Menu
 

Ādažu novads – no 13. gadsimta līdz mūsdienām (1.daļa) Apriņķis.lv

  • Autors:  Una Griškeviča
Ādažu novadu zīmējumā iemūžinājis arī apgaismības laikmeta darbinieks, 19. gadsimta mākslinieks, gleznotājs, etnogrāfs, vēsturnieks Johans Kristofs Broce. Viņa zīmētajā novada kartē jau var atrast dažu itin labi pazīstamu nosaukumu – Ādaži, Gauja u.c. Attēls no Elitas Pētersones grāmatas Ādažu novadu zīmējumā iemūžinājis arī apgaismības laikmeta darbinieks, 19. gadsimta mākslinieks, gleznotājs, etnogrāfs, vēsturnieks Johans Kristofs Broce. Viņa zīmētajā novada kartē jau var atrast dažu itin labi pazīstamu nosaukumu – Ādaži, Gauja u.c. Attēls no Elitas Pētersones grāmatas

Kādreiz Ādažu vārds asociējās ar slaveno kolhozu, kartupeļu čipsiem, īpaši cepto maizi, tagad – droši vien ar militāro poligonu un, protams, ievērojamām personībām, kuras šeit savulaik dzīvojušas un dzīvo joprojām. Taču “Rīgas Apriņķa Avīzei” šķita interesanti kaut nedaudz papētīt Pierīgas novadu vēsturi – izcelsmi, nosaukuma rašanos, ar ko nodarbojušies šeit dzīvojošie cilvēki.

Šo rakstu sēriju aizsākam ar Ādažu novadu, un visplašāko informāciju par novadu šoreiz guvām Ādažu muzeja projekta vadītājas Elitas Pētersones pērn izdotajā grāmatā “Ādaži. Pagātnes dialogs ar tagadni”. Jāpiebilst gan, ka novada vēsture ir tik plaša un aizraujoša, ka ar vienu rakstu būtu stipri par maz.

Pirmo reizi rakstos Ādaži minēti 16. gadsimtā

Tīmekļa enciklopēdijā “Vikipēdija” pieejamā informācija vēsta, ka 1298. gada 29. jūnijā pie Bukultu pils norisinājusies Ādažu kauja starp Rīgas arhibīskapu, tā sabiedroto Lietuvas dižkunigaiti Vīteni un Vācu ordeni Kēnigsbergas komtura Bertolda no Brīhafenas vadībā. Savukārt pirmo reizi Ādažu-Carnikavas (Neuermühlen-Zarnikau) draudzes novads rakstos minēts 1549. gadā. Zināms arī, ka 1826. gadā tajā ietilpa Sv. Pētera un Pāvila Ādažu baznīca ar divām filiālēm – Carnikavas koka baznīcu un Garkalnes koka baznīcu jeb Vesterotes kapellu. Draudzes novadā atradās Ādažu mācītājmuiža un vairākas muižas.

Atgriežoties pie skaitļiem, 1935. gadā Rīgas apriņķa Ādažu pagasta platība bija 402 km² un tajā dzīvoja 3338 iedzīvotāji. 1945. gadā pagastā izveidoja Ādažu, Berģu, Carnikavas un Garkalnes ciema padomes, bet pagastu 1949. gadā likvidēja. No 1949. līdz 1956. gadam Ādažu ciems ietilpa Saulkrastu, bet pēc 1956. gada Rīgas rajonā. Ādažu ciemam 1954. gadā pievienoja likvidēto Carnikavas ciemu. 1974. gadā pievienoja likvidētā Mangaļu ciema kolhoza “Ādaži” teritoriju, bet daļu teritorijas pievienoja Berģu ciemam. 1977. gadā pievienoja daļu likvidētā Berģu ciema un daļu Garkalnes un Vangažu ciema teritorijas. 1990. gadā ciemu reorganizēja par pagastu. 1992. gadā no Ādažu pagasta atdalīja jaunizveidotā Carnikavas pagasta teritoriju. 2006. gadā pagastu reorganizēja par Ādažu novadu.

