Menu
 

Saulkrasti – gluži kā lente starp jūru un dzelzceļu (1.daļa) Apriņķis.lv

  • Autors:  Una Griškeviča
Baltā kāpa joprojām ir iemīļota pastaigu vieta. Tiesa, kopš pagājušā gadsimta 30. gadiem tās aprises ir krietni vien mainījušās. Foto – Jānis Jurjānis; no Saulkrastu Kultūras centra novadpētniecības krājuma Baltā kāpa joprojām ir iemīļota pastaigu vieta. Tiesa, kopš pagājušā gadsimta 30. gadiem tās aprises ir krietni vien mainījušās. Foto – Jānis Jurjānis; no Saulkrastu Kultūras centra novadpētniecības krājuma

Skatoties kartē, Saulkrastu novads vizuāli atgādina lenti, kas 17 kilometru garumā stiepjas no dienvidiem uz ziemeļiem un kuru no rietumiem ieskauj jūra, bet no austrumiem – dzelzceļš. Kā sarunā ar “Rīgas Apriņķa Avīzi” pastāstīja izcila novada vēstures pārzinātāja – Saulkrastu Kultūras centra novadpētniecības speciāliste Dagnija Gurtiņa –, pirmie ieraksti par šo teritoriju Indriķa hronikā atrodami jau 12. gadsimta beigās un 13. gadsimta sākumā.

Saulkrastu vārdam – 87. gadskārta

Atgādinot faktu, ka cara laikā tagadējie Saulkrasti dalījās trīs daļās (no Inčupes uz Pēterupi – Katrīnbāde, ap Pēterupi – Pēterupe, aiz tās līdz Ķīšupei un vēl tālāk – Neibāde), Dagnija Gurtiņa norāda, ka tolaik administratīvi bija tikai divas daļas – teritorija no Inčupes līdz Pēterupei piederēja pie Pabažu pagasta, otrā puse bija Bīriņu pagastā.

“Pēterupe bija vairāk tikai tāds vispārīgs nosaukums: bija Pēterupes draudze, Pēterupes baznīca, Pēterupes kapsēta. 1926. gadā tika nodibināta Pēterupes (Neibādes) jūrmalas palīdzības un labierīcības biedrība. Sabiedrībā radās doma Neibādei dot jaunu vārdu, jo vāciskais nosaukums nepatika. Biedrības sapulcēs par to vairākkārt sprieda. Bija visādi priekšlikumi. Viens gribēja nosaukt par Jaunkurortu – tieši pārtulkoja, bet vārda otrai daļai atkal izmantoja svešvalodas nosaukumu, tādēļ vārds Jaunkurorts tūlīt tika atmests. Minēja vēl citus vārdus. Emīls Cīrulis lika priekšā nosaukt par Piesauli. Par to visu tajā laikā tika rakstīts arī laikrakstā “Jaunākās Ziņas”.

Tā tas vilkās kādu laiku. Tad vietējais rakstnieks un dramaturgs Emīls Cīrulis bija sarakstījis jaunu lugu “Ziedu laiks” (“Saulkrastes skolotājas”), kur darbība norisinās Saulkrastē, un ierosme lugai radās no vietējās dzīves te. Kad E. Cīrulim tad kādu reizi jautāja, kā tad galu galā saukt Neibādi, viņš lugas ietekmē teica: “Priekš manis Neibāde ir Saulkraste.”

Sabiedrībai vārds iepatikās, un tā Neibāde tika oficiāli pārdēvēta par Saulkrastiem – grozot vārda beigas. Tas notika ap 1930. gadu. Katrīnbādi pārdēvēja par Inčupes ciemu. Padomju laikā visas trīs vietas apvienoja ar kopīgu nosaukumu “Saulkrasti” un vienu administratīvo pārvaldi.” Tā 1968. gadā rakstīja E. Cīrulis (“Saulkrastu Avīze”, 2008. gads, Nr. 3).

Saulkrastu vārda došanas dienai šogad 21. martā apritēs 87 gadi – to apliecina pirmskara Latvijas oficiālā laikraksta “Valdības Vēstnesis” 1933. gada 24. marta izdevumā Nr. 68 publicētā informācija, ka “ar 1933. gada 21. martu Neibādes biezi apdzīvotā vieta pārdēvēta par Saulkrastu biezi apdzīvotu vietu”.

Gleznaino ainavu pie Pēterupes netālu no Pētera kapelas 1794. gadā iemūžinājis ievērojamais etnogrāfs un gleznotājs Johans Kristofs Broce.

Pēterupes sākums – lūgšanu nams

Saulkrastu novads vēsturiski izveidojies no pieciem ciemiem – Bādciema, Pabažiem jeb Katrīnbādes, Pēterupes, Neibādes un Zvejniekciema. “Senie raksti vēsta, ka jau 13. gadsimtā paugurā pie upītes (tagadējās Pēterupes) uzcelts koka lūgšanu nams, kuram tika dots Sv. Pētera vārds. Laika gaitā ap baznīcu izveidojās Pēterupes ciems. 16. gadsimta vidū Saulkrastu teritorija nonāca Bīriņu (Kolcenes) muižas pārvaldījumā.

