Vardarbība pret skolotāju. Vai jālabo likumi? ^{Apriņķis.lv}

Sit ar rokām, sper, met ar priekšmetiem, spļauj, rupji izlamā, rāda aizskarošus žestus, izsaka nepiedienīgus piedāvājumus. Un dara to publiski, pavisam atklāti, jau iepriekš rēķinoties, ka par to "nekas nebūs". Šādas skolēnu izdarības un attieksme pret skolotājiem Latvijas izglītības iestādēs nav nekāds izņēmums, bet jau samilzusi problēma, skaidro Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja Inga Vanaga.

Savu artavu pedagogu pazemojumu zampā iemet arī izglītojamo vecāki, kuri, aizstāvot savas atvases, nereti atļaujas emocionālu vardarbību pret skolotājiem – lamājas un piedraud ar nepatikšanām, piemēram, atlaišanu no darba, tiesāšanos u.tml. No Valsts policijas pērn reģistrētajiem 424 fiziskas vardarbības gadījumiem skolās 10 bija vērsti pret personālu. Savukārt no 147 emocionālās vardarbības gadījumiem pret skolu darbiniekiem bija vērsts 31. Taču tā ir tikai aisberga redzamā daļa.

Nevēlas ziņot

Ir maz gadījumu, kad fiziska vai emocionāla vardarbība – skolēnu vai viņu vecāku pastrādāta – nonāk tiesībsargājošo iestāžu vai plašākas sabiedrības uzmanības lokā, skaidro I. Vanaga. Pamatā tam ir divi izskaidrojumi, un tie abi, lai cik absurdi tas liktos, meklējami pašu izglītības iestāžu darbinieku rīcībā jeb, pareizāk sakot, tās trūkumā.

Pirmkārt, pāridarījumus vairās atklāt paši no vardarbības cietušie pedagogi, jo nevēlas publiski runāt par pazemojumu un nereti uzskata, ka tas apliecina viņu profesionalitātes trūkumu, nespēju tikt galā ar nepaklausīgiem skolēniem.

Otrkārt, šādus incidentus, arī tad, ja tie notiek starp skolēniem vai vardarbību veicis skolotājs pret audzēkni, neizlaist ārpus skolas sienām mēdz paši to vadītāji – skolu direktori. Viņi, būdami galvenie atbildīgie par kārtību un drošību izglītības iestādē, nereti cenšas konfliktus slēpt, baidoties no kaitējuma skolas reputācijai, skaidro Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere. Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) vadītāja tam piekrīt, norādot uz vienu no šādas situācijas iemesliem – principu "nauda seko skolēnam". Proti, uz skolām, kurām ir slikta slava, vecāki nevēlas sūtīt savus bērnus.

Treškārt, konfliktu izraisītāji bieži nāk nevis no tipiski nelabvēlīgām ģimenēm, kurās pieaugušie par bērnu audzināšanu neliekas ne zinis, bet gan no labām, situētām ģimenēm, kurās atvases tiek pāraprūpētas un vecākiem mēdz būt noteikta ietekme skolā vai pašvaldībā un ir iespējas vērsties pret izglītības iestādi vai konfliktā iesaistīto pedagogu. Tāpēc līdz policijai, tiesai un plašākai publicitātei nenonāk pavisam šokējoši gadījumi. Kādai skolotājai skolēns ietriecis acīs briļļu stiklus, radot traumas un vajadzību veikt acu operāciju. Citai pedagoģei nācies meklēt mediķu palīdzību pēc sitiena ar krēslu, nesenus incidentus atceras I. Vanaga. Ne vienā, ne otrā gadījumā cietušās skolotājas policijā ar iesniegumu nav vērsušās.

Vai skola un skolotājs ir bezspēcīgi?

"Izmest no skolas nevienu nevar, jo izglītības ieguve ir obligāta. Direktoram ir jābūt ļoti advancētam, lai ko tādu panāktu. Viņi stāsta, ka paliek muļķa lomā – vecāki algo advokātus, bet institūcijas parasti nostājas bērnu pusē," situāciju, kurā fizisks vai emocionāls konflikts vienā strīda pusē noliek skolēnu, bet otrā skolu un skolotāju, skaidro I. Vanaga. Tādējādi izglītības iestādes un to darbinieki bieži esot bezspēcīgi skolēnu huligānu un viņus aizstāvošo vecāku priekšā.

Šā iemesla dēļ LIZDA un Latvijas Izglītības vadītāju asociācija nolēmušas tuvāko mēnešu laikā pieprasīt Izglītības un zinātnes ministrijai veikt izmaiņas tiesību aktos, pirmām kārtām Vispārējās izglītības likumā un Bērnu tiesību aizsardzības likumā, lai «stiprinātu pedagogu tiesības un palielinātu vecāku atbildību», atklāj I. Vanaga.

