Menu
 

Pierīgas dabas pērles. Priežu gaiss un neskarta daba Inčukalnā Apriņķis.lv

  • Autors:  Ilze Ručevska
Velnala glabā dažādus nostāstus. Viens no tiem stāsta, ka šeit tiešām dzīvojis pats nelabais. Foto – Ilze Ručevska un no Inčukalna Tautas nama arhīva Velnala glabā dažādus nostāstus. Viens no tiem stāsta, ka šeit tiešām dzīvojis pats nelabais. Foto – Ilze Ručevska un no Inčukalna Tautas nama arhīva

Neskarta daba, kurā rodamas daudzas vēstures liecības. Spēka ūdens, garīgā spēka iegūšana un skati, kurus redzot aizraujas elpa. Šo sarakstu varētu turpināt, bet vārdiem grūti aprakstīt to, ko labāk redzēt paša acīm.

Rakstu sērija “Pierīgas pilsētu dabas pērles” devās izbraucienā uz Inčukalnu, lai savām acīm redzētu un izstaigātu Mednieku spēka taku, ielūkotos Medību pilī un uzzinātu daudz ko citu par dabu Inčukalnā. “Rīgas Apriņķa Avīzei” vairāk pastāstīja Inčukalna Tautas nama vadītāja Inga Freimane, Inčukalna novada domes sabiedrisko attiecību daļas vadītājs Mārtiņš Pozņaks un Medību pils apsaimniekotājs Modris Kalvāns.

Inčukalnā zelts viennozīmīgi ir rodams gaisā. Svaigais priežu gaiss tā vien vilina doties dabā un izbaudīt to. Medību pils apsaimniekotājs Modris Kalvāns savu dienu ir gatavs veltīt mums, lai vairāk pastāstītu par pašu pili un kopā ar mums izstaigātu Mednieku spēka taku.

 ““Titānika” cienīgas trepes,” ir vārdi, kurus Mārtiņš izsaka, pirms dodamies iekšā pilī.  Inčukalna Medību pils celta 1914. gadā, un tās pirmā īpašniece bija barona fon Zonberharda ģimene. Pils viennozīmīgi ir sava vārda cienīga. Ar pārsteidzoši skaistu arhitektūru, fotogrāfijām, kurās redzamas pagātnes liecības no laika, kad šeit bijusi sanatorija, līdz pat terasei, no kuras paveras elpu aizraujošs skats uz Mednieku spēka taku.

“Viss interjers ir no ozolkoka. Te ir bijis daudz kas – hospitālis, sanatorija, bērnunams. Protams, ka katrs no tiem ir atstājis savas pēdas. Ir prieks, par to, ka Kalvāna kungs šajā visā ir saskatījis savu potenciālu, lai tā neietu bojā. Mēs esam tiešām priecīgi, jo šajā laikā tiešām daudz kas jau ir ticis izdarīts,” – tā Inga Freimane. Fotogrāfijas, kuras rotā pils sienas, ir sameklētas arhīvos un, kā stāsta Kalvāna kungs, atspoguļo laiku, kad šeit bija sanatorija. Neticami skaista zāle un bīdāmās durvis – šāds skats paveras, atrodoties pils otrajā stāvā, no kura nonākam āra terasē.

Medību pils Baltā dāma

Arī šī pils neiztiek bez sava gara – Baltās dāmas. Kalvāna kungs stāsta, ka pats gan nav sastapis viņu, bet kāds darbinieks gan esot šīs dāmas klātbūtni sajutis, pēc kā nākamajā dienā atteicies atgriezties darbā.

“Kā viņa šeit ir nonākusi un iedzīvojusies, par to gan vēsture klusē, par mūsu Balto dāmu. Taisīja pagrabu – tas varētu būt pirms kādiem trim gadiem –, bija decembris, tā ka jau ātri kļūst tumšs. Es devos ātrāk projām un teicu puisim, kurš tur lejā urba: “Nu, tad tu paliec viens ar to Balto dāmu!” Nākamajā dienā atbraucu – viņa darbā nav. Zvanu viņa šefam, bet tas saka, ka puisis atsakās braukt uz pili. Pulksten piecos ir bijis zvans ar tekstu: “Brauc man steidzami pakaļ!” Puisis esot nopīpējis puspaciņu cigarešu un, taujāts, ko tad viņš tur ir redzējis, tā arī nav atzinies.”