Pēterupe veidojās kā vietējais centrs, kurš pakāpeniski apauga ar celtnēm, savukārt pēterupieši galvenokārt nodarbojās ar piekrastes zvejniecību un vasarās izīrēja savas mājas atpūtniekiem,” stāsta Dagnija Gurtiņa, pieminot arī baronus Pistolkorsus, kuriem ir īpaša loma šīs apdzīvotās vietas vēsturē, jo tieši viņi rūpējās par dzīvi ap Neibādi: Pēterupē uzbūvēja doktorātu, baznīcu, aptieku, sakārtoja ceļu, atvēra Kāpu Ķīšu – Plades skolu apkārtējo zemnieku un zvejnieku bērniem.

Kūrorta aizsākums – 19. gadsimtā

Saulkrastu kā kūrvietas pirmsākumi meklējami 19. gadsimta sākumā. 1823. gadā Bīriņu muižas grāfa Ludviga Augusta Mellina znots Lēdurgas barons Karls fon Reiterns uz ziemeļiem no Pēterupes uzcēla pirmās vasarnīcas un izveidoja jaunu peldvietu, kuru nosauca par Neubad (latv. ‘jaunā peldvieta’) jeb Neibādi. Viens no pirmajiem tika uzcelts Neibādes kūrorta klubs “Kuhrhaus”. Tam apkārt radās citas ar kūrorta dzīvi saistītas ēkas – viesnīca “Hausen”, restorāns–villa “Kumī”, vannūzis, ko var uzskatīt par spa pirmsākumiem.

“Ar 1857. gadu sākās plašs Neibādes kā kūrorta uzplaukums. To veicināja muižniekiem radītā iespēja Neibādē nopirkt zemesgabalus, kur celt sev vasarnīcas. Līdz 19. gadsimta vidum zeme no Pēterupes līdz Ķīšupei un Neibādes kūrorts piederēja tikai Bīriņu baronam, taču kūrorta uzturēšana prasīja lielus līdzekļus, un barons bija spiests daļu zemes pārdot. Neibādes kūrorts bija kļuvis par Vidzemes muižnieku atpūtas vietu, kur atpūtās Vidzemes muižnieki no Tērbatas, Vīlandes un Pērnavas, kā arī augstdzimuši atpūtnieki no Maskavas, Pēterburgas un citām Krievijas impērijas vietām. Muižnieki uz jauno peldvietu sabrauca ar visu saimi, ņemot līdzi pavārus, istabenes, sulaiņus.

Tautā Neibādi sauca par Pēterupes ciema vasarnīcu rajonu jeb kungu galu. Līdz 19. gadsimta vidum Neibāde piederēja tikai Bīriņu muižai. Tā Vidzemes muižniekiem izīrēja vasarnīcas, piedāvāja maltītes restorānos un interesantus vakarus kūrmājā. Muižnieki atpūtās, klausoties lekcijas par dabaszinātnēm, literatūru un mākslu un pastaigājoties gar jūru. Vakaros klausījās simfoniskā orķestra koncertus, deju vakarus pavadīja speciāls deju meistars,” stāsta Dagnija Gurtiņa.

19.gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā pie jūras līča sākās vasarnīcu būvniecība. Tiesa, kā minēts pieejamajos vēstures materiālos, peldēšanās jūrā šeit bija ļoti atšķirīga no Rīgas jūrmalas: “Bija stundas, kad jūrmalā varēja uzturēties tikai dāmas vai tikai kungi. Peldējās kaili, bez peldkostīmiem.”

Kūrorta vārdā tika nosaukts arī tvaikonis “Neibāde”, kas kursēja starp Rīgu un Ainažiem. Diemžēl 1926. gada septembrī tas avarēja un nogrima, paņemot līdzi dzelmē 40 cilvēku dzīvības. Katastrofas iemeslus tā arī neizdevās atklāt. Foto – Jānis Jurjānis

Ķeizarienes vizīte Vidzemes piekrastē

Kā vēsta nostāsti, 1764. gada 24. jūlijā Vidzemes piekrasti apmeklējusi Krievijas ķeizariene Katrīna II, kura bija saņēmusi vēstuli ar informāciju par zemnieku stāvokli Vidzemē. “Ķeizariene vēlējās pati personīgi pārliecināties par vēstules satura patiesumu. Skaistā Pēterupes un Pabažu apkārtne Katrīnu II iedvesmoja. Par Katrīnas nakšņošanas vietu šajā pusē bija izraudzīta Pabažu muižas vasarnīca. Katrīna, esot pie Baltās kāpas, peldējusies jūrā un šajā vietā iestādījusi divas liepas, kuras te aug joprojām.

Savukārt 19. gadsimta otrajā pusē vācu muižnieki Pabažu jūras malā arī sāka būvēt vasarnīcas, bet apkārtni, kur Katrīna peldējusies, nosauca viņas vārdā – par Katrīnbādi,” zina teikt D. Gurtiņa.

Turpinājums sekos.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.