Menu
 

Pa īpašumu pēdām. Ievērojamu jūrmalnieku māju likteņi Apriņķis.lv

  • Autors:  Una Griškeviča
Leģendārā Latvijas lielākā būvuzņēmēja, arhitekta un mecenāta Kristapa Morberga 1883. gadā celtā vasarnīca tikusi atjaunota 2008. gadā. Kopš 1925. gada tas ir Latvijas Universitātes īpašums, kas tiek iznomāts dažādu pasākumu rīkošanai. Foto - LU arhīvs, Jūrmalas pilsētas pašvaldība, Una Griškeviča Leģendārā Latvijas lielākā būvuzņēmēja, arhitekta un mecenāta Kristapa Morberga 1883. gadā celtā vasarnīca tikusi atjaunota 2008. gadā. Kopš 1925. gada tas ir Latvijas Universitātes īpašums, kas tiek iznomāts dažādu pasākumu rīkošanai. Foto - LU arhīvs, Jūrmalas pilsētas pašvaldība, Una Griškeviča

Tas, ka Jūrmalu par savu dzīvesvietu bija izvēlējušies Rainis ar Aspaziju, Benjamiņi un būvuzņēmējs Kristaps Morbergs, ir visiem zināms. Taču, sākot interesēties par citiem agrāk Jūrmalā dzīvojošajiem ievērojamiem cilvēkiem – rakstniekiem, māksliniekiem, komponistiem un citiem –, atklājās, ka šī pilsēta bijusi vismaz 40 kultūras un mākslas personību dzīvesvieta.

Pateicoties 2006. gadā izdotajam ceļvedim un Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes (bijušās Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas) inspektorei Ausmai Pētersonei, “Rīgas Apriņķa Avīze” (“RAA”) pamazām sāk pētīt, kas īsti notiek īpašumos, kur kādreiz dzīvojis rakstnieks un mākslinieks Alberts Kronenbergs, komponists Jānis Zālītis, grafiķis Ansis Cīrulis, kinorežisors Aleksandrs Rusteiķis un citas izcilas personības. Tiesa, publiskai apskatei pēcnācēju apsaimniekotie īpašumi nav pieejami, un memoriālie muzeji arī tajos nav ierīkoti.

Kronenberga īpašumā dzīvo mazmeita

Grāmatu “Jērādiņa”, “Mazais ganiņš” autors un ilustrators Alberts Kronenbergs (1887–1958) zemi Majoros, Viktorijas ielā 25, iegādājās pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā, uz kuras uzcēla dzīvojamo māju. Jūrmalas Informācijas centra ceļvedī pieejamā informācija liecina, ka gaisotne šajā īpašumā bijusi ļoti radoša: te ciemojušies mākslinieki un rakstnieki, bet Jānim Jaunsudrabiņam, kurš viesus un mājas saimniekus cienājis ar paša ķertajām forelēm, pat bijusi sava istaba mājas otrajā stāvā.

Pēc rakstnieka nāves 1958. gadā māja palika viņa meitas Rūtas īpašumā, bet tagad te dzīvo Kronenberga mazmeita Ilze Jansone-Saulīte, kura nodarbojas gan ar vectēva atstātā mantojuma pētīšanu, gan sadarbojas ar grāmatu autoriem. Ar viņas atbalstu 2017. gadā apgāds “Neputns” izdeva Jūrmalā dzīvojošā somu rakstnieka Jukas Rislaki grāmatu “Vilki, velni un vīri” par mākslinieka, grāmatu ilustratora un rakstnieka Alberta Kronenberga dzīvi un daiļradi.

1987.gadā pie ēkas tikusi atklāta tēlnieces Antonijas Gulbes veidotā piemiņas plāksne, kas diemžēl 1992. gadā nozagta.

