Pierīgas atmatas un grausti – atbildīgo nav? Apriņķis.lv
- Autors: Ingus Kuplais
Meliorācijas grāvis uz Garkalnes un Ādažu novada robežas. Šeit novadu reforma acīmredzot var nākt tikai par labu, jo, apvienojot abas pašvaldības, kaimiņiem vairs nebūtu jāstrīdas, kurš atbildīgs par grāvja sakopšanu. Foto - Ingus Kuplais
Jau kopš neatkarības pirmajiem gadiem, kad uz urrā, nedomājot par sekām, gāja vaļā denacionalizācija un privatizācija, par nopietnu problēmu kļuvuši lielāki un mazāki zemesgabali, ko iedzīvotāji īpašumā gan ieguva, bet tālāk neko iesākt nespēja vai negribēja, cerot tos izdevīgi pārdot tālāk. Pret Latvijas lauksaimniecības zemju aizlaišanu postā, kā varēdams, cīnās Lauku atbalsta dienests, savukārt pašvaldību teritorijās, piemēram, Pierīgā, atrodami daudzi vairāk vai mazāk aizauguši apbūves gabali, par kuriem, kā šķiet, neliekas zinis neviens – ne privātīpašnieki, ne pašvaldība.
Rūpes – tikai uz papīra
“Rīgas Apriņķa Avīze” vērsās pie vairākām Pierīgas pašvaldībām, lūdzot pastāstīt par zemesgabalu aprūpēšanu savās teritorijās, diemžēl sastapās ar visnotaļ lēnu un negribīgu reakciju – ieinteresētības šā jautājuma apspriešanā, kur nu vēl diskusijā, vienkārši nebija. Tā, piemēram, Ādažu novada domes Adresācijas sistēmas sakārtošanas projekta vadītājas, nekustamā īpašuma speciālista palīdzes Nadeždas Rubinas atbilde uz četriem laikraksta uzdotajiem jautājumiem bija īsa un kodolīga: “Sveiki! Ādažu novadā nav nesakoptu, pamestu zemesgabalu gandrīz vispār, jo neatkarīgi no zemes piederības pašvaldības policija seko līdzi, lai visur būtu nopļauta zāle, savukārt būvvalde uzrauga, lai neveidotos grausti.”
Njā, patiešām – “Rīgas Apriņķa Avīze”, veicot reidu pa Pierīgas novadiem, graustus ne Ādažu, ne Garkalnes, ne arī Stopiņu novadā nemanīja, toties neizpļautu un krūmiem aizaugušu zemesgabalu ar plakātu “Pārdod” – cik tik vēlies! Atliek vien secināt, ka N. Rubina nav pietiekami informēta par situāciju savā novadā, pretējā gadījumā taču nebūtu tik pārliecināta, ka viss ir lieliskākajā kārtībā.
Šeit jāmin vēl kāds aspekts, kas liecina par pašvaldību, teiksim tā, ne pārāk lielo ieinteresētību rūpēties par savu teritoriju – runa ir par ceļu nomaļu un meliorācijas grāvju izpļaušanu. Pat tik ekskluzīvos miestos kā Langstiņi, Baltezers, Bukulti, Garkalne un Ādaži (arī daudzviet citur Pierīgā) šīs zonas, par kurām tieši atbildīga ir pati pašvaldība, atstātas vietējo iedzīvotāju pārziņā. “Rīgas Apriņķa Avīze” novēroja, ka ciematu nomales pārsvarā sakoptas vien tur, kur sētas otrā pusē redzams sakopts pagalms un košumdārzs. Citiem vārdiem, saimnieks sakopj savu teritoriju un pie viena arī pašvaldības gabalu – neatstās taču to strīpu gar ielas malu kā izsmieklu! Bet tur, kur ir nesakopts zemesgabals, kas gaida savu potenciālo pircēju, arī ielas mala nav pļauta vismaz mēnesi, ja ne ilgāk.
