ir ārkārtīgi dažādi. Klasē ik stundu trīsdesmit dažādas personības, dažādi raksturi un spējas, gaidas un intereses. Bet mans skolēns man ir svarīgs. Ikviens. Es laikam teiktu, ka katrs mans skolēns savā ziņā ir mans atspulgs. Es saņemu pirmklasnieciņu kā tādu māla piciņu, kuru tad cenšos “izmīcīt” pēc labākā nodoma – ieliekot cieņu, labestību, attieksmi pret cilvēku un darbu, jo pirmām kārtām mans pamatuzdevums ir censties darīt visu, lai bērns aug par labu un cieņpilnu, atbildīgu cilvēku. Zināšanas būvējas pozitīvā vidē, kur katrs jūtas piederīgs, saredzēts, tad arī ir interese mācīties. Un skolotājs jau ir palīgs, lai šo interesi un vēlmi izzināt pārvērstu reālās, taustāmās zināšanās.

– Kas, jūsuprāt, ir lielākie izaicinājumi, kas – lielākais gandarījums skolotāja darbā?

Ilze: Man šobrīd izaicinājums ir viss. Gandarījums – cerams, ka būs. Pilnīgi droši, ka par skolotāja darbu es vēl nezinu faktiski neko. Un, jā, 40 minūtes! Īss laiks, kas jēgpilni jāaizpilda un kurā tik daudz kas jāpagūst, – tas ir īsts izaicinājums.

Elīna: Man gandarījums ir tad, ja kaut kas no manas stundas ir aizķēris skolēnu, ja redzu vēlmi turpināt izzināt, ieklausīties. Tāpat skolēni, kurus satiekot skolas koridorā vai uz ielas smaids uzplaukst viņos un manī. Saka, ka vēl ir visādi skolotāja gandarījumi, bet tie parasti esot pieredzami tikai ilgtermiņā.

Lielākais izaicinājums noteikti ir atalgojuma nesamērība ar ieguldāmo darbu, lai sasniegtu vispirms sevis uzstādītos standartus, kā arī lai tos veiksmīgi uzturētu, nevis profesionāli izdegtu un negribētu atgriezties skolā. Vēl ir jāprot laikus izpildīt izglītības sistēmas noteiktās procedūras ik dienu, ik nedēļu un ik mēnesi, kas bieži var būt ļoti attāli saistītas ar tiešo pedagoģiju. Starp citu, mūsdienās mācīt klasē, kur nav projektora, arī ir milzīgs izaicinājums.

Anna: Izaicinājumu ir daudz. Nepārtraukti gribas būt labākajai sevis versijai, bet jāsaprot, ka neviens nevar visu paveikt perfekti. Kā izaicinājumu noteikti varu minēt gatavošanos stundām. Mūsdienu bērni patiesi ir citādāki, un salīdzināt, ka agrāk bijis tā vai citādi, nav īsti vērts. Skolotājam nepārtraukti jāmācās, jāseko līdzi laikam – ko darīt, kā darīt –, lai saturu pasniegtu arvien aizraujošāk, tā, lai to spētu un gribētu uztvert mūsu tik dažādie skolēni.

Gandarījums ir gan ikdienišķos mirkļos, kad redzi uz sevi pavērstas apbrīnas pilnas acis, cik ļoti bērnu interesē tas, ko stāsti, interesē darboties, ir sajūsma par kādu no uzdevumiem, gan ilgtermiņā, kad caur kādu mācību priekšmetu kā pedagogs esi spējīgs palīdzēt bērnam ne tikai mācīties un sasniegt rezultātus, bet cel bērna pašapziņu, motivē, atver viņā talantus un spēju noticēt sev un saviem sapņiem. Tas ir pats lielākais prieks.

– Kā jūs vērtējat kompetenču izglītību? Vai izdodas veiksmīgi ieviest jaunos standartus savās stundās?

Ilze: Esmu izpētījusi jauno kompetenču pieejas programmas paraugu ķīmijā un raugos uz to ar piesardzīgu optimismu. Optimisms tādēļ, ka ir iezīmētas saskares jomas ar citiem mācību priekšmetiem, ir salāgota tematiskā secība, uzsvars ir likts uz skolēnu spēju analizēt un apstrādāt informāciju, pielietojot dažādus rīkus un tamlīdzīgi. Vienlaikus bažas raisa tas, ka, atvēlētajā laikā koncentrējoties tikai uz spriešanu, kas ir viens no atslēgas vārdiem programmā, maz laika atliek reālu zināšanu apguvei. Ķīmijā tomēr ir kaut kāds minimālais “cieto” zināšanu apjoms, bez kura nemaz nav iespējams informāciju nedz sameklēt, nedz analizēt. Līdz ar to man personīgi nešķiet lietderīgi pa apkārtceļiem “atklāt”, piemēram, ķīmijas pamata likumsakarības, bet drīzāk veltīt laiku to pielietošanai.

