Nošāva Ķekavas kanāla malā, turpat arī apraka ^{Apriņķis.lv}

Apsūdzētais par šaujamieroča pielietošanu pret cilvēku tika tiesāts jau otro reizi. Arī 2013. gadā, tīši sašaujot kādu vīrieti, Šervinckis to izdarīja Ķekavas novadā – meža masīvā netālu no Katlakalna kapiem.

Pirms termiņa atbrīvotais ķeras pie vecā rūpala

2018.gada 11.septembrī Tatjana T. zvanīja savam jaunākajam brālim Nikolajam K., lai apsveiktu viņu dzimšanas dienā, bet jubilārs neatbildēja. Brāļa telefons bija kluss arī pāris nākamās dienas, tāpēc māsa sāka uztraukties. Viņa apzvanīja Nikolaja draugus un paziņas, bet pēc tam devās uz Rīgu, lai pārbaudītu viņa dzīvokli. Nikolaja mājoklis bija tukšs, un nebija nekādu norāžu par to, kur brālis varētu būtu devies, tāpēc Tatjana vērsās Valsts policijā, lai pieteiktu viņa pazušanu. Par to, kas īsti bija noticis ar Nikolaju, māsa uzzināja tikai pēc diviem gadiem, un tikai tad viņa varēja sarīkot pienācīgu bēru ceremoniju, lai guldītu zemes klēpī sava jaunākā brāļa mirstīgās atliekas. Nikolaja māte, kurai vecuma dēļ esot nopietni prāta funkciju traucējumi, par sava dēla nāvi nezina vēl joprojām. Tuvinieki sirmo sievieti no šīs sēru vēsts pasargāja, paredzot, ka viņa to varētu nepārdzīvot.

Runājot par savu brāli tiesā, Tatjana neslēpa, ka viņu nevarēja uzskatīt par paraugcilvēku, bet arī nelietis viņš nebija. Protams, ne jau kāds cits, izņemot pašu Nikolaju, bija vainīgs, ka viņš aizgāja no ģimenes, gadiem nerūpējās par savu meitu, nekur īsti nestrādāja, pārtika no gadījuma darbos gūtiem ienākumiem un nelielām naudas summām, ko viņam pārskaitīja māsa Tatjana, bet tajā pašā laikā ļāvās atkarībām un sapinās ar ne tām labākajām kompānijām. Pēdējā no tādām kompānijām līderis bija tieši Sandijs Šervinckis, kurš tikai 2017. gada septembrī bija atbrīvots no Daugavgrīvas cietuma Daugavpilī. No cietuma Šervincki atbrīvoja pirms termiņa, jo viņš bija radījis iespaidu, ka ir nolēmis laboties, noziegumus vairs neizdarīs. Tie, kas lēma par Šervincka pirmstermiņa atbrīvošanu, šoreiz kļūdījās. Viņš atkal meklēja līdzdalībniekus, lai izveidotu noziedzīgu grupējumu, un šaujamieročus, ko bija paredzējis izmantot laupīšanās.

Lai arī Nikolajam savulaik bijušas problēmas ar likumu ievērošanu, Šervinckim kādu brīdi sācis likties, ka viņš šajā grupējumā īsti neiederas – varētu būt ar pārāk maigu raksturu, bet varbūt pat nodos savus līdzdalībniekus policijai. Šervinckis bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem nolēma no Nikolaja atbrīvoties, turklāt tā, lai tas nekad un nevienam neko vairs neizstāstītu, – nošaujot un aprokot. Nereģistrēts šaujamierocis Sandijam Šervinckim jau bija, atlika tikai aizmānīt Nikolaju uz piemērotu vietu, kur varētu realizēt savu noziedzīgo nodomu.

