Menu
 

Tieša saruna par roņiem Carnikavā Apriņķis.lv

  • Autors:  Dzintris Kolāts
Dabas aizsardzības pārvalde pavisam oficiāli atzīst, ka šobrīd, 2019. gadā, ir pietiekams pamats uzskatīt, ka roņi nodara būtiskus zaudējumus piekrastes zvejniekiem. Foto: Dzintris Kolāts un publicitātes Dabas aizsardzības pārvalde pavisam oficiāli atzīst, ka šobrīd, 2019. gadā, ir pietiekams pamats uzskatīt, ka roņi nodara būtiskus zaudējumus piekrastes zvejniekiem. Foto: Dzintris Kolāts un publicitātes

Mājīgajā Carnikavas novadpētniecības centrā pagājušās nedēļas nogalē pulcējās piekrastes zvejniecības lietu praktiķi – zvejnieki no Carnikavas, Saulkrastu un Salacgrīvas novada –, lai diskusijā "100 minūtes par roņiem" kopā ar zinātniekiem, dabas sargātājiem un zvejniecības politikas īstenotājiem spriestu par roņu nodarīto postu. Šobrīd būtiski pieaug roņu postījumi zvejas rīkiem un lomiem, tādēļ jautājums par tālāko dabas un cilvēku attiecībās šai sektorā nozīmīgi saasinās. Tāpat saasinās arī attiecības starp zvejniekiem, dabas sargātājiem un Zemkopības ministriju, kura pārrauga arī zvejniecības nozari.

Kā zvejnieki, tā zvejas politikas veidotāji, zinātnieki un Dabas aizsardzības pārvaldes speciālisti varēja izrunāties tieši un atklāti. Netrūka pa asākam pārmetumam no vienas un otras puses, taču diskusija bija noderīga, lietišķa un piesātināta.

Diskusiju atklāja Carnikavas novada domes priekšsēdētāja Daiga Mieriņa, kuras vēstījums bija šādām ievadrunām neierasti konkrēts, kaut vai akcentējot problēmu, kas rodas ar krastā atrastajiem bojā gājušajiem roņiem un pareizu to utilizāciju. Šādu gadījumu piekrastē kļūstot arvien vairāk.

Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūta "BIOR" Zivju resursu pētniecības departamenta vecākais pētnieks Dr. biol. Māris Plikšs norādīja uz roņu populācijas pieaugumu Latvijā pēdējo 30 gadu laikā, pastiprinoties dabas aizsardzības aktivitātēm. Zinātnieks akcentēja, ka roņi migrē Baltijas jūras akvatorijā, apmeklējot dažādu valstu ūdeņus, līdz ar to lielāko efektu dotu Baltijas jūras valstu koordinētas darbības šai jomā, kas ne vienmēr izdodas tik labi, kā cerēts. Bez tam roņu postījumu novēršanas alternatīvas bieži skar Eiropas Savienības līmeņa regulējumus, un šādos gadījumos ir ļoti grūti roņu ierobežošanas nepieciešamību pierādīt, piemēram, Austrijas vai Ungārijas politiķiem, kuriem par roņu lietām nav nedz sajēgas, nedz intereses.

Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktores vietnieks, Savvaļas sugu aizsardzības nodaļas vadītājs Jēkabs Dzenis nebija tas vīrs, kuru zvejnieki sagaidītu aplausiem. Iesakņojusies klišeja, ka dabas sargātāji ir nepārprotami zvejnieku oponenti, sākumā nostrādāja arī šoreiz, taču speciālists kliedēja dažu pārspīlētu pieņēmumu un prezentēja arī interesantus jaunumus. Visupirms viņš noraidīja pieņēmumu, ka zvejniekus varētu sodīt par viņu zvejas tīklos bojā gājušiem roņiem – Latvijā šādā situācijā nav sodīts neviens zvejnieks, un tam nav arī juridiska pamata. Bez tam Dzeņa kungs norādīja, ka tiek vērtēta lēmuma pieņemšana par roņu limitētu šaušanu, vienlaikus aicinot arī zvejniekus iesaistīties šajā iniciatīvā. Taču vissvarīgākais ir tas, ka arī Dabas aizsardzības pārvalde pavisam oficiāli atzīst – šobrīd, 2019. gadā, ir pietiekams pamats uzskatīt, ka roņi nodara būtiskus zaudējumus piekrastes zvejniekiem. Šāds oficiāls konstatējums savukārt dod pamatu konkrētu darbu uzsākšanai, lai mazinātu zaudējumu ietekmi uz piekrastes zvejniecības aroda pastāvēšanu un attīstību.


