Menu
 

Medības un juceklis Babītes ezerā Apriņķis.lv

  • Autors:  Ingus Kuplais
Ezers aiziet mākoņos. Babītes ezera nekontrolētā izlaupīšana un nerūpēšanās par tā ekoloģiju draud izvērsties katastrofā – ūdenstilpe netālā nākotnē var pārvērsties par smakojošu dubļu lāmu. Publicitātes foto Ezers aiziet mākoņos. Babītes ezera nekontrolētā izlaupīšana un nerūpēšanās par tā ekoloģiju draud izvērsties katastrofā – ūdenstilpe netālā nākotnē var pārvērsties par smakojošu dubļu lāmu. Publicitātes foto

"Pilnīgs haoss un anarhija!" – tā situāciju Babītes ezerā, sākoties medību sezonai, raksturo Babītes novada domes deputāts ("Vienotība") un pieredzējis mednieks Nikolajs Antipenko. Viņaprāt, tas, kas notiek uz ezera medību sezonas laikā, ir klaja vardarbība pret dabu un tās resursiem.

Babītes ezera resursi izsīkst

Šogad ūdensputnu medību sezona tika atklāta 10. augustā četros pēcpusdienā. Kā par brīnumu, gaidītās "frontes līnijas" vietā no Babītes ezera puses atskanēja vien daži šāvieni, lai gan vēl pirms gadiem pieciem pat Jūrmalā ne viens vien cilvēks ar trauslāku miegu pavadīja nakti nomodā, bet pīles bariem metās meklēt glābiņu apkārtējos dīķos.

"Tur jau tā nelaime, ka ezera apsaimniekošanas kontekstā nenotiek absolūti nekas," savu neapmierinātību "Rīgas Apriņķa Avīzei" pauž N. Antipenko. "Babītes novada pašvaldības pārziņā ir tikai valnis gar ezera krastu – dambis, kas neļauj Babītes ezera ūdeņiem nopludināt apkārtējos tīrumus un pļavas –, bet viss liegums ir Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) atbildībā. Diemžēl viņi faktiski neliekas ne zinis par ezeru, varbūt pāris reižu gadā atsūta kādu komisiju, kas it kā izvērtē situāciju, parausta plecus un aizbrauc mājās."

Situācija patiešām ir visai bēdīga – vēl padomju gados Babītes ezeram bija spēcīga caurtece, kas ūdenstilpi divās vietās savienoja ar Lielupi un ļāva gan migrēt zivīm, gan pavasara palu laikā attīrīja ezeru no dūņām un pārlieku saaugušajām ūdenszālēm. Runa ir par jau sen aizbērto Spuņņupi un Gāti, kas pašlaik aizaugusi tā, ka grūti pat ar laivu izbraukt. Varkaļu kanālu vispār nav vērts pieminēt – to rokot, ir ierīkotas pat īpašas slūžas, ko bija plānots darbināt, lai veicinātu zivju migrāciju, tikai praktiski tas ne reizi nav darīts. Citiem vārdiem sakot, no kanāla šim inženiertehniskajam brīnumam ticis tikai nosaukums.

Visa minētā rezultātā Babītes ezerā faktiski apstājusies jebkāda ūdens cirkulācija un tas strauji pārpurvojas. Lieki piebilst, ka tas nepavisam nenāk par labu ne zivīm, ne ūdensputniem. Kā stāsta apkārtnes iedzīvotāji, pat "maliķi" ar tīkliem vairs uz ezeru īpaši nesteidzas, jo darbs neatmaksājoties. Tas pats sakāms par medījamo putnu resursiem.

"Pirms gadiem 15–20 tās atļautās piecas pīles varēja nomedīt pāris stundu laikā," teic N. Antipenko, "bet tagad ezers ir tā izsaimniekots, ka pieci vīri pēc ezerā pavadītas nakts pa visiem atnes divas, labi, trīs pīles."

Stirnām viss pa prātam

Taisnības labad gan jāpiebilst, ka ne visi pret šādu lietu kārtību iebilst, jo sakarā ar ezera popularitātes krišanos tā krastos sarodas arvien vairāk stirnu, briežu, zaķu un citas dzīvās radības, ko agrāk cilvēku klātbūtne bija aizbiedējusi kilometriem tālu. Protams, sava nozīme ir arī tam, ka lielākā daļa tīrumu palaisti atmatā, traktori rūc tikai uz dambja, pāris reizes vasarā nopļaujot saaugušo zāli, tomēr mednieku un makšķernieku iztrūkums, pēc N. Antipenko domām, ir noteicošais. "Sauszemes dzīvniekiem, protams, šis haoss patīk," viņš stāsta. "Stirnas, aļņi, brieži un citi dzīvnieki ir savairojušies ļoti ievērojami. Par to varētu priecāties, ja acu priekšā neietu bojā skaistais ezers. Kāda jēga no tā, ka DAP uztaisīja dabas liegumu, ja pat tā robežas ir nospraustas pēc absolūti nesaprotamiem kritērijiem? Apkārt ezeram ir dambis un kanāli. Būtu loģiski, ja lieguma robežu spraustu vai nu pa kanālu, vai dambi. Bet, nē, tā novilkta pa kaut kādiem mistiskiem punktiem, un tā rezultātā cilvēks, iedams gar ezeru, nemaz nevar zināt, kad viņš atrodas lieguma teritorijā, kad ne! Rezultātā ikviens mednieks, kurš iet pie ezera, riskē samaksāt iespaidīgu naudas sodu. Ikviens! Tāpēc arī daudzi nopietnie mednieki tagad izvēlas Lubānu, Madonas apkārtni un citas vietas."