Slepkavību atklāj pēc teju diviem gadiem

Šīs krimināllietas izskatīšana tiesā notika bez pierādījumu pārbaudes, jo Šervinckis savu vainu atzina pilnībā, tāpēc par slepkavības izdarīšanas apstākļiem vienīgajā sēdē tika runāts samērā maz. No prokurores Ineses Linbergas nolasītās apsūdzības izrietēja, ka 2018. gada augustā izmeklēšanā precīzāk nenoskaidrotā laikā, atrodoties Ķekavas apkaimē, pie Ķekavas kanāla (oficiālais nosaukums – Daugavas–Misas kanāls), apmēram 150 metrus no autoceļa A5 (Rīgas apvedceļš), Sandijs Šervinckis, atriebības motīvu vadīts, izņēma no jakas iekškabatas šaujamieroci ar saīsinātu stobru un no tuva attāluma izdarīja vienu šāvienu Nikolajam K. vēderā. Pēc tā Nikolajs nokrita zemē un iestājās viņa nāve. Lai slēptu izdarītā sevišķi smagā nozieguma (slepkavības) pēdas, Šervinckis kopā ar Maksimu Š., kurš bija notikušā aculiecinieks, turpat kanāla malā izraka bedri, kurā iemeta Nikolaja līķi, pēc tam aizberot to.

Iespējams, par šo slepkavību zināja vēl viens Šervincka grupējuma loceklis, jo neoficiāla informācija liecina, ka Nikolajam liktenīgajā dienā mašīnā pa Rīgas apvedceļu viņš braucis kopā ar vēl trim vīriešiem. Kamēr Šervinckis kopā ar Maksimu un Nikolaju devās pastaigā gar kanāla malu, no kuras atgriezās tikai pirmie divi, autovadītājs palicis automašīnā. Maksimam Š., kurš neslēpa, ka Nikolaja slepkavības un līķa aprakšanas laikā atradās alkohola reibumā, tika uzrādīta apsūdzība par nozieguma pēdu iepriekš neapsolītu slēpšanu, ja slēpjamais noziegums ir sevišķi smags. Tiesa viņu sodīja ar brīvības atņemšanu uz sešiem mēnešiem un 12 dienām, bet sprieduma paziņošanas brīdī Maksims šo sodu jau bija izcietis, jo no 2020. gada 3. jūnija līdz 2020. gada 15. decembrim atradās apcietinājumā.

Tatjana T., kurai šajā krimināllietā bija cietušās personas statuss, tiesas sēdē pauda pateicību policijas darbiniekiem, kuri pēc labākās sirdsapziņas pildīja savus dienesta pienākumus, meklējot viņas pazudušo brāli. Pirmais izmeklēšanas pavediens, aiz kura varēja aizķerties, bija Nikolaja mobilais telefons, kurš vēl pēc viņa nāves bija ceļojis pa Rīgu, turklāt ļoti īpatnēji – te tas bija Ķīšezera vienā krastā, bet pēc ļoti īsa laika sprīža jau otrā krastā. Tagad gan var domāt, ka Nikolaja slepkava to tikai pārvietoja tālāk no Ķekavas novada, apzināti slēpdams pēdas. Noziegums tomēr tika atklāts, un var teikt, ka izmeklētājiem šoreiz palīdzēja veiksme. Viens no Šervincka paziņām iekrita par cita nozieguma izdarīšanu. Lai pašam piespriestais sods būtu pēc iespējas mazāks, viņš pieteicies palīdzēt policijai atklāt sevišķi smagu noziegumu – slepkavību – un pastāstījis visu, ko zinājis par Šervincka nežēlīgo izrēķināšanos ar Nikolaju. Tā izmeklēšana nāca uz pēdām Sandijam Šervinckim un arī Maksimam Š.