Tiktāl – internetā atrodamie fakti. Tiesa, vēstures dokumenti liecina, ka apdzīvotības pirmsākumi Ādažos meklējami plašākā apkaimē un krietni tālāk par mūsdienās zināmajām novada robežām. Ādažu vēsturiskais centrs, kādu to pazīstam mūsdienās, sācis veidoties vien 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā.

Ādažu muzeja projekta vadītājas Elitas Pētersones pērn klajā nākušajā grāmatā “Ādaži. Pagātnes dialogs ar tagadni” atrodama izsmeļoša informācija par novada vēsturi un nosaukuma izcelsmi, dažādas leģendas, nostāsti un daudz interesantu faktu.


Lībiešu pēdas izzūd 17. gadsimtā

Elita Pētersone izpētījusi (un šie fakti atrodami arī viņas grāmatā), ka pirmie iedzīvotāji Gaujas lejtecē ieradušies pirms aptuveni astoņiem tūkstošiem gadu, turklāt viņu etniskā piederība nav zināma. “Savukārt otrajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras tagadējā Vidzemē ienāca baltu ciltis, te priekšā sastopot Baltijas jūras somu (sāmu jeb somugru) tautas. Ilgus gadsimtus somugru un baltu ciltis dzīvoja līdzās.”

Par to, ka šeit dzīvojušas lībiešu ciltis, liecina arī atradumi arheoloģiskajos izrakumos: “Pie Kārklu mājām (pie tagadējā Baltezera kanāla Senču silā) 1975. gadā ābeļdārzā atrastais akmens darba cirvis, kura vecums noteikts ap 1500. gadu pirms mūsu ēras un kurš iekļauts Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Arheoloģijas nodaļas krājumā (“Ādažu pagasta lieta”), liecina par mūsu apkārtnes seno apdzīvotību. Zināms arī, ka 12. gadsimta beigās un 13. gadsimta sākumā lībieši Vidzemē apdzīvoja aptuveni 40–60 km platu reģionu pie jūras. Ādažu pusē satikās Gaujas un Daugavas lībiešu novadi. “Livonijas Indriķis 13. gadsimtā izšķīra trīs novadus – Gaujas lībiešu, Daugavas lībiešu un Metsepoli (tulkojumā no lībiešu valodas – ‘mežmala’). Hronikas autors piemin arī lībiešus Idumejas novadā (starp Gauju un Braslu), taču norāda, ka tie ir atšķirīgi no pārējiem Livonijas lībiešiem gan kultūras, gan valodas ziņā. Ja Metsepoles lībiešus uzskata vairāk par seno Baltijas somu pēctečiem, tad Gaujas un Daugavas lībiešu kultūra un dzīvesveids veidojušies spēcīgā te dzīvojošo baltu ietekmē.”

Zināms, ka Gaujas krastos dzīvojušie lībieši bijuši pasaulei atvērti tirgotāji. Viņiem bijis pazīstams arī Gotlandes tirgus, un jūrai pāri tie devušies ar laivām. 13. gadsimta Lībekas muitas dokumentos saglabājusies norāde, ka Lībekā par ievestajām precēm lībiešiem nav jāmaksā, un pieminēti vairāki akti par Rīgas apkārtnes lībiešu atvesto medu un bišu kopšanu. Gaujas lībiešu skaits Livonijas kara laikā (1558–1583) un tam sekojošajā poļu–zviedru kara laikā (1600–1629) krasi samazinājās. Ilgstošās karadarbības, kara seku un slimību dēļ lībieši izzuda visā Vidzemē.

1559. gada sākumā, Livonijas kara laikā, Krievijas caristes armija nodedzināja Bukultu dzirnavas un pili. 1894. gadā pēc vietējo zemnieku lūguma dzirnavas slēdza, jo to dīķis applūdināja viņu laukus. Kādu laiku šeit bija kokzāģētava, kas tika slēgta 1910. gadā. Pēc Otrā pasaules kara šajā teritorijā atradās Padomju armijas daļa un šī vieta tika izpostīta pilnībā, jo nebija ierakstīta aizsargājamo objektu sarakstos. Attēls no Elitas Pētersones grāmatas.


