Menu
 

"Tas ir mūsu ozols!" – Sējas dižozols Apriņķis.lv

  • Autors:  Ilze Ručevska
Foto – no Agitas Ozoliņas privātā arhīva Foto – no Agitas Ozoliņas privātā arhīva

Tā ir vieta, kur smelties spēkus šajā grūtajā laikā un būt tuvāk dabai nekā jebkad iepriekš. Šeit pagātne mijas ar tagadni, senču rituāli ar kaut ko pavisam maģisku. Šoreiz rakstu sērija “Pierīgas pilsētu dabas pērles” ir devusies savām acīm skatīt vareno Sējas dižozolu. Lai dzirdētu dižā koka stāstu, “Rīgas Apriņķa Avīze” sazinājās ar Sējas novada kultūras nama vadītāju Agitu Ozoliņu.

Sējas dižozola dzīve aizsākusies ap 1567. gadu, kad Sējas muižu savā īpašumā ieguva Juhans Zeige (Johan Seyge jeb Zöge). No muižnieka uzvārda arī cēlies Sējas muižas latviskais nosaukums. Tā vecums ir aptuveni 500 gadu (pēc Gunta Eniņa veiktajiem mērījumiem), kas to padara par vecāko ozolu Latvijā un otro resnāko koku Baltijā. Pēc Māra Zeltiņa mērījumiem, kas veikti 2017. gadā, koka stumbra apkārtmērs 1,3 metru augstumā virs zemes ir 9,15 metri. Tāpat ozolam ir divas vecas zibens spēriena joslas, kā arī nenosakāms daudzums svina un dzelzs šķembu no abu pasaules karu šāviņiem.

"Tas ir mūsu ozols!"

Agita Ozoliņa uzsver, ka šis nav vienkārši vecākais ozols Latvijā. Sējas novadam tas nozīmē tiešām daudz, tāpēc tā siluets novadā sastopams daudzviet.

“Lai gan diemžēl ozols pamazām kalst un pirms dažiem gadiem nolūzis viens no tā zariem, tas ir ainavisks dabas dārgums ar sev vien raksturīgu noskaņu. Ozols rotā Sējas pamatskolas karogu, skolas absolventu žetoniņus, jauktā kora “Sēja” karogu, tā zelta saknes un zeltītais augums Sējas novada ģerbonī mūžīgos laikos sargās un daudzinās Sējas novada ļaudis, jo, kad ļaudīm tiek taujāts pēc viņu relikvijas, visi uzrunātie vienā balsī saka: “Ozols, tas noteikti ir mūsu ozols!””

Dzīves ceļš aizsācies pirms vairāk nekā 700 gadiem

Interesanti arī ir pieminēt to, ka 2015. gada pavasarī Sējas dižozola stāstu pierakstīja Ligita Šleiere, un mazu daļu no dižā koka stāsta arī Agita mums nolasa: “Kas to vairs zina, vai ozola zīli toreizējā Sējas ezera krastā, visaugstākajā piekalnītē, atnesa vārna, krauklis vai sīlis, vai arī mani iedēstīja kāda rūpīga un tālredzīga sējieša rokas, bet Sējas novada pašā viducī mans dzīves ceļš sācies pirms vairāk nekā 700 gadiem.

Garajā mūžā esmu redzējis, dzirdējis un piedzīvojis daudz. Neviens vairs šodien nepateiks, vai viss noticis īstenībā vai arī, garajās ziemas naktīs snauduļojot, šo to esmu iztēlojies krāšņāk, nekā noticis patiesībā. Lai gan vairāk domāju, ka sirmā vecuma dēļ daudz kas piemirsies un aizgrimis nebūtībā. Un cilvēki diemžēl man maz vairs var palīdzēt – nomainījušās tik daudzas paaudzes, un ļaužu atmiņa, kā zināms, nu jau glabā vien to, kas grāmatās rakstīts. Ļaudīm patīk stāsti, bet mana vecā galva – sajaukta.”

Rituāli, zaļumballes un kara šausmas

Ozols ir Sējas novada simbols, kā arī tam piešķirts Latvijas dabas pieminekļa statuss. Koks ir ne tikai vairākus simtus gadus vecs un savā vērtē varens, bet tam arī tiek piedēvētas maģiskas spējas. “Ozolam tiek piedēvētas arī dažādas teikas. Viena no tām vēsta, ka senči pirms kaujām zem tā pielūguši Dievu. Viens no jaunākajiem mitoloģiskajiem rituāliem ir tāds, ka pie tā brauc jaunlaulātie, lai pieskartos tā mizai, lai viņu kopdzīve būtu ilga un laimīga,” – tā A. Ozoliņa.