Sāka ar ķīlnieka sagrābšanu, turpināja ar slepkavībām

Cietusī Tatjana, kā arī Nikolaja bijusī sieva Kristīne, kura tiesā pārstāvēja otru cietušo – noslepkavotā vīrieša mazgadīgo meitu –, tiesā pieteica morālā kaitējuma kompensācijas. Māsai tā bija 5000 eiro, bet bērnam – 15 000 eiro. Apsūdzētais bez vārda runas solīja kompensēt bēru izdevumus (510 eiro) Tatjanai, kā arī 1075 eiro valstij, ko Tatjanai kā kompensāciju jau bija izmaksājusi Juridiskās palīdzības administrācija, bet iebilda pret morālā kaitējuma kompensācijas apmēriem. Tatjanai viņš esot gatavs maksāt tikai 2500 eiro, jo viņas brālis taču esot bijis narkomāns un agrāk tiesāts, bet meitai – tikai 5000 eiro, jo tēvs taču pēdējos desmit gadus par savu bērnu neesot rūpējies… Šie centieni samazināt kompensāciju apmēru droši vien bija tikai lieks teātris, jo diez vai Šervinckis vispār kādreiz kaut ko samaksās, sevišķi ņemot vērā to, ka viņam diezgan ilgu laiku nāksies pavadīt cietumā

Prokurore Linberga savā debašu runā lūdza tiesu atzīt Sandiju Šervincki par vainīgu un sodīt viņu ar brīvības atņemšanu uz piecpadsmit gadiem un probācijas uzraudzību uz diviem gadiem, kā arī piedzīt no apsūdzētā materiālās un morālās kompensācijas tieši tādā apmērā, kādā tās bija pieteiktas. Tiesneses Jakobsones viedoklis šajā jautājumā bija tieši tāds pats kā prokurorei, turklāt ieslodzījumā Šervinckim būs jāpavada nevis piecpadsmit, bet gan sešpadsmit gadi, jo slepkavību viņš izdarīja pirmstermiņa atbrīvošanas laikā.

Savu iepriekšējo sodāmību Sandijs Šervinckis nopelnīja 2013. gada martā, kad kopā ar diviem līdzdalībniekiem, izmantojot nelegālu šaujamieroci, izdarīja sešus noziegumus: ķīlnieka sagrābšanu, naudas izspiešanu, vidēja smaguma miesas bojājuma tīšu nodarīšanu, laupīšanu personu grupā, dokumentu, kas piešķir tiesības, nolaupīšanu, kā arī svešu maksāšanas līdzekļu nolaupīšanu un izmantošanu. Toreiz Šervincka vadītais noziedzīgais grupējums Rīgas centrā satikās ar kādu vīrieti, lai it kā runātu par iespējām atrast darbu ārzemēs, bet saruna bija tika iegansts, lai šo personu nolaupītu un, piedraudot iešaut vēderā, pieprasītu 10 000 latu. Izspiešanas laikā vīrietis ticis aizvests uz meža masīvu netālu no Katlakalna kapiem, kur Šervinckis ar nenoskaidrotu šaujamieroci viņam iešāva kājā. Vīrietis kā ķīlnieks noziedznieku gūstā atradās trīs dienas, līdz viņš tiem piedāvāja doties uz pasta nodaļu, solot tur izņemt un atdot reketieriem 7000 latu. Izspiedēji uzķērās uz šo piedāvājumu, bet pasta nodaļā viņus aizturēja policija. Par šo noziedzīgo nodarījumu buķeti Sandijs Šervinckis tika sodīts ar brīvības atņemšanu uz trim gadiem un sešiem mēnešiem.

Spriedums Ķekavas novadā izdarītās slepkavības krimināllietā ir stājies likumīgā spēkā, bet Šervincka tiesu lietas vēl nav beigušās, jo trijos gados pēc atbrīvošanas no Daugavpils “baltā gulbja” viņš paspējis sastrādāt vēl daudz citu nelietību. Kurzemes rajona tiesā Kuldīgā šobrīd tiek skatīta krimināllieta, kurā Maksims Šervinckis un trīs viņa līdzdalībnieki apsūdzēti par laupīšanu, kas izdarīta, lietojot šaujamieročus. Jūrmalas tiesā arī izskanēja, ka vēl vienu krimināllietu, kurā Šervinckis tiek turēts aizdomās par slepkavību pastiprinošos apstākļos, Valsts policija izmeklē Rīgā.