Divas versijas par vietvārda “Ādaži” izcelsmi

Kā savā grāmatā “Ādaži. Pagātnes dialogs ar tagadni” norāda E. Pētersone, ir divas versijas par vietvārda “Ādaži” izcelsmi. “Pirmā versija ir tāda, ka Ādažiem vietvārdu devusi Latvijas krāšņākā upe Gauja, kuras senais vāciskais nosaukums bijis Aa, reti sastopams bijis arī – Ada Flusing. Iespējams, ka Ada ticis savienots ar Vidzemes lībiešiem raksturīgo galotni -aži. Vietvārdi ar izskaņām -aži, -uži, -iži (Ādaži, Aijaži, Ainaži, Antiži, Anuži, Eikaži, Jūdaži, Kainaiži, Ķirbiži, Kuiviži, Lembuži, Limbaži, Lugaži, Nurmiži, Pabaži, Ropaži, Rūstūži, Suntaži, Tiegaži, Vaigaži, Vangaži, Vidriži) tiek uzskatīti par somugru cilmes vārdiem, un, kā uzlūko latviešu valodnieks Jānis Endzelīns, tā ir viena no lībiešu valodas locījuma formām. Līdzīgi skan arī virkne somugru ciemu – Honkasi, Villasi, Horvosi, Papusi, Kannisi, Salusi, vienīgi galotnēs te nav latviešu valodai raksturīgo šņāceņu (-ž, -š). Tiek uzskatīts, ka šo ciemu nosaukumi varētu būt darināti no lībiešu uzvārdu daudzskaitļa ģenitīva, proti, pulciņš lībiešu, piemēram, uzvārdā Villasu, apdzīvojuši vienu noteiktu vietu.

Profesors Jānis Endzelīns savos pētījumos ir sniedzis ticamāku vārda “Ādaži” cilmes skaidrojumu, tiesa – ar jautājuma zīmi, saistot to ar lībiešu vārdu ādøs ar nozīmi ‘tievs’, ‘šaurs’ un piebilstot, ka Neuermuehlen baznīca un apdzīvotais miests atrodas uz zemes šauruma starp diviem ezeriem. Latviešu-lībiešu vārdnīcā tiešām ir lībiešu vārds ādõz ar nozīmi ‘šaurs’.

“Visdrīzāk, Ādažu pirmvārds ir cēlies no īpatnās šaurās vietas dabā, kas atrodas starp trim ezeriem – Juglas ezeru, Ķīšezeru un Baltezeru. Senatnē ģeogrāfiski šaurā vieta acīmredzot bijusi īpaša, lai lībieši tai dotu vārdu Ādõz – šaurā apdzīvotā vieta,” min Elita Pētersone un turpina: “1638. gadā izdotajā Manceļa vārdnīcā “Lettus”, sadaļā “Phraseologia lettica”, ir minēta forma Newmülen/Adaischi. Varam secināt, ka 17. gadsimta vidū apdzīvotās vietas apzīmēšanai vienlaikus tika lietots gan vāciskais Newmulen, gan lībiešu vietvārds “Ādaži” (Adaiši). Vēstures pētnieks un etnogrāfs Johans Kristofers Broce, 1786. gadā zīmējot Neuermuhlen draudzes novada karti (draudzes novads bija vēsturiska administratīvā vienība Latvijas teritorijā no 13. līdz 19. gadsimtam), jau raksta vārdu “Adashu” iepretim Neuermuhlen pils nosaukumam un Aahof muižas vārdam. Šai laikā abi objekti – gan pils, gan muiža – tiek dēvēti arī par Ādažu pili un Ādažu muižu. Pēc Pagastu likuma pieņemšanas 1866. gadā Neuermuhlen draudzes novads pārtop par Ādažu pagastu.”

Turpinājums sekos.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.