Menu
 

Baldones novads laiku lokos (1.daļa) Apriņķis.lv

  • Autors:  Una Griškeviča
Johana Broces 1795. gadā tapušajā zīmējumā iemūžināti sērūdens avota un kūrorta labiekārtošanas darbi. Tie notika, pateicoties pirmajam oficiālajam kūrorta veidotājam Fridriham Georgam fon Līvenam. Ilustrācija - publicitātes Johana Broces 1795. gadā tapušajā zīmējumā iemūžināti sērūdens avota un kūrorta labiekārtošanas darbi. Tie notika, pateicoties pirmajam oficiālajam kūrorta veidotājam Fridriham Georgam fon Līvenam. Ilustrācija - publicitātes

Turpinot apzināt Pierīgas novadu vēsturi, šoreiz «Rīgas Apriņķa Avīze» pievērsās Baldonei – vietai, kas jau 16. gadsimtā bija pazīstama savu dziedniecisko sēravotu dēļ un kur 17. un 18. gadsimtā tapa naglas, lielgabali un smalki audumi Kurzemes hercoga galma un koloniju vajadzībām. Un, protams, nedrīkst aizmirst faktu, ka savulaik Baldone bija slavens kūrorts, kas pirms dažiem gadiem svinēja 220. jubileju kopš oficiālā statusa pasludināšanas.

“Tagadējā Baldone par to, ka tā ir tāda, kāda tā ir, un tur, kur tā ir, var pateikties sēravotam un kūrvietas izveidošanai ap to,” stāsta novada vēstures laba pārzinātāja – Baldones Tūrisma attīstības biedrības vadītāja Zane Ulmane.

Pirmās liecības – jau no akmens laikmeta

Novada vēstures aprakstā, kas savulaik publicēts novada mājaslapā, atrodama informācija, ka Baldones apkārtne bijusi apdzīvota jau kopš akmens laikmeta. Pirmie iedzīvotāji bijuši ziemeļbriežu mednieki. Senākie atradumi – akmens cirvji un uzkalniņkapi, kas atradušies pie “Urlām”, – attiecināmi uz 1.–2. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Par to liecina šeit atrastie darbarīki – akmens cirvji pie “Runkuļu” mājām un Pulkarnes skolas un akmens kaplis pie “Vildēm”. Zināms, ka 10. gadsimtā šajā apkārtnē sāka lietot podnieka ripu; vienkāršākos darbarīkus no koka gatavoja paši zemnieki, metāla darba rīkus un ieročus gatavoja amatnieki.

Baldoni šķērsoja nozīmīgs sauszemes tirdzniecības ceļa Mežotne–Baldone–Daugmale posms. Iespējams, tirgojoties ar igauņu, prūšu, lietuviešu, poļu tautām, ar Krievzemi un Rietumeiropu, tika aizgūti arī zemes apsaimniekošanas paņēmieni, iedzīvotāji apmainījās ar rotaslietu un ieroču izgatavošanas paņēmieniem. Dzelzs laikmetā iedzīvotāji nodarbojās ar zemkopību, lopkopību, zveju, amatniecību, tirdzniecību, savukārt mežu bagātības veicināja medniecības un dravniecības attīstību.

No Upmales zemes līdz dzelzs ceplim

Savukārt tīmekļa enciklopēdijā “Vikipēdija” pieejamais apraksts vēsta, ka līdz 13. gadsimtam Baldone atradās Upmales zemē, kuru 1254. gadā Rīgas arhibīskaps Alberts II un Vācu ordeņa virsmestra vietnieks Livonijā vācu mestrs Eberhards sadalīja trīs daļās. Tātad šī vieta ir zināma jau no 1254. gada, kad tā piederējusi Rīgas arhibīskapijai, kuras pirmais nosaukums bija Mertzepole, vēlāk Mertzdorf un Merzendorf.

