Menu
 

Ķekavas novads – Merķeļa un ievērojama diplomāta dzīvesvieta Apriņķis.lv

  • Autors:  Una Griškeviča
Rāmavas jeb Depkina muižu vairāk nekā 40 gadus par savām mājām sauca ievērojamais vācbaltiešu rakstnieks un publicists Garlībs Merķelis. Tiesa, ēka, kurā viņš savulaik dzīvojis, atradusies apmēram tur, kur pašlaik parkā atrodas piemineklis izcilajam agronomam Paulim Lejiņam. Foto: publicitātes, Una Griškeviča, Ķekavas Novadpētniecības muzeja arhīvs, Līgas Sējas privātais arhīvs, Pēteris Āboltiņš Rāmavas jeb Depkina muižu vairāk nekā 40 gadus par savām mājām sauca ievērojamais vācbaltiešu rakstnieks un publicists Garlībs Merķelis. Tiesa, ēka, kurā viņš savulaik dzīvojis, atradusies apmēram tur, kur pašlaik parkā atrodas piemineklis izcilajam agronomam Paulim Lejiņam. Foto: publicitātes, Una Griškeviča, Ķekavas Novadpētniecības muzeja arhīvs, Līgas Sējas privātais arhīvs, Pēteris Āboltiņš

Turpinot izzināt ievērojamu personību dzīves gaitas un viņu saistību ar Pierīgu, šoreiz "Rīgas Apriņķa Avīze" pievērsās Ķekavas novadam, kur savulaik dzīvojis gan vācbaltiešu rakstnieks un publicists Garlībs Merķelis, gan pedagogs, politiķis, diplomāts un Triju Zvaigžņu ordeņa saņēmējs Pēteris Sēja, gan izcilais karikatūrists Edgars Ozoliņš.

Diplomāta māja – dzimtas īpašumā

Tiem, kuri sekojuši līdzi Latvijas diplomātu gaitām, svešs nebūs pedagoga un ievērojamā diplomāta Pētera Sējas (1880–1940) vārds. Kā liecina Ķekavas novadpētniecības muzeja speciālistes Veltas Strazdiņas grāmatā "Pēteris Sēja. Mūžs Latvijai" publicētā informācija un P. Sējas brāļa mazmazmeitas Līgas Sējas stāstītais, Pēteris Sēja dzimis 1880. gada 19. aprīlī (pēc "vecā" stila – 7. aprīlī) Doles pagasta "Kārklos" (vēlāk – "Kuģos"). Pēteris bija vecākais no trim bērniem – viņam bija māsa Katrīne un brālis Jānis. Zināms, ka Doles muižas "Kuģu" mājas ģimene rentēja no 1892. gada. 


Diplomāts Pēteris Sēja (1880–1940) strādājis pie Latvijas pašnoteikšanās prasību formulēšanas un Latvijas uzņemšanas Tautu savienībā, darbojies kā diplomāts daudzās pasaules valstīs.

No 1900. līdz 1905. gadam Sēja strādāja par skolotāju Doles draudzes skolā Ķekavā. Piedalījās 1905. gada revolūcijā un tika ievēlēts par Doles pagasta rīcības komitejas priekšsēdētāju. Lai izvairītos no represijām, 1906. gadā viņš emigrēja uz Šveici, kur no 1906. līdz 1909. gadam Cīrihē studēja vēsturi un tautsaimniecību, bet no 1909. līdz 1917. gadam strādāja par skolotāju Cīrihes institūtā "Concordia" un lektoru Starptautiskajā tirdzniecības akadēmijā. 1915. gadā pievienojās Raiņa vadītajai Latviešu komitejai Šveicē un sadarbojās ar Latvijas delegāciju Versaļas miera līguma izstrādē.

Pēteris Sēja bija aizrautīgs pedagogs gan Latvijā, gan Šveicē. Arī, esot prom no dzimtenes, viņš darbojās tās labā. 1920. gadā, atgriežoties dzimtenē, Pēteris Sēja iestājās Latvijas Ārlietu ministrijas dienestā un vadīja sarunas par Latvijas uzņemšanu Tautu savienībā. Bija padomnieks Latvijas sūtniecībā Parīzē, darbojās kā sūtnis Itālijā, Albānijā, Bulgārijā, Grieķijā, Zviedrijā, Dānijā un Norvēģijā. Viņš arī bijis labos draugos ar Raini un Aspaziju.


Doles pagasta "Kuģos" audzis un dzīvojis ievērojamais latviešu diplomāts Pēteris Sēja. Tagad māju turpina apdzīvot viņa dzimtas pārstāvji.

"Laikā, kad divas totalitāras lielvaras dalīja pasauli, viņš saprata savai mūža mīlestībai Latvijai draudošās briesmas un, apzinādamies nespēju palīdzēt, izlēma pats aiziet no dzīves. Tas notika 1940. gada 9. jūnijā Stokholmā. Pēteris Sēja apglabāts Doles draudzes kapsētā Ķekavā," vēsta grāmata par šo izcilo cilvēku.

Kā "Rīgas Apriņķa Avīzei" pastāstīja Līga Sēja, "Kuģos" aizvien dzīvo Sēju dzimtas pārstāvji, taču māja ir privātīpašums, tādēļ šeit nav nedz piemiņas zīmes, nedz norādes, ka šī ēka būtu kultūras piemineklis.