Šis nu būtu akmens pašvaldības policijas dārziņā, bet bez savas “ķieģeļa lauskas” nepaliks arī Ādažu novada būvvalde, kas, pēc domes speciālistes vārdiem, ir atbildīga par to, lai neveidotos grausti. Nu, protams, būtu visai dīvaini, ja jauntapušajos skaisto privātmāju ciematos ēkas jau sāktu brukt kopā! Bet kurš atbild par, piemēram, nekoptu zemesgabalu, uz kura jau gadiem ilgi stāv diezin kad atvesta un nokrauta ķieģeļu kaudze (acīmredzot reiz domāts kaut ko būvēt, bet…) vai celt iesākts un nepabeigts ēkas skelets? Ja par ķieģeļu kaudzi grūti ko spriest, tad par nepabeigtu jaunbūvi gan būtu jāatbild attiecīgā novada būvvaldei – vismaz Babītes novadā, Jūrmalā un citur būvatļaujas izsniedz tieši būvvalde, līdz ar to šī pati būvvalde ir informēta, kas un kad ir uzsācis būvniecību un kam ir pienākums attiecīgo teritoriju sakopt. Diemžēl realitātē skatāmā aina ir pavisam cita…
No tīruma par būvlaukumu, pēc tam – par graustu
Vēl kāda tendence, kas visai pamatīgi sagandējusi zemes teritoriju situāciju Pierīgā, ir lauksaimniecības zemju un bijušo cirsmu masveida transformēšana par apbūves gabaliem. Ikviens, kurš dzīvojis Rīgā vai tās pievārtē vēl padomju laikos, noteikti atcerēsies, ka ap galvaspilsētu pletās plaši meži un tīrumi, apbūves blīvums, salīdzinot ar pašreizējo, bija tuvu nullei. Toties, atnākot “jaunajiem laikiem”, aina strauji un kardināli mainījās. Īpaši intensīvi tas notika 90. gados un otrās tūkstošgades sākumā, tā dēvētā nekustamo īpašumu burbuļa laikā, kad masveidā tika uzpirktas lauksaimniecības zemes un cirsmas, pēc tam ar likumīgām vai ne tik likumīgām metodēm pārveidojot tās par apbūves gabaliem, un būvēšanas trakums varēja sākties! Arī kredītus bankas tolaik teju pakaļ meta, un cilvēki, nebūdami pieredzējuši finanšu jomā, tos labprāt ņēma.
Diemžēl dzīres nebija sevišķi ilgas – vispirms nāca 1998. gada banku krīze, tai sekoja 2008. gada “dižķibele”, kas cita starpā teju pielika punktu arī nekustamo īpašumu burbulim. Daudzi iedzīvotāji, nespēdami atmaksāt “treknajos gados” paņemto kredītu, pameta iesāktos būvdarbus, arī daudzas būvfirmas bankrotēja, tāpat atstādamas iesāktos projektus pusratā. Rezultātā liela daļa šo iesākto, puspabeigto vai pat pabeigto, bet neizmaksāto objektu nonāca finansistu pārziņā, bet tie, cerēdami ne tikai atgūt aizdoto, bet vēl nopelnīt, gaidīja krīzes beigas, lai pēc tam šos īpašumus pārdotu. Un – gaida vēl joprojām, jo pat pilnībā pabeigtai privātmājai, kas 10 gadus nostāvējusi bez apkopšanas un kurināšanas, vairs ne tuvu nav dzīvojamas ēkas vērtības.
Tā daudzu, it īpaši Pierīgas, pašvaldību teritorijās uzradās brūkošu ēku un nesakoptu zemesgabalu simti, ja ne tūkstoši. Problēma tā, ka juridiski īpašnieks gan ir (piemēram, kāda banka), bet piespiest šo īpašnieku pievērst uzmanību savam īpašumam ir visnotaļ sarežģīti. Savukārt pašvaldībām, kā vienmēr, brīvu līdzekļu, ko ieguldīt šajos darbos, vienkārši nav.