Neogotikas pērle, ko apsaimnieko Latvijas Universitāte

Netālu no Dzintaru koncertzāles atrodas krāšņa neogotikas pērle – leģendārā Latvijas lielākā būvuzņēmēja, arhitekta un mecenāta Kristapa Morberga (1844–1928) vasarnīca. 1883. gadā celtā ēka tikusi atjaunota 2008. gadā, un intereses vērts ir fakts, ka Morbergs tās celtniecībā izmantojis būvmateriālus, kas palikuši pāri pēc citu viņa projektēto ēku celtniecības, bet sienu siltināšanai viņš izmantojis egļu zarus.

Pagājušovasar, viesojoties Jūrmalā, “RAA” uzzināja, ka savulaik dārza lepnums bijis baseins, ko rotājusi skulptūra – zēns uz delfīna, taču laika gaitā tā pazudusi, un tagad baseina vietā ir krāšņa rožu dobe. Padomju gados šeit bijusi iekārtota Maksima Gorkija vārdā nosauktā sanatorija, taču tagad šī Latvijas Universitātei piederošā ēka (1925. gadā Morbergs testamentā savu īpašumu – vasarnīcu un dārza kompleksu – novēlējis nevis gados jaunajai dzīvesbiedrei Augustei, bet gan Latvijas Universitātei) ir publiski pieejama, un te tiek rīkoti dažādi reprezentācijas pasākumi. Iepriekš piesakoties ekskursijā, ir iespējams aplūkot ēkas krāšņos interjerus un uzzināt par Morberga dzīvi un atstāto darba mantojumu, arī viņa lielo ieguldījumu mecenātismā, bet Jūrmalas dome cer vienoties ar ēkas pašreizējiem īpašniekiem, ka vismaz reizi nedēļā ēka būtu pieejama ikvienam interesentam.

Pēc mājaslapā www.morbergavasarnica.lv pieejamās informācijas, ir iespēja iznomāt gan apartamentus vēsturiskajā vasarnīcas ēkā, gan numuriņus hostelī “Kaija”, kas atrodas aiz vēsturiskās ēkas.

Dzintaru koncertzāles interjera autora mājas liktenis

Ja jau runājam par Dzintaru koncertzāli, noteikti jāpiemin izcilais grafiķis un mākslinieks Ansis Cīrulis (1883–1942), kurš veidojis 1936. gadā celtās Dzintaru koncertzāles interjeru – brīnišķīgu koka apdari ar lustrām un sižetiskajiem sienu un griestu gleznojumiem “Lielupe”, “Jūra” un “Latvija”. Koncertzāles restaurācijas laikā vēsturiskais interjers, arī Cīruļa darbi, tika atjaunoti.

Pats mākslinieks bijis īstens jūrmalnieks: viņš dzimis 1883. gadā Majoros, ganījis govis pie Salas saimniekiem otrpus Lielupei, mācījies Rīgas un Pēterburgas mākslas skolās. Viņa devums grafikā, mēbeļu un interjeru veidošanā neapšaubāmi ir liels, taču īpašu ievērību pagājušā gadsimta 30. gados Latvijas un Eiropas mākslas skatēs guva viņa radītie madarojumi – audumu apdrukas.

Par mākslinieka dzimtajām mājām Majoros, Konkordijas ielā 32, Ausma Pētersone zina teikt, ka mākslinieka pēcnācēji pēc īpašuma denacionalizācijas to pārdevuši, turklāt pašreiz no oriģinālā īpašuma ir saglabājušās tikai dažas saimniecības ēkas, bet to, ka kādreiz šeit dzīvojis ievērojamais mākslinieks, rāda piemiņas zīme pie īpašuma sētas.

Filmu “Lāčplēsis” un “Daugava” režisora īpašums – denacionalizēts

Tāpat kā daudzu citu ievērojamu jūrmalnieku mājas, arī izcilā latviešu režisora Aleksandra Rusteiķa (1882–1958) un leģendāro filmu “Lāčplēsis” (mēmā filma; 1930) un “Daugava” (pirmā latviešu skaņu filma; 1934) autora īpašums tika denacionalizēts, un Rusteiķa mantiniekiem no šīs ēkas bija jāaiziet. Rusteiķa meita Tatjana te dzīvojusi līdz 1998. gadam – brīdim, kad mainījās sistēma un pieteicās ēkas īsto īpašnieku mantinieki (zināms, ka Rusteiķa ģimene šo ēku tika īrējusi).

