Menu
 

Sējas skolai – 100! Apriņķis.lv

  • Autors:  Ligita Šleiere, grāmatas “Sējas skolai 100” autore, “Saulkrastu Novada Ziņas”
Sējas pamatskola, 2021. gads. Foto – Ainārs Gaidis Sējas pamatskola, 2021. gads. Foto – Ainārs Gaidis

Pagājis jau gadsimts, kopš Sējas un tuvākās apkaimes bērniem pagasta valde ir atvērusi skolu, pieaicinot prasmīgus un gudrus skolotājus. Patiesībā Sējas skola ir daudz vecāka par šiem 100 gadiem, jo uz jauno skolu pārnāca mācīties un skolas gaitas turpināja bērni no četrām mazākām skoliņām tagadējā Sējas pagastā. Arī jaunuzceltās lielās skolas vietā bijusi Sējas Vēžu skola, bet pirms tam bērni mācīti vairākās mājās, kā arī Sējas muižas pilī un kalpu mājā.

Kopš skolas atvēršanas un iesvētīšanas 1922. gada 26. novembrī, tā savu darbību nav pārtraukusi ne kara, ne citu grūtību dēļ. Šajos 100 gados vairākas reizes mainījušās valsts varas un iekārtas, bet skola vienmēr pielāgojusies mainīgajiem apstākļiem un sniegusi Sējas bērniem pamatizglītību.

Skolas ēka visu pastāvēšanas laiku bijusi un joprojām ir ļaužu kopā sanākšanas vieta koru dziedāšanai, teātra spēlēšanai, dejošanai, vakarēšanai, kā arī sapulču un saietu rīkošanai. Pagasta sabiedrības izglītošanās centrs – Sējas Gaismas pils.

100 gados sirmā laukakmeņu ēka ir daudz piedzīvojusi – bijuši gan priecīgi un līksmi laiki, gan arī skaudras bēdas un nelaimes.

1990.gados skolā sāka rīkot salidojumus, aicinot kopā bijušos audzēkņus, skolotājus un darbiniekus, lai aizgājušos laikus un izdzīvoto pagātni, kas saglabājusies cilvēku prātos un fotogrāfijās, atcerētos kopā sanākšanas reizēs. Ar gadiem sākās šo pagātnes faktu apkopošana un sistematizēšana, ko uzņēmās darīt tā laika vēstures skolotāji, kuri nolēma savāktos materiālus parādīt citiem.

Kopš 1992. gada ir atvērts skolas muzejs – dāvana skolai 70 gadu jubilejā. Iesākumā materiālu nebija daudz, bet cilvēki tika aicināti meklēt savās mājās, skapjos, bēniņos aizgājušo laiku lietas, kas vēl nebija aizceļojušas uz citiem muzejiem.

1997.gadā skolas muzeju un novadpētniecības pulciņu sāka vadīt matemātikas skolotāja Mārīte Veinberga – Sējas skolas dvēsele un patriote ar lielu entuziasmu, sirds siltumu, neizsīkstošu enerģiju. Viņa šo mīlestības darbu savai skolai un tās cilvēkiem veica daudzus gadus: apzināja un kārtoja jau savāktos materiālus, noformēja tos, meklēja ziņas arhīvos, tikās ar cilvēkiem, uzklausot un pierakstot viņu stāstus, un darot vēl neskaitāmus darbus, lai muzejs tiktu papildināts ar jauniem materiāliem. Viņa nebija vēstures skolotāja, bet pazina cilvēkus un dzimtas visā novadā.

Mārīte, arī viņas bērni un mazbērni mācījušies Sējas skolā, tāpat kā tēvs un māte skolas pirmsākumos. Viņas lielākais sapnis bija ieraudzīt tipogrāfijā iespiestu grāmatu par Sējas skolas vēsturi, tādēļ tās sagatavošanai viņa nenogurstoši strādāja līdz pat 2009. gadam, kad negaidīti tika aizsaukta aizsaulē, atstādama mums savus padarītos, kā arī iesāktos un nepaspētos, bet iecerētos darbus.

Man, viņas skolniecei un dažreiz arī palīdzei, nācās pārņemt šos Mārītes uzsāktos darbus. Savulaik abas bijām sarunājušas: kad viņa vairs nestrādās par matemātikas skolotāju, jo aizies pensijā, muzeja darbam varēs atvēlēt ne tikai vēlās vakara stundas un vasaras atvaļinājumus, bet visu savu laiku veltīt Sējas vēsturei un cilvēkiem, ka tad gan mēs kopā paveiksim lielās iecerētās lietas. Bet liktenis bija lēmis citādi…

Grāmatas veidotāja Ligita Šleiere kopā ar vairāku stāstu autori Hertu Bērziņu skolas muzejā, 2015. gads.


Vai man bija izvēle?

Arī mana dzimta veidojusies šeit, Sējā, un Sējas skolu par savu saukuši mana vecāmāte, tēvs, es un mani brāļi un māsa, mani bērni un nu jau arī mani mazbērni. Turklāt vecvectēvs bija skolas celtniecībai vedis lielos laukakmeņus no savas saimniecības. Skaitot sanāk sešas paaudzes.