Dižozolam savā garajā mūžā nācies piedzīvot gan murgu pilnus mirkļus, gan tādus, kas liks pasmaidīt ikvienam. “Ozolam kādreiz bijis dobums, tas bijis tik liels, ka tajā ietilptu divas gultas. Kādreiz puikas tajā līduši iekšā, tur bijusi viņu pīpētava. Vēlāk dobums aizmūrēts. Ap 1923. gadu ozola zaros ierīkoja estrādi. Zaļumbaļļu laikā tajā izvietojās koris un muzikanti (līdz pat 68 cilvēkiem), bet ballētāji griezās dejās zem ozola kuplajiem zariem. Otrā pasaules kara laikā ozols bija labs novērošanas punkts, un to izmantoja krievu novērotāji. Ozola stumbrā vēl ir pierādījumi no abiem pasaules kariem, tas ir pilns ar lodēm un šķembām,” – tā ozola dzīvi apraksta Agita.

Arī par šiem stāstiem pašam ozolam ir, ko teikt, un viņa domas mēs varam izlasīt Ligitas Šleieres pierakstītajā. Daļu no tā, ko piedzīvojis dižais koks, Agita mums gatava nolasīt: “Katrs gadu simts nācis ar jauniem notikumiem, uzskatiem un ļaužu paradumiem. Katrs laikmets atstājis manā koka sirdī un miesā kādas paliekošas rētas. Gluži kā cilvēkam – ne visas ir aizdzijušas. Man ir daudz skaistu un laimīgu stāstu, kuros šejienes ļaudis priecājas, smejas, dzied, mīlējas, laiž pasaulē un audzina bērnus. Esmu līksmojies kopā ar viņiem, slēpis mīlētājus aiz sava dižā auguma un vēlāk arī izdrupušajā dobumā. Esmu piedzīvojis muižas celšanu un pārbūvi, baronu dzīves spožumu un postu, arī viņu kaprīzes, kuru dēļ šejienieši vairs nevar priecāties par ezeru, kas nosusināts vien tādēļ, ka lielmātes pusdienas snaudu traucējušas ūdensputnu klaigas ezerā.

Priecājies esmu, ka Sējas barons mīlēja kokus, veda tos no tālām zemēm un stādīja parku man apkārt. Kā jau izvēlīgi svešzemnieki, ne visi izdzīvojuši līdz šodienai. Zinu, ka muiža piederējusi daudziem. Kādu laiku tā bijusi pat slavenā kaimiņa Minhauzena sievas tēva īpašums! Varu lepoties, ka esmu vaigā redzējis arī pasaules varenos, kad tie ceļoja cauri Sējas novadam. Tā, Kurzemes hercogs Jēkabs brauca man garām no savas trimdas vietas Ivangorodā atpakaļ uz Jelgavu. Un Krievijas ķeizariene Katrīna pūtināja zirgus krogā tepat netālu.

Daudz bijuši arī sāpju un bēdu stāstu. Esmu piedzīvojis neskaitāmus karus, neražas, bada un sērgu gadus, negantas viesuļvētras, ļaužu asaras un vaimanas. Smagi bija redzēt tālos karos aizejam vīrus un puišus, kuri lielākoties dzimtajā pusē tā arī nepārnāca. Zem maniem zariem ļaudis pulcējās pirms kaujām, lūdza Laimu un Dievu palīdzēt atgriezties, bet palikušajiem izdzīvot. Nebeidzamos karos esmu redzējis daudz svešu zābaku bradājam pa mūsu zemi, neskaitāmus slimus, novārgušus un ievainotus cilvēkus, nodedzinātas, izlaupītas un pamestas mājas. Esmu sāpēs raudājis līdzi dzimtļaužu vaimanām un kliedzieniem, kad tie sodīti tepat muižas pagalmā.”

Tas ir kas daudz vairāk...

Pēdējos gados Sējas dižozols kļuvis par arvien iecienītāku apskates objektu. Ozoliņas kundze stāsta, ka ozols bieži tiek izvēlēts kā laulību un kristību vieta. “Arvien biežāk spēku smelties atbrauc gan tuvi un tāli ļaudis, gan novada skolu absolventi, gan jaunlaulātie.” Šis koks vietējo iedzīvotāju acīs nav tikai novada simbols un dabas piemineklis, viņiem tas ir kas daudz lielāks un nozīmīgāks.

“Katru gadu vasaras saulgriežos 21. jūnijā novada ļaudis pie ozola ir aicināti pulcēties, lai pateiktos ozolam par viņa diženumu, par mūsu novada sargāšanu, par spēku, ko katrs var smelties no tā. Skaista tradīcija ir jau saulgriežu rītā, kad ozola pakāji pušķojam ar ziedu rotu, cilvēki nes no savām sētām ziedu klēpjus un piedalās ziedu raksta tapšanā. Vakarā pie sapostā dižozola jauktais koris “Sēja” kopā ar sanākušajiem novadniekiem ielīgo vasaras saulgriežu svētkus,” – tā par ozola nozīmīgu novadam stāsta sieviete.

Sējas novada iedzīvotāji rūpējas, lolo un patiesi godā savu diženo ozolu. To daudzina sava novada ģerbonī un par to atceras saulgriežu rītā, kad tā pakāji rotā ziedu klēpji. Tā ir neviltota mīlestība pret dabu un to, ko mūsu senči paaudžu paaudzēs ir daudzinājuši.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.