Līdz ēkas īpašnieku maiņai šeit bija ierīkota Rusteiķa piemiņas istaba, un pie ēkas atradās piemiņas plāksne; kopš 2001. gada visi memoriālie materiāli ir nodoti Jūrmalas pilsētas muzejam. Tā kā nama jaunā īpašniece pie īpašuma nevēlējās piemiņas plāksni, tagad tikai daži nojauš, ka kādreiz šajā ēkā Majoros, Rīgas ielā 34, dzīvojis slavenais latviešu kinorežisors.

Konstantīna Čakstes piemiņai – tikai bareljefs

Kad pirms 10 gadiem tikos ar Latvijas Centrālās padomes (LCP) priekšsēdētāja Konstantīna Čakstes meitu Annu Čaksti-Rollinsu, kopā ar fotogrāfu ciemojāmies viņas tēva 30. gados celtajā vasarnīcā Jūrmalā, Lielupē. Toreiz ar jauneklīgu garu apveltītā kundze stundām ilgi stāstīja gan par bērnību Rīgas dzīvoklī, gan pavadīto laiku šajā pagājušā gadsimta 30. gadu mājā, no kuras arī 1944. gadā sākās Čakstes pēdējais ceļš (atgādinām, ka viņu apcietināja vācieši par darbošanos LCP, kas iestājās par neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas atjaunošanu. Čakste tika ieslodzīts Centrālcietumā, pēc tam – Salaspils koncentrācijas nometnē un mira 1945. gadā, kad tika pārvietots uz Štuthofas nometni Vācijā, – red.).

Šajā mājā es esmu ciemojusies vēl dažas reizes, kad Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes mazmeita Anna rīkoja viesības saviem draugiem, un tolaik viņa arī klāstīja plānus par mājas atjaunošanu. Taču tagad šis īpašums ir pārdots citiem cilvēkiem, un Ausma Pētersone “RAA” skaidro, ka tur nekas nenotiekot. Par to, ka nams agrāk piederējis Konstantīnam Čakstem, liecina tikai piemiņas plāksne pie nesen pārdotās ēkas.

Grāmatizdevēja Rozes māja – valsts nozīmes arhitektūras piemineklis

Labāk klājies slavenā latviešu grāmatizdevēja Jāņa Rozes (1878–1942) īpašumam Lielupē, Meža prospektā – tajā turpina saimniekot viņa mazmazdēls (arī Jānis Roze), turklāt nesen atjaunota mājas fasāde, un ēkai piešķirts valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss. Dzīvojamo un saimniecības ēku 1927. gadā grāmatizdevēja ģimenei projektējis arhitekts Dāvis Zariņš, taču diemžēl Roze šeit nodzīvoja neilgi, jo 1941. gada 14. jūnijā viņš tika represēts un izsūtīts uz Sibīriju, kur 1942. gadā mira.

Taču par to, ka ievērojamais grāmatizdevējs (pavisam viņš izdevis 750 grāmatas, lielākoties latviešu rakstnieku darbus, – red.) šeit dzīvojis, liecina arī 1998. gadā atklātā piemiņas plāksne.

“Pastariņa” autoru piemin, viņa vārdā nosaucot ielu

Kādreiz, skolas laikā lasot Ernesta Birznieka-Upīša brīnišķīgās grāmatas “Pastariņa dienasgrāmata”, “Pelēkā akmens stāsti” un citas, man, protams, neienāca prātā, ka arī šis izcilais rakstnieks ir no Jūrmalas. Izrādās, 1943. gadā viņš sācis dzīvot cita jūrmalnieka – rakstnieka un literatūrzinātnieka Antona Birkerta – ģimenes mājā toreizējā Kāpu (tagadējā E. Birznieka-Upīša) ielā.