Sākumā nobijos no lielās atbildības, likās neiespējami uzņemties vēl papildu slodzi jau tā aizņemtajā latviešu valodas un literatūras skolotājas darbā. Bet bija interese, kas pakāpeniski pārauga arī manā sirdslietā. Mani skolēni dažreiz man jautā, kāpēc es neesmu vēstures skolotāja, ja tik daudz zinu pastāstīt par aizgājušiem laikiem skolā un Sējā?

Kopš tā laika muzejā ieguldīts daudz darba un laika. Vispirms jau vajadzēja izpētīt atstāto krājumu, lai saprastu, ko darīt un kā ar to strādāt. Ar sakrātajiem materiāliem devos pie vēsturniekiem: lūdzu viņu novērtējumu un padomus, ko un kā darīt. Tikos ar cilvēkiem, lasīju, meklēju, jautāju, uzklausīju un vērtēju.

Veidojot publikācijas vietējam laikrakstam “Sējas Novada Ziņas”, jau pirms 10 gadiem tika veikti daudzi priekšdarbi, lai jaunā, topošā grāmata patiesi ieraudzītu dienasgaismu.

Darbā piedzīvoju daudzus izaicinājumus. Materiālu bija tik daudz, ka sākuma koncepciju nācās mainīt.

Sāku saprast, ka uzrakstīt grāmatu tikai skolai vien nemaz nebūs tik vienkārši. Skola nekad nav bijusi un, domāju, nekad nebūs atrauta daļiņa no kopējās sabiedrības dzīves. Tā ir visa centrs un pamats. Nevaru uzrakstīt par bijušajiem audzēkņiem, nezinot un neminot viņu dzimtas stāstus un likteņus. Tādēļ stāsti grāmatai “pārkāpa skolas slieksni”, kļūdami par dzimtu, māju un likteņu stāstiem.

Kādu mēs ceram ieraudzīt šo jauno, skaisto, grāmatu?

Vispirms gribu vērst uzmanību, ka tā nebūs vēstures grāmata, bet gan balstīta uz vēsturisko avotu un arhīvu materiālu izpēti. To vairāk varētu uzskatīt par atmiņu stāstu grāmatu, kas arī izrādījās mana lielākā interese – uzklausīt cilvēku uzticētos stāstus – pašu pieredzētos un paaudžu paaudzēs atstāstītos, un, ja nepieciešams, literāri uzlabot un salikt kopā viegli uztveramā formā.

Manas intereses neapstājās, tikai apkopojot jau atrasto, uzzināto, uzrakstīto, jo esmu pieķērusi sevi pie domas, ka man patīk pētīt, meklēt un atrast. Atrisināt kādu iepriekš, iespējams, noklusētu vai aizmirstu gadījumu vai notikumu. Priecājos, ka mani meklējumi vainagojušies ar panākumiem. Atklājies arī viens otrs skaudrs vai smeldzīgs notikums. Un kur tad vēl tie mīlas stāsti! Turklāt atklāju, ka skolas spociņš dažreiz palīdz darbā, bet citreiz neļauj un neļauj atšķetināt kādu jautājumu. Tad man jāsaprot, ka ne visu vajag izpētīt un atklāt.

Grāmatā atradīsiet ziņas par Sējas teritoriju no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām, bet pēdējie 100 gadi ir pētīti un aprakstīti ar tiem resursiem, kādi bija pieejami.

Saprotams, ka grāmatas centrā ir Sējas skola cauri gadu desmitiem, pedagogi un skolēni, kā arī darbinieki, notikumi skolā un tās apkārtnē. Katrā nodaļā uzzināsiet par vēsturiskajiem notikumiem Sējā, Pabažos un apkārtnē, par izglītības iestādēm, par kultūras dzīvi, medicīnisko aprūpi un pārējām cilvēku dzīvei svarīgām jomām. Grāmatā aprakstīts arī kolhoza laiks, jo skola ar to bija nesaraujami saistīti un savstarpēji atkarīgi. Visvērtīgākie, protams, ir atmiņu stāsti, ko lasot, sajūtas ir kā atgriezties pagātnē.

Manā darbā man ir daudz palīgu un atbalstītāju. Jau iepriekš gribu pateikties visiem cilvēkiem, kuri rakstīja, stāstīja, sūtīja fotogrāfijas, atcerējās un ieteica vēl citus zinātājus. Paldies visiem, kuri palīdzēja praktiski – pārrakstīja tekstus, skenēja un uzlaboja bildes, deva padomus! Tādu ir daudz – arī skolēni.

Īpašs paldies tiem, kuri ar mani kopā muzejā pavada neskaitāmas stundas!

Grāmata būs apjomīga un iešūta cietajos vākos, ar ilustrācijām, infografikām, stāstiem. Vizuālais izskats un noformējums ir “Due dizaina” mākslinieku pārziņā. Grāmata būs interesanta ne tikai cilvēkiem, kuri saistīti ar Sēju, bet arī ikvienam jaunā Saulkrastu novada iedzīvotājam, jo tagad dzīvojam nevis blakus vai līdzās, bet cieši kopā. Šeit vietā atgādināt, ka agrāk Sējas ciems atradās Saulkrastu rajonā.

Gaidām rudeni, skolas simtgades jubilejas svinības un grāmatas “Sējas skola Sējas novadā. Gadsimta grāmata” atvēršanas svētkus.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.