Tomēr jau patlaban skolām un pedagogiem ir gana iespēju konstruktīvi risināt konfliktsituācijas, kuru pamatā ir skolēnu vardarbība vai citas uzvedības problēmas, skaidro L. Grāvere. Proti, pedagogs par konkrēto gadījumu raksta ziņojumu izglītības iestādes vadītājam, kurš lemj, kā turpmāk rīkoties – piemēram, iesaista skolas sociālo pedagogu, psihologu, veic pārrunas ar vecākiem. Ja problēmu izglītības iestādē novērst nav iespējams, direktoram ar lūgumu iesaistīties situācijas risināšanā ir jāvēršas pašvaldībā. Tai, piesaistot speciālistus – psihiatru, psihologu, neirologu, sociālos darbiniekus –, šādos gadījumos ir pienākums izstrādāt sociālās korekcijas programmu konkrētajam skolēnam, kas ir saistoša arī vecākiem kā galvenajiem atbildīgajiem par bērna audzināšanu.

Arī konfliktu starp pedagogu un skolēna vecākiem, ja tie paši to nespēj atrisināt, primāri nāktos risināt izglītības iestādes vadītājam, skaidro Inga Vanaga. Ja skolas direktors problēmu ignorē vai pat nostājas vecāku pusē arī tad, ja tam nav pamata, pedagogam, kurš uzskata, ka cieš no audzēkņa vecāku rīcības, vajadzētu vērsties pie darbinieku arodbiedrības, bet, ja tādas nav, – pašvaldības izglītības pārvaldē. Ja arī tad problēmu atrisināt neizdodas, jāvēršas Izglītības kvalitātes valsts dienestā ar lūgumu izskatīt radušos situāciju, skaidro LIZDA vadītāja.

Skolēns nav nesodāms

Bērnam, atrodoties skolā, ir savi pienākumi un par to nepildīšanu jāuzņemas atbildība. Izglītības likuma 54. pants noteic, ka izglītojamā pienākumi ir:

• ievērot izglītības iestādes iekšējās kārtības noteikumus un ar savu rīcību nediskreditēt izglītības iestādi;
• ievērot pedagogu, skolēnu un citu personu tiesības un intereses;
• nepieļaut emocionālu un fizisku vardarbību;
• neapdraudēt savu un citu personu veselību, drošību un dzīvību.

Sekas, kas sagaida skolēnu par vardarbīgu uzvedību, nav tikai aizrādījumi, piezīmes un pārrunas. Nepilngadīgajiem par vispārpieņemto uzvedības normu pārkāpšanu, rupju uzvedību, arī izglītības iestādes darba traucēšanu var piemērot audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus. To paredz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (LAPK) 12.¹ pants. Saskaņā ar likuma "Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem" 6. pantu bērniem var piemērot audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus:

• izteikt brīdinājumu;
• uzlikt par pienākumu atvainoties cietušajām personām, ja tās piekrīt tikties ar vainīgo;
• nodot bērnu galvojumā vecākiem vai aizbildņiem, kā arī citām personām, iestādēm vai organizācijām;
• uzlikt par pienākumu ar savu darbu novērst radītā kaitējuma sekas;
• bērnam, kurš sasniedzis 15 gadu vecumu un kuram ir ienākumi, – uzlikt par pienākumu atlīdzināt nodarīto zaudējumu;
• noteikt uzvedības ierobežojumus;
• uzlikt par pienākumu veikt sabiedrisko darbu;
• ievietot bērnu sociālās korekcijas izglītības iestādē.

Savukārt saskaņā ar minētā likuma 10.¹ pantu bērnam var noteikt audzinoša rakstura piespiedu līdzekli – uzvedības ierobežojumus, kas paredz pienākumu piedalīties sociālās korekcijas un sociālās palīdzības programmās, kā arī ierasties uz konsultāciju pie psihologa, ārsta vai cita speciālista.

Arodorganizācija cer uz efektīvākām likumu normām

Lai gan pašlaik noteiktā kārtība paredz noteiktus rīcības mehānismus skolēnu uzvedības problēmu gadījumos, tie ir smagnēji, tāpēc jāmeklē efektīvāki risinājumi, uzskata pedagogu arodorganizācijas vadītāja. Konkrētu priekšlikumu attiecīgām izmaiņām normatīvajos aktos patlaban vēl nav, taču tādi, visticamāk, tikšot sagatavoti, sākoties nākamajam mācību gadam. Vienlaikus, kā norāda I. Vanaga, nepieciešams atteikties no principa «nauda seko skolēnam», kā arī nodrošināt skolas ar atbalsta personālu – psihologiem un pedagoga palīgiem.

Tomēr nevis normatīvie akti un sodi ir tie, ar kuriem jārisina skolēnu uzvedības problēmas, bet gan pieaugušo atbildības sajūta un vēlme tās risināt. Bērnu uzvedības traucējumi paši no sevis nepāriet, bet, bērnam sasniedzot pusaudža vecumu, palielinās, norāda Tiesībsarga biroja speciāliste: "Skolēnu uzvedības problēmas ir jārisina pirmajās klasēs, nevis vēlāk, kad uz skolu jau ir jāsauc policija."

Ar materiālu pilnā apjomā var iepazīties vietnē lvportals.lv.