Depkina muiža – arī Garlība Merķeļa dzīvesvieta

Runājot par Ķekavas novada ievērojamajiem cilvēkiem, nevar nepieminēt vācbaltiešu rakstnieku un publicistu, grāmatas «Latvieši» autoru Garlību Merķeli. Viņa dzīve ir cieši savijusies ar šo novadu, jo Rāmavas jeb Depkina muižā viņš pavadījis vairāk nekā 40 sava mūža gadu – no 1808. līdz 1850. gadam. Vēstures avoti vēsta, ka no 1723. gada muiža piederēja Rīgas virsmācītājam Depkinam, bet tās pirmsākumi meklējami jau 15. gadsimtā. "Savulaik muižas kompleksā bija desmit ēku," stāsta muižas pārvaldniece Ilze Stefaņenkova. "Šī, kas celta pirms aptuveni 230 gadiem, ir tā sauktā kungu māja, ko cēla kādreizējais Rīgas virsmācītājs Depkins. Ēkas vēsture gan ir visai skarba, jo vēl pirms 20 gadiem tā stāvēja pamesta un izdemolēta, tāpēc ir bijusi doma to pat nojaukt. Ēku izglāba tas, ka te ir dzīvojušas un darbojušās latviešiem nozīmīgas personības – piemēram, jau pieminētais Merķelis."

Tiesa, īsti neesot zināms, kā Merķelis pie muižas ticis. Novadpētniecības muzeja speciāliste Velta Strazdiņa domā, ka, iespējams, viņš to ir pircis. Turklāt pašreizējā muižas ēka neesot tā, kurā Merķelis dzīvojis, – tā atradusies apmēram tur, kur pašlaik parkā atrodas piemineklis izcilajam agronomam un vienam no Latvijas lauksaimniecības akadēmijas dibinātājiem Paulim Lejiņam. Taču 19. gadsimtā klasicisma formā celtā un 2000. gadu sākumā atjaunotā Depkina muižas ēka šobrīd ir viena no vislabāk uzturētajām Pārdaugavas muižiņām. Tiesa, no sākotnējā interjera tajā faktiski nekas nav saglabājies, atskaitot pamatīgo senatnīgo ārdurvju slēdzeni, koka grīdas un brīnišķīgās koka vītņu kāpnes.

Šobrīd muiža, kam piešķirts kultūrvēsturiskā pieminekļa statuss, ir Ķekavas novada pašvaldības īpašums un nodota biedrības "Rāmavas muižas misijas centrs" valdījumā. Muižas telpas tiek piedāvātas semināru un svētku rīkošanai, arī kā naktsmītne un vieta skaistai fotosesijai. Un, lai gan šeit nav muzejs, nevienam interesentam netiekot atteikta iespēja iemest aci šajā interesantajā ēkā.

Muižas ēka pārdzīvojusi skarbus laikus – no kādreizējā interjera faktiski nekas nav saglabājies, atskaitot pamatīgo senatnīgo ārdurvju slēdzeni, koka grīdas un brīnišķīgās koka vītņu kāpnes.

Edgaram Ozoliņam Ķekava bija īpaša vieta

Par savējo Ķekavas novads sauc arī pazīstamo mākslinieku un karikatūristu Edgaru Ozoliņu (1930–1987). Ķekavas novadpētniecības muzejā žurnāla "Dadzis" savulaik tik populārajam karikatūru autoram, kura veidotie zīmējumi rotā gan Zentas Ērgles, gan citu rakstnieku grāmatu vākus, iekārtota pastāvīga ekspozīcija. Kā stāsta novadpētniecības muzeja speciāliste Velta Strazdiņa, mākslinieks dzimis Skaistkalnē, kur viņa tēvs dienējis robežsardzē, bet 1941. gadā, kad Latvijā ienāca Sarkanā armija, ģimene pārcēlusies atpakaļ uz tēva dzimtajām mājām – "Pilbāržiem".


Edgara Ozoliņa mātes Marijas Dīnas tēvs ar vidējo meitu Ernu (pirmā no kreisās) un Marijas Dīnas bērniem Valdu un Jāni ap 1935. gadu Ķekavas pagasta "Pilbāržos".

"Stāsts par mākslinieka ģimeni ir traģisks: 1946. gadā padomju vara nošāva viņa tēvu, 1947. gadā māti izsūtīja uz Sibīriju… Pēc tam Edgars Ozoliņš, kurš mācījās mākslas skolā Rīgā, brīvdienās brauca uz "Vilkaču" mājām, kur dzīvoja viņa mātes māsa Erna. Vienā no daudzajām viņa rakstītajām zīmītēm, kas atrodas mūsu muzejā, mākslinieks izteicies, ka, "ēdot maizīti ar taukiem, īsti garšu var izjust tikai kalna galā, kad vēji pūš mutē"," stāsta V. Strazdiņa.

Zem šī oša, kas atrodas pie Ķekavas novada "Vilkačiem", bērnībā un jaunībā patika sēdēt ievērojamajam karikatūristam Edgaram Ozoliņam.

Taujāta, kas tagad notiek mākslinieka dzimtajās mājās, V. Strazdiņa teic, ka tās nonākušas Edgara Ozoliņa brāļa dēla īpašumā un viņš tur saimnieko kopā ar savu brāli. Savukārt "Vilkaču" māja, kur savulaik dzīvoja viņa mātes māsa, nodegusi un pēc tam pārbūvēta. "Māksliniekam Ķekava tiešām bija ļoti mīļa un īpaša vieta. Muzejā glabājas viņa zīmētā skice piemineklim latviešu strēlniekiem kapos pie Butleru mājām, un viņa vēlēšanās, kas diemžēl nepiepildījās bija tikt apglabātam strēlnieku kapos," vēl piemetina V. Strazdiņa.

Edgars Ozoliņš ar dzīvesbiedri Anitu savās dzimtajās mājās – Ķekavas pagasta "Vilkačos" – pagājušā gadsimta 60. gados. Foto autors – nezināms.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.