Pēc mednieka teiktā, arī nekādas statistikas neesot – ja par nomedīto putnu skaitu ir kaut aptuvens priekšstats, tad par to, cik mednieku kurā sezonā bijuši uz Babītes ezera, nevienam neesot ne jausmas. "Agrāk, padomju gados un vēl deviņdesmito gadu sākumā, bija kaut kāda kārtība,» savu neapmierinātību ar notiekošo pauž N. Antipenko. "Ezera krastos bija bāzes, kur varēja nomāt laivu (ar savu "pūsli" ezerā braukt nedrīkstēja), līdz ar to bija uzskaite, notika gan mednieku, gan nomedīto putnu monitorings, līdz ar to bija sapratne par tendencēm. Bet tagad nav nekādas kontroles! Precīzāk – ir jau gan, bet tikai uz papīra."

Nevar lupīt katru dienu

Šādai nekontrolētai medīšanai sekas var būt visai bēdīgas. Savulaik, kad medību procesu lielā mērā kontrolēja un uzraudzīja paši mednieki, pastāvēja stingrs grafiks – kurās dienās notiek medības un kurās dienās dabai un dzīvniekiem tiek dotas "brīvdienas". "Nu nevar lupīt katru dienu no rīta līdz vakaram un no vakara līdz rītam!» sašutis teic N. Antipenko. "Nopietnie mednieki ne tikai šauj, bet ir arī saimnieki. Un saimnieks taču grib, lai viņa saimniecība aug un paplašinās. Tāpēc bija konkrētas dienas, kad gājām medībās, un dienas, kad mežā vai uz ezera pat nerādījāmies – lai dzīvnieki un putni atpūšas, nevis tup pa krūmiem neēduši, pārbijušies."

Šai gadījumā runa nav par ligzdošanas, pārošanās un cāļu laiku, kad medību aizliegums ir pašsaprotams, bet gan par medību sezonu, kuras laikā patlaban valdot pilnīga anarhija, kad ikviens var šaut, cik un ko grib.

Tiesa, Medību noteikumi paredz, ka mednieki pieraksta nomedītos ūdensputnus nomedīto dzīvnieku reģistrācijas žurnālā un sezonas beigās ziņo par guvumu Valsts meža dienestam. Bet tas diemžēl ir katra mednieka paša godaprāta un čakluma jautājums. Tāpat arī medību monitorings, pēc vairāku aptaujāto mednieku vārdiem, esot vairāk teorētisks nekā reāls. "Laivu bāzēs jau bija kaut kādi cilvēki, kuri skaitīja medījumu, pierakstīja," savos novērojumos dalās mednieks Aivars, kurš dzīvo teju pašā ezera krastā. "Bet tas jau ir, piedodiet, spļāviens jūrā! Tagad taču tik daudzi atbrauc pie ezera ar savām laivām, pat kuteriem, un dragā uz vella paraušanu! Un nevienam neatskaitās."

Vēl jāpiemin, ka novērotāji (šā gada sezonas atklāšanā tie darbojās četrās Babītes ezera laivu bāzēs) drīkst tikai lūgt, lai mednieki uzrāda medījumu, tas nepavisam nav obligāti jādara. Katrā ziņā šogad, kā raksta LU Bioloģijas institūta pētniece Antra Stīpniece, Babītes ezerā četrās laivu bāzēs (Spuņņciema apkārtnē un Dālderos) medību atklāšanā tika pārbaudītas 46 laivas ar 75 medniekiem. Pavisam nomedīti 145 putni, no tiem 142 jeb 97% medīt atļauts: laucis (46%), meža pīle (23%), pelēkā pīle (15%), platknābis (4%), krīklis (3), cekulpīle (3), gaigala (3), brūnkaklis (1), baltvēderis (1). Divdesmit mednieki (26,7%) šoreiz palikuši tukšā.

Noslēgumā gribētos minēt kādu skumju faktu, kas, iespējams, skanēs kā rekviēms Babītes ezera pīļu populācijai: Antra Stīpniece uzsver, ka tikai 13,5% nomedīto putnu šogad bijuši jaunuļi – tas ir zemākais skaits visā novērojumu vēsturē (dati pieejami kopš 2012. gada, un līknei visu laiku bijusi tendence slīdēt lejup). Ar šādu saimniekošanu Babītes ezera gals diemžēl saskatāms visai skaidri.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.