Zemkopības ministrijas zivsaimniecības departamenta direktors Normunds Riekstiņš atzina, ka izstrādātais mehānisms nav ideāls, bet tas ir sākums tālākam darbam.

Ilggadējais Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības departamenta direktors Normunds Riekstiņš iepazīstināja zvejniekus ar roņu postījumu kompensācijas mehānismu, kurš tiks apstiprināts un sāks darboties, visticamāk, tuvākajās dienās, un zvejnieki varēs saņemt kompensācijas par roņu izdarītajiem postījumiem jau šogad. Kompensāciju varēs saņemt zvejnieki, kuriem zveja ir oficiāls iztikas un ienākumu avots. Tās apjoms tiks rēķināts, vadoties pēc oficiāli dokumentēta noķerto zivju apjoma, attiecīgās zivju sugas tirgus cenām, tām piemērojot noteiktu koeficientu. Piemēram, lašiem noteiktais koeficients ir 5,20, reņģēm – tikai 0,28. Tālāk iegūto skaitli reizina ar zaudējumu koeficientu, kas norāda postījumu īpatsvaru attiecīgai zivju sugai. Piemēram, lašiem šis rādītājs ir 38%, jūras grundulim – 10%. Tātad, ja zvejnieks gada laikā noķēris un dokumentāri fiksējis 100 kg lašu, kompensācijas apjoms būtu 100 x 5,2 x 0,38 = 197,6 eiro, kas, protams, nav nekas liels, bet, kā atzīmēja Riekstiņa kungs, ar kaut ko ir jāsāk.

Demonstrēto modeli zvejnieki uzņēma ar piesardzīgu optimismu, norādot arī uz vairākiem trūkumiem. Kā atzīmēja Carnikavas zvejnieks Aldonis Lūkins, kompensācijas mehānisma parādīšanās ir labs signāls, ka valsts zvejnieku labā kaut ko mēģina darīt, tomēr esot vairākas neskaidrības – piemēram, kompensējamo zivju sarakstā nav ietverti nēģi, kas faktiski nav zivis, vismaz pēc Carnikavas novada zvejnieku vērojumiem, roņi iepeld arī upē un mielojas ar nēģiem un posta murdus. Uz to Riekstiņa kungs atbildēja, ka, neņemot vērā neformālas runas, par šiem gadījumiem nav nekāda oficiāla pamatojuma, kas dotu iespēju iekļaut kompensējamo zivju sarakstā arī nēģus.

Neskaidrs paliek arī šāds jautājums – ja zvejnieki, baidoties no roņiem, tīklus neizmet vispār, tad kompensāciju nesaņem nekādu, kaut te pavisam tieši jārunā par negūtajiem ieņēmumiem. Zemkopības ministrijas zvejniecības speciālisti pauda viedokli, ka zvejošanas dīkstāves kompensācija, kaut loģiska, tomēr motivēs zvejniekus nezvejot vispār, tādējādi pakļaujot riskam visu piekrastes zvejas nozares pastāvēšanu. Kaut kas līdzīgs bēdīgi slavenajai kuģu griešanai. Nozares politikas veidotāji iestājas par nozares saglabāšanu, tādēļ izvēlējušies mehānismu, kas balstīts nozvejotajos apjomos, nevis negūtajos ieņēmumos. Šis skaidrojums zvejnieku vairākumu neapmierināja, taču kopumā piekrastes ļaudis bija apmierināti, ka saruna vispār notiek.

Iezīmējās vēl viens fenomens, kas raksturīgs ne tikai zvejas ļaužu un zvejniecības politikas noteicēju attiecībās, proti, kritisks komunikācijas trūkums. Zvejnieki uztraucas, ka informācija līdz viņiem nonāk vēlu vai nenonāk nemaz, savukārt ministrijas un citu resoru pārstāvji atbild, ka informācija tiek izplatīta un zvejnieku pārstāvji ir klāt arī politikas veidošanā. Bez tam kā zinātnieki, tā ierēdņi mudināja zvejniekus oficiāli iesniegt informāciju par roņu postījumiem, citādi veidojoties paradokss – dzird runas par saplēstiem tīkliem un apēstām zivīm (kam nav pamata neticēt), taču formālas informācijas par roņu nedarbiem ir pavisam maz. Jācer, ka tikšanās Carnikavā vismaz daļēji aizpildīja šo robu.


Pēdējos 30 gados, pateicoties aizsardzības aktivitātēm, roņu skaits mūsu piekrastē būtiski pieaudzis.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.