Mednieku spēka taka

Šobrīd pilī tiek rīkoti semināri, un ikvienam cilvēkam, kurš ierodas Inčukalna pilī, noteikti rodas cita veida sajūtas, jo pils tomēr ir kaut kas paliekošs, kaut kas sens un kaut kas nozīmīgs.

Izejot cauri pilij un dodoties lejā pa akmens pakāpieniem, mēs ieraugām ceļa sākumu Mednieku spēka takai. Pirmais iespaids noteikti varētu saistīties ar kādu šķēršļu pārvarēšanu un fiziska spēka nepieciešamību, bet Kalvāna kungs šo pieņēmumu noliedz un izskaidro mums, ko tad īsti nozīmē šī spēka taka. “Radot kādu vietu, viens no tādiem kā klupšanas akmeņiem ir nosaukuma izdomāšana. Kad dzima ideja par taku, domu par nosaukumu bija daudz un dažādas. Un tad, kad mēs izgājām caur šo mežu, mēs konstatējām, ka šeit ir ļoti daudz un dažādas dabas vērtības, kuras vajadzētu saglabāt un cilvēkiem vajadzētu redzēt. Tā radās šī taka. Mēs sapratām, ka, ja ir Medību pils, tad arī šeit vajadzētu pievilkt klāt šo tēmu. Bet šeit nav nekāda sakara ar kaut kādu šķēršļu pārvarēšanu. Tā pamatdoma bija likt informāciju par mednieka garīgo spēku, bet pie šī jautājuma mums vēl ir sirsnīgi jāpiestrādā, lai cilvēks, izejot cauri pilij, cauri takai, saprot, ka mednieks nav tikai fiziski spēcīgs, bet viņā mīt arī liels garīgais spēks.”

Dodoties pa taku, Mārtiņš pastāsta par to, cik ļoti šī taka tomēr atšķiras no tām, kuras esam redzējuši citās valstīs. “Šeit ir redzams šis dabas neskartums, jo, piemēram, tas koks tur nav nolikts speciāli, viņš tur vienkārši ir nokritis. Un tā jau dabā notiek. Mēs neko nemainām – kā tas koks ir nokritis, tā viņš arī tur paliek. Ir arī jāprot to pareizi pasniegt.”

Pašā takas sākumā ir stends, uz kura attēloti tie dabas elementi, kuri sastopami visā takas garumā. Katram apskates objektam ir piešķirts numuriņš, lai tos būtu vieglāk atpazīt. Tāpat Modris paskaidro, ka šī taka atšķiras vēl vienā ziņā. Ja parasti esam pieraduši, ka takas veido apļveida maršrutu, respektīvi – kur sākam, tur arī beidzam, tad šeit tā nav. Sākot maršrutu pie pils, mēs to beidzam, aplūkojot zirgu saimniecību. Takas garumā mēs varam redzēt kara laikā raktas tranšejas, dzirdēt skaistas putnu dziesmas un vienkārši baudīt vasarīgi patīkamu laiku. Apstājoties pie vienas no skatu platformām, Modris pastāsta, ka šī nav vien atpūtas vieta, bet no tās ir redzami divi avotiņi. Pastaigas laikā man rodas iespēja uzzināt par retiem augiem un dzīvniekiem, kuri mīt meža teritorijā.

“Ir tāda mistiska nakts no 19. uz 20. janvāri, kas pareizticīgajiem ir Zvaigznes diena. Leģenda vēsta, ka šajā laikā viss ūdens ir svēts. Tad šeit pusnaktī ir rinda, lai varētu paņemt šo svēto ūdeni,” stāsta Inga. Arī mēs apstājamies pie šī svētā ūdens, lai pasmeltos no tā spēku tālākajam ceļam.

