Menu
 

Likvidētajiem novadiem jāsaglabā sava identitāte Apriņķis.lv

  • Autors:  Imants Vīksne
Foto - publicitātes Foto - publicitātes

Vai Carnikavas iedzīvotāji tagad kļūs par ādažniekiem? Vai stopiņieši kļūs par ropažniekiem? Vai Babītes iedzīvotāji būs ar mieru kļūt par mārupiešiem? Pieaugušie iedzīvotāji savu piederības izjūtu saglabās, bet vai to iemācīsies jaunā paaudze, kuras lietotajos dokumentos atsauces uz viņu dzimto vietu vairs nebūs.

Tas ir būtisks jautājums, uz kuru pašvaldību reformas likums atbildi nesniedz. Taču atbilde nepieciešama arī plašākā mērogā, nosakot iedzīvotāju piederību vēsturiskajām zemēm – Vidzemei, Kurzemei, Zemgalei, Latgalei un Sēlijai.

Ērtības labad par pašvaldību reformas likumu dēvētais “Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums” lielās mokās ir pieņemts un izsludināts. Šis likums ir galvenais priekšnoteikums reformas īstenošanai, jo satur pielikumu ar jauno pašvaldību sarakstu. Tomēr tas nebūt neievieš simtprocentīgu skaidrību, kā dzīvosim pēc nākamajām pašvaldību vēlēšanām. Jo īpaši tajās pašvaldībās, kuru sarakstā vairs nav. Vēl jāpieņem vismaz divi nozīmīgi likumi un vesels bars pavadošu zemāku normatīvo aktu. Tie regulēs un skars gan praktiskus ar saimniekošanu saistītus jautājumus, gan arī tādu ēterisku tematu kā iedzīvotāju identitāte.

Rindā uz Satversmes tiesu

Cilvēkiem piemīt dažādas identitātes – piederība savai rasei, piederība savai tautai, bet šajā gadījumā tiek skarta ģeogrāfiskā piederība un kultūrvēsturiskā identitāte. Tāpēc Varakļāniem bija tik būtiski, kam viņi tiks pievienoti – Madonas novadam, kļūstot par vidzemniekiem, vai Rēzeknes novadam, kļūstot par latgaliešiem. Vairākums iedzīvotāju vēlējās tapt pieskaitīti Vidzemei, taču Saeima lēma par labu Latgalei, un

tagad Varakļāni piepulcējas tām pašvaldībām, kas nolēmušas vērsties Satversmes tiesā. Varakļānu novada pašvaldība lūgs Satversmes tiesu atzīt Murmastienes pagasta, Varakļānu pagasta un Varakļānu pilsētas iekļaušanu Rēzeknes novadā “par nepamatotu, Varakļānu novada iedzīvotāju interesēm un labas pārvaldības principiem neatbilstošu”.

Bet rindā uz Satversmes tiesas izvērtējumu priekšā jau stāv Inčukalna novads, kas pret savu gribu tiek saskaldīts. Daļa tiek ieskaitīta Siguldas novadā, bet Vangažu pilsēta nonāk Ropažu novadā. Bez diskusijām un bez vietējās sabiedrības piekrišanas. Par jaunajām robežām nav skaidrības arī likvidējamajam Garkalnes novadam, jo tas tiek sadalīts starp Ādažu un Ropažu novadiem. Likums uzliek par pienākumu tikt skaidrībā ar šo problēmu līdz 2023. gada beigām.

Apsolīti vēl divi likumi

Cilvēku identitāte un piederība ir svarīgi aspekti, kuriem Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija līdz šim pievērsusi minimālu uzmanību. Arī Saeimā dominējusi izteikti tehnokrātiska pieeja. Cik iedzīvotāju, cik kvadrātmetru, cik nodokļos iekasēts. Tikai pēc Valsts prezidenta rosinājuma pašvaldību reformas likumā ir ierakstīta nepieciešamība stiprināt iedzīvotāju piederības izjūtu un lokālpatriotismu:

“3. pants. Likuma darbības joma

(2) Iedzīvotāju kopīgās identitātes stiprināšanai un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanai un ilgtspējīgai attīstībai pilsētu un pagastu piederību latviešu vēsturiskajām zemēm – Vidzemei, Latgalei, Kurzemei, Zemgalei un Sēlijai – regulē atsevišķs likums.”

Tātad – kaut kad taps vēl viens likums un vēl viens saraksts, kas pašvaldības un iedzīvotājus sašķiros lielākās kopienās. Vai tām būs arī kādas praktiskas vai tikai dekoratīvas funkcijas, šobrīd nav zināms. Jaunumi jāgaida no Rīgas pils. Termiņš esot 1. janvāris.

Kā tas viss funkcionēs kopā – praktiskā saimnieciskā dzīve, politika un kultūrvēsturiskā identitāte –, regulēs vēl trešais apsolītais likums, kas pagaidām ieskicēts tikai valdības informatīvajā ziņojumā “Par Pašvaldību likuma izstrādi” un divās sanāksmēs, uz kurām sanākusi likuma izstrādes darba grupa. Latvijas Pašvaldību savienības vecākais padomnieks Māris Pūķis atzīst, ka par saturu runāt pāragri, jo no aptuveni 100 paredzamajiem likuma pantiem pagaidām ieskicēti tikai kādi 20.

