Menu
 

Profesiju dienas Siguldas "Pasaciņā" Apriņķis.lv

  • Autors:  Marta Dzintare
Bērni aplūko “Rīgas Apriņķa Avīzē” publicētos rakstus par Siguldas objektiem – Zaļo villu, “Balto flīģeli”, Siguldas spieķiem. Foto – Dace Rudzīte Bērni aplūko “Rīgas Apriņķa Avīzē” publicētos rakstus par Siguldas objektiem – Zaļo villu, “Balto flīģeli”, Siguldas spieķiem. Foto – Dace Rudzīte

Siguldas pirmsskolas izglītības iestādē “Pasaciņa”, kas šogad svinēja piecu gadu jubileju, jau kopš iestādes dibināšanas ir tradīcija organizēt Profesiju dienas. Lai bērni labāk iepazītu dažādu profesiju ikdienu, audzinātājas aicina talkā arī vecākus. Bērni ir gan viesojušies dažādās darbavietās, gan uzņēmuši ciemos vecākus ar stāstījumiem par savu darba ikdienu.

Nesen “Pasaciņā” viesojās arī “Rīgas Apriņķa Avīze”, lai iepazīstinātu bērnus ar žurnālista profesiju.

Par savu profesiju stāsta gan skeletonists, gan operdziedātājs

Tēma “Profesijas” ir daļa no pirmsskolas mācību satura, un veids, kā ar šo tēmu iepazīstināt bērnus, lielā mērā ir bērnudārza audzinātāju ziņā. Stāsta Siguldas pirmsskolas izglītības iestādes “Pasaciņa” vadītāja Liene Ābele: “Profesiju dienas ir tradīcija mūsu bērnudārzā jau no pirmās dienas, kad atvērām bērnudārzu, jo tēma “Profesijas” ir iekļauta mācību programmā. Katra iestāde meklē labākos veidus, kā šo tēmu pasniegt. Tā ir audzinātāju iniciatīva, kā viņas izvēlas bērnus iepazīstināt ar dažādām profesijām. Man ir ļoti paveicies ar manu vietnieci – viņai vienmēr ir idejas, kā padarīt mācību procesu interesantāku. Kādreiz tā vairāk bija kā profesiju nedēļa, taču šobrīd kompetenču izglītības modelī tēma kopumā tiek skatīta mēneša garumā. Bērni ne tikai uzņem viesus, bet arī paši dodas apskatīt dažādas darbavietas. Piemēram, bērni ir viesojušies bibliotēkā, veikalā, mākslu skolā “Baltais flīģelis”. Arī es savā kabinetā esmu stāstījusi par iestādes vadītāja darbu, plānojam kaut kad apmeklēt arī kādu skolu.

Pirmajos iestādes darbības gados vecāku iesaiste nebija tik izteikta, taču pēdējā laikā audzinātājas diezgan bieži lūdz palīdzību vecākiem, un atsaucība ir liela. Katrā grupiņā ir dienas, kad vecāki tiek aicināti nākt iepazīstināt ar savu profesiju. Pieredze ir ļoti pozitīva, reizēm bijis tā, ka katru dienu ir kāds viesis. Bērniem ir bijusi iespēja redzēt dažādu profesiju pārstāvjus. Pie mums viesojusies operatore, kura uzņēma filmu par bērniem, operdziedātājs, arhitekts, santehniķis, nekustamo īpašumu aģente, arī Martins Dukurs, kurš bija atnesis savas medaļas un daļu skeletonista ekipējuma. Pēc tam ilgu laiku bērni teica, ka grib kļūt par skeletonistiem. Operdziedātāja profesiju gan neviens neizvēlējās.

Arī bērni paši izrāda iniciatīvu stāstīt par profesijām – nesen kāda meitenīte sagatavoja prezentāciju par friziera profesiju. Tas mums bija patīkams pārsteigums. Runājot par vecāku iesaisti mācību darbā, tas nav nekas jauns. Jau tad, kad es pati pirms vairākiem gadiem vēl strādāju par bērnudārza audzinātāju, aicināju vecākus uz dārziņu, lai stāsta par profesijām. Ir arī iestādes, kur bērni tiek sapulcēti lielajā zālē un tad aicina viesus. Mēs to darām grupiņās. Bērniem ir liels prieks, kad vecāki atnāk ciemos. Īpaši lepns ir bērns, kura mamma vai tētis atnāk uz grupiņu.

Interesanti, ka bērnudārzā lielākā daļa bērnu skaidri zina, par ko nākotnē vēlas kļūt. Tikai skolā tas nez kāpēc aizmirstas. Es pati tam esmu labs piemērs – jau piecu gadu vecumā zināju, ka vēlos kļūt par bērnudārza audzinātāju, un te nu es esmu. Ir vērts ieklausīties bērnu teiktajā.”

Ciemos pie “Saulītēm”

“Rīgas Apriņķa Avīze” viesojās grupiņā “Saulītes”, kuru apmeklē bērni vecumā no četriem līdz sešiem gadiem. Bērni apskatīja dažādus preses izdevumus, uzzināja, kā top raksts, kādi rīki nepieciešami žurnālista darbā, kā arī izmēģināja, kā darbojas diktofons. Ar audzinātājas un auklītes palīdzību tapa skaisti mikrofoni, kas bērniem palīdzēja iejusties žurnālista lomā un citam citu aptaujāt. Bērni piekrita atbildēt arī uz dažiem “Rīgas Apriņķa Avīzes” jautājumiem.