Inčukalna Velnala un tās teiksmainais nostāsts

Mūsu pastaigu ceļš ir atvedis līdz Inčukalna Velnalai. Alas priekšā slejas vairāk nekā 10 metru augsta pelēkdzeltena klints (pazemes ūdeņu veidojums – sufozijas procesu izpausme smilšakmeņos). Tā sākusi veidoties pēcledus laikmetā, proti, apmēram pirms 5000 gadu. Alas dziļums sasniedz 16 metrus, un tās iekšpusē allaž valda pustumsa, dzirdamas it kā pazemes ūdens balsis. Patiesi, no alas iztek avotiņš. Pēc tautas nostāstiem, pa šauro atzarojumu alas dziļumā varot sasniegt telpas, kurās pats velns reiz dzīvojis.

1903.gadā izdotajā grāmatā “Latviešu tautas pasakas un teikas”, ko sastādījis folklorists Ansis Lerhis-Puškaitis, varam lasīt: “Kādu versti no Gaujas tilta lejup, mazu gabaliņu no Gaujas, kalna malā atrodas Velna ala jeb Velna kambars. Iekšpusē ala vispirms iet taisni, tad pagriežas pa labu roku. Turpat iekšpusē izverd mazs avotiņš, kuram senos laikos bijis liels dziedināšanas spēks katrai kaitei. Tādēļ arī vectēvi esot ziedojuši šam avotiņam naudu. Lielās alas dibenā ir mazās alas sākums, pa kuru cilvēks varētu tikko ielīst.”

Par šo alu ļaužu mutēs saglabājusies šāda teika: “Senos laikos šajā alā pilnā mierā velns esot dzīvojis ilgus gadus. Reiz velns esot apkaitinājis Pērkoņtēvu. Tas dzinies viņam pakaļ un panācis, kad velns patlaban gribējis alā doties. Pērkons spēris, bet pašu velnu nav ķēris, tikai krietnu gabalu no klints nospēris. Velns manījis, ka še viņam miera tā kā tā nebūs, un tādēļ atstājis savu līdzšinējo mitekli. Lielās alas dibenā esot mazās alas sākums, pa kuru lienot varot sasniegt telpas, kur velns dzīvojis. Tur stāvot apklāts galds un pie sienas gulta, kurā velns gulējis. Tikai neviens nevarot tur ilgāk uzturēties, jo apakšā esot pagrabs, un šai pagrabā velns važām esot piekalis viņa rokās kritušās dvēseles. Šīs dvēseles trokšņojot, lūgdamās, lai atpestī. Velns, bīdamies, ka tomēr kāds drošsirdis neatgadās, kas uzņemtos šo atpestītāja darbu, pielicis savu uzticamo kalpu par sargu, lai tas uguni izpūš, ja kāds alā ietu un ar uguni ko meklētu.”

“Citi krasti”

Izstaigājot Mednieku spēka taku, skaidrs ir viens – pēc tās es noteikti esmu kļuvusi garīgi spēcīgāka un uz apkārtējo pasauli skatos daudz citādāk. Tomēr, ja ir vēlēšanās šo dabas skaistumu Inčukalnā baudīt ilgāk, ir iespēja apmesties jaukā un tiešām skaistā eko atpūtas vietā “Citi krasti”. Lai saglabātu dabas neskartumu un skaistumu, arī šajā vietā tiek piedomāts pie niansēm. Mājiņas ir pārvietojamas, tās izvietotas ar vairāku metru atstarpi, lai cilvēkiem būtu lielāka iespēja pabūt vieniem. Tāpat šeit vienlaikus ir iespējams atpūsties konkrētam cilvēku skaitam, lai cilvēki varētu justies nošķirtāki no apkārtējās pasaules un nebūtu pūļa sajūtas.

Inčukalns ir unikāla un īpaša vieta. Tās galvenais uzsvars tiek likts uz neskartu dabu un to pirmatnējo dabas unikalitāti, kuru bieži vien ir neiespējami saglabāt. Tomēr šeit tieši tam cilvēki pievērš vislielāko uzmanību. Tāpēc, dodoties uz šejieni, jāatceras viena lieta – būsim saudzīgi un cienīsim to, ko citi tik ilgi ir kopuši un saglabājuši.

1 komentārs

  • Vija
    Vija Ceturtdiena, 04 Jūnijs 2020 13:42 Komentāra saite

    Paldies par jauko Inčukalna novada vēstures apskatu.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.