15.gadsimtā vēstures avotos pirmoreiz minēts Baldones dziednieciskais avots. 17. gadsimtā Baldonē (vācu Baldohn) izveidojās miests. 1648. gadā sēravota tuvumā tika uzceltas muižas ēkas un ierīkots pirmais Kurzemes hercogistes dzelzs ceplis. Vēlāk Baldonē ierīkoja arī enkuru un naglu kaltuvi, lielgabalu lietuvi, stikla kausētavu, mucinieku darbnīcu, vadmalas un linu austuves.

“Baldones vārda pieminējums ir zināms tikai no 16. gadsimta beigām un nevis avota, bet baznīcas sakarā, kad 1567. gadā notika tā sauktā Bīlova revīzija, kuras laikā Kurzemes hercoga Ketlera uzdevumā tika uzskaitītas hercogistes baznīcas, to skaitā Baldones. Ļoti būtiski, ka Baldones muižas centrs (tā bija hercoga (valsts) muiža), kas pilnīgi noteikti jau ir pieminēta 17. gadsimta sākumā, atradās nevis tur, kur sēravots un baznīca, bet apmēram sešus kilometrus uz Iecavas pusi, tagadējās Vārpās, un bija saistīta ar manufaktūru izveidošanu šajā reģionā. Par Baldones izveidošanos tagadējā vietā var sākt runāt no 1795. gada, kad Kurzemes hercogiste iekļāvās Krievijas impērijas sastāvā un tika pieņemts lēmums veidot kūrvietu ap sēravotu,” papildina Zane Ulmane.

Joprojām apskatāms ir cits Fridriha Georga fon Līvena atstātais mantojums – Mercendarbes muiža Baldones novadā, kuru viņš pārbūvēja 1789. gadā, pāris gadu pēc iegādes. Ēkas ārdurvju vērtnes tagad ir valsts nozīmes mākslas piemineklis.


Vieta, kur tapa naglas, lielgabali un smalki audumi

Runājot par Baldones novada vēsturi un iedzīvotāju nodarbošanos, noteikti jāpiemin Baldones dzelzs ceplis (jeb tā dēvētais “dzelžu nams”), kas pastāvēja aptuveni no 1648. līdz 1705. gadam – laikā, kad Kurzemes dzelzs rūpniecība bija sasniegusi savus kalngalus, – un atradās Misas upes kreisajā krastā pie Dzelzāmura mežmuižas. Tur bija dzelzs ceplis, enkuru kaltuve, naglu kaltuve, dzelzs virpotava un lielgabalu lietuve. Kā liecina vēsturiskie materiāli, šejienes rūda bijusi samērā trausla, tādēļ to pārstrādāja čugunā, kura kvalitāti uzlaboja, pieliekot kaļķus, ko ražoja turpat tuvumā.

Pavisam gadā izlietoja aptuveni 10 000 mucu rūdas, ko ņēma turpat blakus: Misas upes krastā – 1800 mucu, Jaunsaules purvos – 3000 mucu, Vallē – 900 mucu, Iecavā – 100 mucu gadā. Ceplis darbojās nepārtraukti un dienā saražoja sešas mucas čuguna, šajā darbā izlietojot 72 mucas ogļu. Rūdu novērtēja uz 40 santīmiem (graši) par mucu, darbaspēku – uz 3600 latiem (1800 florēni) gadā, ieskaitot šķūtis.

Ceplis jeb “dzelžu nams” preces ražoja galvenokārt eksportam, jo pastāvīgie kari Austrumeiropā un jaunās kolonijas patērēja daudz dzelzs izstrādājumu, no kuriem galvenie bija mazāki lielgabali, rokas granātas, kuģu naglas, grāpji ar un bez vākiem, katli, lielgabalu lodes. Preci pārdeva iekšzemes tirgos, kā arī caur Rīgu sūtīja uz Kurzemes kolonijām.

Jāpiebilst, ka Baldonē 17. gadsimtā no Kurzemē audzēto aitu vilnas galma vajadzībām, kolonijām un eksportam franču meistari un vietējie strādnieki darināja smalkus audumus – līdz brīdim, kad 1658. gadā zviedri izpostīja Baldoni un iznīcināja austuvi līdz pamatiem.

Turpinājums sekos.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.