Šeit autors nodzīvojis 14 radošus gadus, bet 1957. gadā viņš pārcēlās uz savai ģimenei piešķirto ēku Bulduru prospektā, kur nodzīvoja līdz pat savai nāvei 1961. gadā. Par godu rakstnieka simtgadei 1971. gadā pie ēkas tika novietota piemiņas plāksne, bet 2004. gadā rakstnieka mazbērni ēku pārdeva.

Komponista Zālīša īpašumu apsaimnieko Latvijas Komponistu savienība

Arī Latvijas Nacionālās operas pirmo direktoru un divu Dziesmu svētku Rīcības komitejas dalībnieku, komponistu Jāni Zālīti (1884–1943) droši var saukt par jūrmalnieku, jo šeit, Lielupē, viņš nodzīvoja 20 gadus. Lai ēku paglābtu no nacionalizācijas, viņa atraitne Milda Zālīte 1943. gadā to uzdāvināja Latvijas Komponistu savienībai.

Šai organizācijai Zālīša kādreizējais īpašums pieder joprojām, un Ausma Pētersone stāsta, ka nams lielākoties tiekot izmantots kā atpūtas māja. 90. gados šeit strādājuši komponisti Pēteris Vasks un Arturs Maskats, bet 2000. gadā pēc ēkas kapitālā remonta memoriālie priekšmeti un dokumenti pārvietoti uz Jūrmalas pilsētas muzeju. 1984. gadā pie ēkas novietota Antonijas Gulbes veidotā piemiņas plāksne.

Nams aiz greznākajiem vārtiem – ģimenei, otrs īpašums – izīrēts uz 99 gadiem

Staigājot pa Jūras ielu, ne viens vien, iespējams, pievērsis uzmanību grezni kaltajam žogam un vārtiem – aiz tiem atrodas preses magnātu Emīlijas un Antona Benjamiņu 1938. gadā celtais nams, neoklasikas un modernisma mākslas darbs, kas toreiz tika dēvēts par modernāko namu Baltijā. Ironiski, ka Emīlijai Benjamiņai dzīvi šajā namā bija iespēja izbaudīt ļoti neilgi, jo 1940. gadā pēc Latvijas okupācijas tika nacionalizēti visi īpašumi, bet viņa pati 1941. gadā – izsūtīta uz Sibīriju, kur gāja bojā (Antons Benjamiņš nomira 1939. gadā).

Greznais nams vēlāk kļuva par valdošās varas īpašumu un padomju varas atpūtas rezidenci, kurā līdz pat 90. gadu sākumam viesojušies daudzi pasaules līderi, piemēram, ASV prezidents Ričards Niksons, Dienvidslāvijas komunistu līderis Josips Brozs Tito un citi; šeit tikuši pieņemti daudzi Baltijai nozīmīgi lēmumi.

Kopš namu atguva Benjamiņu ģimene, tajā mitinās Emīlijas Benjamiņas māsas – aktrises Annijas Simsones – dzimtas atvase Pēteris Aihers, kurš šo īpašumu mantojis kopā ar savām māsām. Tiesa, viņš vairākās intervijās izteicies, ka šāda nama, kura kultūrvēsturiskā nozīme ir nenovērtējama, uzturēšana vieniem pašiem ir ļoti sarežģīta, tādēļ ģimene labprāt to nodotu Latvijas valstij. Benjamiņu ģimenes otrs (tiesa, tagad jau bijušais) īpašums atrodas Lielupē, Bulduru prospektā. Tas agrāk ticis pārdots Latvijas valstij un ir Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas valdījumā, kas to uz 99 gadiem izīrēja Krievijas vēstniecībai.

1 komentārs

  • Ainārs Radovics
    Ainārs Radovics Sestdiena, 24 Augusts 2019 11:22 Komentāra saite

    Pēdējā attēlā redzama ēka Dzintaru prospektā 18, tā nav nekādā sakarā ar Benjamiņu ģimeni!

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.