Ceļmalu džungļi
Vēl kāda problēma ir pašvaldību pārziņā esošo teritoriju uzturēšana kārtībā. Ceļa malu, notekgrāvju un citu pašvaldības atbildībā esošo teritoriju pļaušana saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem jāveic regulāri. Pļaujamo joslu platumus, kā laikrakstu informēja teritoriju apsaimniekošanas firmā “Hagberg”, gan katras pašvaldības speciālisti nosaka patstāvīgi – kur metrs, kur trīs vai pat pieci, to ietekmējot dažādi apstākļi.
Tomēr, apsekojot Pierīgas teritorijas un apdzīvotās vietas, “Rīgas Apriņķa Avīze” novēroja, ka diemžēl šie darbi tiek veikti ne tuvu visur. Iezīmējās kāda pavisam neglīta tendence – novadu centros un lielākajās apdzīvotajās vietās teritorijas, kas atrodas, tā sakot, priekšplānā, ir gluži vai izlaizītas tā, ka spīd un laistās. Bet atliek pabraukt pavisam nedaudz nostāk, iegriezties kādā sānieliņā vai izbraukt ārpus apdzīvotās vietas, un paveras pavisam cita aina…
Lielā daļā pašvaldību speciālisti, jautāti par to, kāpēc tā, centās pastumt priekšā uzņēmumus, ar ko slēgti līgumi par pļaušanas darbiem: netiekot galā, uzņemoties par daudz blakus saistību (labprātāk piepelnoties, izpalīdzot privātajam sektoram) un tamlīdzīgi. Tiesa, saprotamu atbildi uz to, vai tad pie līguma taisīšanas tā saturā nav iespējams ietvert punktu, kas šādus “kreisos” darbus padarītu neiespējamus, “Rīgas Apriņķa Avīze” tā arī nesagaidīja.
Saulkrastos problēmu pietiek
Spriežot pēc Saulkrastu novada būvvaldes sniegtajām atbildēm, tur situācija ir visai bēdīga. “Saulkrastu novadā graustu un pamesto īpašumu reģistra nav. Lai sadalītu zemesgabalus apbūvei, ir izstrādāti detālplānojumi, bet, lai tos īstenotu, nepieciešams izbūvēt infrastruktūru, iemērīt robežas un ierakstīt jaunos īpašumus zemesgrāmatā. Parasti īpašniekam šim mērķim naudas nav. Bagāts attīstītājs neuzrodas. Piemēram, tad, ja sadala neapbūvētu zemi apbūves gabalos, nākamajā gadā jāsāk maksāt nekustamā īpašuma nodokli jau kā par apbūves zemi. Nodoklis var pieaugt simtkārt, tāpēc projekti apstājas un netiek realizēti.
Daži līdz galam nevar sakārtot īpašuma dokumentus, jo trūkst līdzekļu, kā arī uzņēmības. Salīdzinoši dārgi izmaksā arī īpašuma sakārtošana, lai to ierakstītu zemesgrāmatā: vajag uzmērīt zemi (tas izmaksā vairākus simtus), uzmērīt ēku (Valsts zemes dienestā pasūtīt ēkas kadastrālo uzmērīšanu izmaksā vairākus simtus), iespējams, vēl jāpasūta vai jālabo projekts (atkal simti). Ir īpašumi, kurus pērk un pārdod. Citi īpašumi ir ieķīlāti, citiem saimnieki izbraukuši no valsts, lai sapelnītu naudu un pabeigtu celtniecību,” teikts elektroniskajā vēstulē, ko “Rīgas Apriņķa Avīze” saņēma no Saulkrastu novada domes Sabiedrisko attiecību daļas un kurā apkopoti novada Būvvaldes speciālistu viedokļi.