Ieinteresētību vairos Iedzīvotāju valdes

Informatīvajā ziņojumā par kaut kādu piederības izjūtu un vietas identitāti tiek runāts vienīgi saistībā ar nepieciešamību iesaistīt iedzīvotājus pašvaldību darbā. Minēti arī piemēri, kā dažādu mērķa grupu iesaiste teritorijas attīstības veicināšanai “stiprina uzticību vietējai varai un rada piederības sajūtu konkrētajai pilsoniskās sabiedrības daļai un konkrētai teritorijai, un vienlaikus stiprina arī saites starp pašiem iedzīvotājiem – interešu grupām, kaimiņiem”.

Kā labais paraugs minēta līdzdalīgā budžetēšana Rīgas pilsētā – “tās mērķis ir veicināt apkaimju kā pilsētas daļas īpašās identitātes, atpazīstamības veicināšanu un sekmēt to revitalizāciju, veicināt apkaimju iedzīvotāju iesaisti un līdzdalību apkaimju attīstībā, radīt publiski pieejamu un atvērtu mijiedarbes telpu un aktivizēt jaunu un radošu kopdarbības formu attīstību, kas pašvaldībai palīdz iegūt vērtīgu atgriezenisko saiti par nepieciešamajiem pilsētvides uzlabojumiem”.

Iedzīvotāju lielāku iesaisti ministrija iecerējusi panākt, izveidojot pašvaldībā konsultatīvās padomes – Iedzīvotāju valdes. Un tā būtu iespēja aizstāvēt savas intereses arī tiem pašreizējiem novadiem, kas reformas gaitā tiks pievienoti, apvienoti, sadalīti vai kā citādi likvidēti.

Acis, ausis, sajūtas

Ministrijas ieskatā pašvaldībā būtu jādarbojas divām institūcijām. Pagasta vai pilsētas pārvaldei, ko ministrija dēvē par izpildvaras garajām rokām (pilsētā pārvalde varētu nebūt obligāta, ja pilsēta ir administratīvais centrs). Un otra institūcija būtu Iedzīvotāju valdes, “kas ir katrā pagastā vai pilsētā – iedzīvotāju “acis, ausis, sajūtas”. Tādējādi vietējā pilsoniskā sabiedrībā tiktu veicināta demokrātija un vairots un mobilizēts sociālais kapitāls, veicinot iedzīvotāju savstarpēju sadarbību un saskaņotu rīcību kopējam labumam un palīdzot risināt iedzīvotāju problēmas. Šādās valdēs varētu darboties gan aktīvi iedzīvotāji, nevalstisko organizāciju pārstāvji, gan arī, piemēram, nākamie deputāti un varas pārstāvji, kā arī citi sabiedriski aktīvi un pieredzes bagāti cilvēki”.

Faktiski tās būtu tā dēvētās nulles līmeņa pašvaldības, bet bez naudas un konkrētiem pienākumiem – tātad arī bez tiesībām kaut ko patstāvīgi izlemt savā miestā. Tikai ierosināt kaut ko novada priekšniecībai. Un jautājums vēl, vai šīs valdes būs vēlētas, jebšu ieceltas no augšas. Vai varbūt miesta aktīvākais iedzīvotājs pats varēs pieteikties kļūt par ciema vecāko, valdes priekšnieku, kaut vai virsaiti un uzņemties starpniecību, nogādājot iedzīvotāju rūpes novada domei. Vai nebūtu bijis lietderīgāk atļaut carnikaviešiem paturēt savu pašvaldību, nevis likt turpmāk piestaigāt uz Ādažiem, parādīs jau pirmā četrgade pēc nākamajām vēlēšanām. Nomales efekts darbojas ļoti ātri.

Lai visi nav tikai ES pilsoņi

Kā saglabāt visu iedzīvotāju piederību un identitāti apvienotajā pašvaldībā, domā arī Mārupes novada domes priekšsēdētājs Mārtiņš Bojārs. Skaidrs, ka Babītes cilvēki nekļūs par mārupiešiem, kaut gan viņu adreses reģistros tiks automātiski nomainītas. “Bet nedrīkstētu būt tā, ka cilvēki zaudē savu piederību dzimtajai vietai, un mēs visi esam dzimuši un dzīvojam Eiropas Savienībā,” spriež mērs. Viņš pieļauj, ka individualitātes izcelšanai ciemos  mājām vajadzētu piešķirt  nosaukumus, nevis tikai standarta ielu numerāciju. Citādi Liepu iela ir teju katrā Latvijas ciemā.  

Kā sevi turpmāk dēvēt likvidējamo novadu iedzīvotājiem, vaicājām arī valodniecei un Saeimas deputātei Janīnai Kursītei-Pakulei. Viņa nedomā, ka pēc reformas stopiņieši kļūs par ropažniekiem. Katrs paliks, kas viņš ir, arī tad, ja adreses būs nomainītas. Jautājums vienīgi, vai izcelsmes vieta un dzimtais miests vairs būs svarīgi jaunajai paaudzei. Un tas atkarīgs no vietējās kopienas spēka.

#SIF_MAF2020

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.