Kādu profesiju tu izvēlēsies, kad izaugsi liels?

Kristaps: Es vēl nezinu. Es vēl domāšu ļoti ilgi.

Jānis: Tur, kur jāraksta garš teksts.

Mārcis: Ugunsdzēsējs.

Nils Nilsons: Policists.

Olivers Māris: Es būšu pētnieks, dinozauru meklētājs.

Rodrigo: Policists.

Volframs Kārlis: Es gribētu kļūt par frizieri.

Sebastians Džons: Gribētu būt par skolotāju.

Grieta: Par pavāri, tāpat kā mamma.

Erlends: Policists.

Marta: Friziere.

Daumants: Policists.

Reina Anna: Gribētu pamēģināt citiem kaut ko mācīt.

Kas tevi iepriecina?

Sandija: Vienradzis.

Kristaps: Kad mamma mani aizved ceļojumā un uz akvaparku.

Jānis: Kad deju skolotāja Sandra uz mani smaida.

Rodrigo: Tagad esmu priecīgs.

Melānija: Kad dažreiz es pati aizeju kaut kur ārā un tētis mani nevar sameklēt spēļu laukumā.

Mārcis: Kad mani samīļo mamma.

Nils Nilsons: Spēle “Cirks”.

Kārlis: Spēlēties.

Olivers: Aizbraukt uz dinozauru pētnieku vietu.

Volframs Kārlis: Man patīk peldēt. Un vēl man patīk lidināt šķīvīti.

Grieta: Jūtos priecīga tad, kad es lasu grāmatu.

Erlends: Mantas. Ēst. Iet pastaigā ar riteņiem.

Marta: Kad esmu atpakaļ pie mammas mājās.

Daumants: Kad es peldu baseinā.

Reina Anna: Man patīk, kad mamma aizved mani ar māsu uz parku.

Kas tev garšo?

Ketija: Ola.

Kristaps: Man garšo konfektes un frī kartupeļi ar kečupu, un čipsi.

Jānis: Daudz čipsu un kūka. Un bumbieris.

Melānija: Saldējums, končas, cepumi.

Mārcis: Rupjmaize.

Kārlis: Šokolādes saldējums.

Rodrigo: Griķi.

Nils: Makaroni.

Olivers: Saldējums, cepumi, frī kartupeļi, čipsi un arī zupa.

Kaspars: Zemenes un cepumi.

Volframs Kārlis: Makaroni un vēl daudz kas. No ogām man garšo gan zemenes, gan avenes, gan arbūzi.

Sandija: Rupjmaize un griķi.

Sebastians Džons: Daudz kas. Kartupeļi.

Erlends: Konfektes, burkāni un gurķi.

Daumants: Saldais un griķi.

Reina Anna: Zupa un otrais ēdiens.

Kāda ir Latvija?

Marta: Patīkama.

Sandija: Liels trīsstūris.

Kristaps: Apaļa, ar daudzām pilsētām.

Melānija: Maziņa.

Mārcis: Latvija ir Sigulda.

Olivers: Latvija ir maziņa. Un arī laba sajūta.

Grieta: Latvija man saistās ar lieliem mežiem un dārziem.

Kas ir mīlestība?

Marta: Kad viens otru mīl, tad apskaujas.

Kristaps: Kad mīl, tad viss iet sirdī.

Jānis: Sandra.

Olivers: Labas jūtas sirsniņā.

Sebastians Džons: Mīļot cilvēkus.

Grieta: Kad tu kādam ļoti patīc un kāds tevi ļoti mīl.

Vai viegli strādāt par bērnudārza audzinātāju vai auklīti?

Marta: Grūti. Jāsavalda bērni, jāliek viņi kaktā, kamēr nomierinās.

Jānis: Ļoti ekstrēms darbs.

Kristaps: Grūti, jo visu laiku jāskatās bērni un jāskatās, lai neviens bērns nevienam neiesit.

Sebastians Džons: Grūti, jo jāstrādā daudz.

Grieta: Darbs ir grūts tāpēc, ka jāpieskata bērni un jāizdomā jaunas tēmas.

Mārcis. Kad kāds dara kaut ko sliktu, skolotāja sēdina uz stop krēsla. Tas viņām ir viegli.

Volframs Kārlis: Grūti, jo jāpieskata daudz bērnu. Bērni muļķojas. Grūti visus laikā pieskatīt.

Erlends: Viegls. Audzinātāja dzer kafiju, un tas ir viegli.

Melānija: Grūti. Tāpēc, ka jāpieskata bērni, kad viņi lamājas un neklausa.

Nils Nilsons: Nav viegli. Daudzi bērni neguļ, un grūti viņus kontrolēt.

Jautājumu, vai strādāt ar bērniem ir viegli, uzdevām arī grupiņas audzinātājai Ilzei un auklītei Dacei.

Ilze Stankevica: Nezinu par vieglumu, bet darbs ir lielisks. Ir gandarījums, bērnu mīlestība, iespēja radoši izpausties. Jau bērnudārza laikā manā sapņu profesijas kartītē bija rakstīts: cālīšu kopēja vai bērnudārza audzinātāja. Bet sāku to realizēt pirms diviem gadiem.

Dace Rudzīte: Es neteiktu, ka ļoti grūti. Tas ir atkarīgs no cilvēka. Ja patīk strādāt ar bērniem, tad nav grūti. Jāpiemīt pacietībai, laipnībai, mīļumam, sirsnībai un radošumam. Par auklīti strādāju trīs gadus. Kad man to piedāvāja, domāju: kāpēc ne?

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.