Katrā ziņā, cenšoties ieviest kompetenču pieejā balstīto saturu, es uzmanītos no pašmērķīgas aizraušanās ar dažādām zināšanu ieguves formām tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tas prasa vairāk laika, savukārt laiks ir ierobežots resurss, jo satura ziņā vidusskolas standartā ir maz izmaiņu, vismaz optimālā apguves līmenī. Savukārt ķīmija padziļinātā līmenī, ko ieviesīs no nākamā mācību gada kā izvēles kursu vidusskolā, pilnīgi noteikti būs izaicinājums lielākajai daļai Latvijas ķīmijas skolotāju, jo tas principā būs tuvināts vispārīgās ķīmijas kursam augstskolās. Līdz ar to pirmajā studiju gadā uz universitāšu pleciem būs ļoti dažādu pirmkursnieku sagatavotības līmeņu pielīdzināšana.

Par savu veiksmi ir krietni par agru spriest. Šobrīd paļaujos uz intuīciju un līdzšinējo pieredzi studiju darbā, izmantoju “Skola 2030” programmas paraugu un sagatavotos materiālus. Daudz taustos, jo skolēnu līmenis ir ļoti atšķirīgs un ir redzami robi zināšanās gan attālināto mācību, gan biežas skolotāju maiņas dēļ.

Elīna: Kompetenču izglītība, kas oficiāli iestrādāta kā centrālais orientieris mūsu izglītības sistēmā, manuprāt, ir ilgi gaidīts un akūti nepieciešams pavērsiens. Piekrītu, ka daudzi labi pedagogi vienmēr ir pielietojuši kompetenču pieejas principus un tas pēc būtības nav nekas jauns. Priecājos, ka tā tagad ir izglītības kvalitātes mēraukla. Par to, kā man izdodas, varu tikai spriest pēc skolēnu ieinteresētības, bet jebkurā gadījumā zinu, ka šādu pieeju daudzējādā ziņā izjūtu kā pašsaprotamu un atbilstošu mūsdienu kontekstā.

Anna: Sākotnēji tas satrauca, šķita, ka visa jaunā ir par daudz, par strauju un pārāk lielos apjomos. Ir jautājumi, kas rada bažas joprojām, piemēram, ka latviešu valodā krietni mazāk uzmanības tiek pievērsts gramatikai. Man ļoti patīk līdzsvars; es neuzskatu, ka kaut kas ir galēji slikts vai galēji labs, ka vecais pavisam noteikti ir novecojis un ir jāmaina. Manuprāt, ir jāprot variēt, viens modelis nekad nederēs visiem un visās situācijās. Jaunajā kompetenču izglītībā ir brīnišķīgas idejas, daudz radošuma un “reālās dzīves” iemaņu akcentu, bet daudz kas izskatās skaisti tikai uz papīra un realitātē nav tik viegli ieviešams vai pat absolūti nestrādā. Skolotājam ir jāprot darboties gudri un radoši, saprotot, kas der maniem bērniem, kas strādā šajā klasē, šajā stundā un šajā mirklī, lai skolēns būtu ieguvējs.

– Kādi ir nosacījumi, lai jūs gribētu skolotāja darbu turpināt arī nākotnē?

Ilze: Elastība attiecībā uz darba grafiku un reālā darba apjoma saskaņa ar slodzi darba līgumā. Bet pats galvenais – man jāredz sava darba rezultāti un tiem jāatbilst manis uzstādītajai latiņai; raugos reālistiski un saprotu, ka pēc gada, visu izvērtējot, var būt dažādi. Tomēr, tā kā, šo darbu uzsākot, mans vienīgais mērķis bija palīdzēt skolēniem apgūt un ieinteresēties par ķīmiju, pie tā arī pieturēšos.

Elīna: Tehnoloģiski aprīkotas klases un konkurētspējīgs atalgojums gan skolotājiem, gan skolas personālam šķiet galvenais kritērijs turpināt strādāt šajā lieliskajā profesijā.

Anna: Mans visbūtiskākais nosacījums ir pozitīva atgriezeniskā saite – no skolēniem, no vecākiem, no kolēģiem. Kamēr jutīšu, ka tas, ko es daru, kādam palīdz augt un ir svarīgs, noderīgs un patiesi vajadzīgs, tikmēr es strādāšu ar sirdi un dvēseli.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.