Tāpat, kā noprotams no minētās vēstules, visai liels haoss valda pašvaldības teritorijā esošajās dārzkopības sabiedrībās – zeme piederot pašvaldībai (zemes reformas laikā nereģistrētie īpašumi pašvaldībām jāreģistrē uz sava vārda), bet daudzviet uz zemesgabaliem atrodas pamestas dārza mājiņas un cita bezsaimnieka manta. Rezultātā, kamēr nav atrasts mantas īpašnieks, ar zemi neko iesākt nevar – ne pārdot izsolē, ne iznomāt –, un veidojas degradētas teritorijas.
Krietni var iezāģēt novadu reforma
Tiesa, vairāku Pierīgas pašvaldību speciālisti par situāciju savās teritorijās īpaši nesūdzas, norādot, ka, protams, varētu būt vēl labāk, bet sūdzēties būtu grēks.
“Jā, ir mūsu novadā divi objekti, kurus var dēvēt par graustiem, bet kopumā situācija ir laba,” “Rīgas Apriņķa Avīzei” atklāja Mārupes novada domes zemes lietu speciāliste Lauma Erdmane un teritorijas plānotāja Dace Žīgure. “Pēc 2008. gada krīzes nepabeigtu jaunbūvju un novārtā atstātu zemesgabalu gan kļuva vairāk – vairākas jaunās ģimenes nebija aprēķinājušas savu varēšanu un “sadega” ar kredītiem. Bet salīdzinoši neilgā laikā saimnieki savus īpašumus sakopa, pārdeva vai iekonservēja, līdz ar to nekādu ainavu “kā pēc kodolkara” pie mums nav.”
Sarunas gaitā speciālistes uzsvēra, ka Mārupes novada attīstība pavisam apstājusies neesot ne uz brīdi. “Krīzes laikā un kādu brīdi pēc tam būvniecība jūtami palēninājās, bet par stagnēšanu to nu nekā nevar nodēvēt,” izklājot uz galda novada plānu, klāstīja pašvaldības speciālistes.
“Patlaban mūsu prātus nodarbina cita rakstura problēmas. Paldies dievam, daudzmaz veiksmīgi esam izmukuši no “Rail Baltica” sākotnējās ieceres pāršķelt Mārupi teju vidū pušu! Panācām, ka dzelzceļa trase tiek novirzīta tālāk uz novada robežu, uz Cenu tīreļa pusi, līdz ar to iedzīvotājiem radītās neērtības būs relatīvi nelielas. Satraukumu un neapmierinātību rada iecere apvienot Mārupes novadu un Babītes novadu, un te absolūti nav runa par politiku, kā tas notika Dundagā. Problēma ir pavisam reāla – Babīte un Mārupe ir samērā lielas pašvaldības, un katrai no tām ir savs attīstības virziens, arī problēmu loki ir visai atšķirīgi. Vārdu sakot, pastāv lielas bažas, ka pēc novadu apvienošanas gaidāmas lielas problēmas, kas var apturēt pašvaldību izaugsmi.”
Lūgta minēt kādus piemērus, D. Žīgure izskaidroja: “Pirmkārt, un tas mūs sāk ietekmēt jau patlaban, stabilitātes trūkums. Mēs, Mārupes novada domes Attīstības nodaļa, varam strādāt tikai ar grūtībām – reformas autori kaut ko šodien pieņem, bet rīt jau atceļ. Iespaids tāds, ka viņiem pašiem “tur augšā” ne tuvu nav skaidrs, ko, kā un kāpēc darīt. Bet mēs, novados, šādā neskaidrā situācijā nevaram strādāt! Un, šķiet, ka tuvākā pusotra gada laikā nekas labāks nav gaidāms. Otra būtiska problēma ir jau minētās novadu atšķirības. Babītes novadā, piemēram, daudz kur nav centralizētās kanalizācijas, ūdensvada, un tos vajadzēs izbūvēt. Mārupei savukārt ir citas problēmas, kas arī prasa steidzamu risinājumu. Kā to visu sabalansēt?”
