Lielrīgai jāpaņem 300 miljoni ērtākai dzīvei ^{Apriņķis.lv}

Ušakova “Saskaņas” valdīšanas laikā galvaspilsētā tika īstenota totāla distancēšanās no kaimiņiem īstenā feodālisma garā. Sak, te ir robeža, un viss, kas otrā pusē, uz mums neattiecas. Bet rezultātā pašiem rīdziniekiem dzīve padarīta neciešama, jo arī iekšpus robežas tilti brūk, koki kalst, valda vispārēja netīrība un nekārtība. Rīdzinieki mūk uz Pierīgu, taču Pierīgas iespējas viņus uzņemt ir izsmeltas, un kaut kā taču arī jātiek uz darbu! Bet autoceļš A1 no šosejas pārvērties par lēnu ielu, jo regulārajās pīķa stundās pa to jāvelkas ar ātrumu 20–30 kilometri stundā. Jēdzīga sabiedriskā transporta nav, pārsēšanās punktu nav. Veloceļu savienojumu nav.

Labā ziņa tā, ka galvaspilsētas politiskā vadība beidzot ir nomainīta un laimīgas vai nelaimīgas kovidsakritības dēļ tieši šobrīd kļuvusi pieejama liela nauda no Eiropas Atveseļošanas un noturības mehānisma (RFF).

Glīti vārdi + nauda

Pašlaik runa ir par 300 miljoniem eiro, uz ko var pretendēt Rīgas reģions, bet, domājams, būs vēl, jo kopējā Latvijai atvēlētā summa grantu un dotāciju veidā ir 1,5 miljardi eiro. Ja ar to nepietiks, vēl 2,3 miljardi eiro būs pieejami lētu aizdevumu veidā. Ar tiem gan aizrauties nevajadzētu, jo Latvijas valsts ārējais parāds pašlaik lido kosmosā, tuvojoties 13 miljardiem. Īsāk sakot, jaunajai Rīgas domei un Pierīgas pašvaldībām ir ļoti daudz darāmā.

Pirmais solis ir sperts. Pagājušajā nedēļā Rīgas un Pierīgas pašvaldību vadītāji sanāca uz kopīgu sarunu, lai saskaņotu tālākās rīcības plānu un laika grafiku. Tas ir ļoti saspringts, termiņi deg. Projekti jau 31. oktobrī jāsniedz valdībā. Taisnība, ka arī iepriekšējos sasaukumos parakstīti sadarbības protokoli un visādas rīcības programmas, kas pēc tam ar šampanieti aizskalotas uz neatgriešanos. Šoreiz ir pamats cerēt, ka sanāksmēm un papīriem sekos arī darbi.

“Šodien ir vēsturiska diena, jo Rīgas domē pie kopīgā sarunu galda ir mūsu amata māsas un brāļi no Pierīgas pašvaldībām!” uzrunājot Pierīgas pašvaldību vadītājus, norādīja Rīgas mērs Mārtiņš Staķis. “Es šodien pārliecinājos, ka no Deglava tilta uz Rātsnamu ar velosipēdu ir iespējams atbraukt gandrīz stundas laikā. Vēlētos, lai velosatiksme tuvākā nākotnē ir raitāka un to var izmantot ikviens Pierīgas iedzīvotājs. Tāpēc ir nepieciešama steidzama kopīga rīcība un sadarbība, lai mobilitātes projekti īstenotos reālos darbos visā Pierīgas reģionā.”

Savukārt vicemērs Edvards Smiltēns vēstīja, ka “šodien Rīga sadarbībai ar Pierīgas pašvaldībām atver jaunu lappusi, un tai ir noteikta augsta prioritāte arī Rīgas frakciju parakstītajā rīcības plānā. Sadarbība ir jāuzsāk nekavējoties, lai izveidotu vienotu Pierīgas un Rīgas sadarbības platformu, vienotos par potenciāliem sadarbības sektoriem un sagatavotu pašvaldībām infrastruktūras atjaunošanas, satiksmes organizācijas un mobilitātes veicināšanas projektus, kas varētu pretendēt uz 300 miljonus lielu Eiropas Savienības RFF finansējumu 2020.–2026. gadā.”

Šī faktiski ir pirmā reize, kad glītiem vārdiem tiek piešķirts finansiāls segums.

Pirmais projekts – Ataru ceļš

Jautājums, kā šī sadarbība tiks organizēta tehniski, pagaidām vēl ir atvērts. Smiltēns pieļauj, ka ikvienā domes departamentā tiks nozīmēta konkrēta persona, kas par to būs atbildīga. Galvenais, ka šobrīd zaļā gaisma tiek dota politiskā līmenī, un tagad ierēdniecībai būs jāsāk strādāt pie konkrētiem risinājumiem.

Rīga un Pierīga var sadarboties jebkurā jomā, taču šobrīd galvenās ir satiksmes organizācijas problēmas. Piemēru ar autoceļa A1 pārtapšanu par lēnas satiksmes ielu minēja Smiltēns, un šī problēma varētu būt viena no pirmajām, ko var atrisināt, sakārtojot Ataru ceļu. Tūkstoš smago automašīnu dienā var novirzīt prom uz Jaunciemu un tālāk uz Skultes jauno pārvadu, tādējādi būtiski atslogojot iebraukšanu Rīgā un samazinot sastrēgumus, kas šobrīd stiepjas līdz pat Saulkrastiem. Šāds projekts arī ļautu savienot Ādažus ar Carnikavu, kas pašlaik savstarpēji ir grūti sasniedzami. Bet tas ir nepieciešams administratīvi teritoriālās reformas kontekstā, jo abi novadi tiek apvienoti vienā. Un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija taču solīja investīcijas ceļos.

Pierīgas pašvaldības uzsver arī nepieciešamību sakārtot veloceļu tīklu. Citu pašvaldību veloceļi atved līdz Rīgai un izbeidzas nekurienē. Nu, piemēram, kā Berģu veloceliņš – izgāztuvē aiz lielveikala “Depo”.

Pierīgā, kur iedzīvotāju skaits ik gadu pieaug, mobilitāte starp Rīgu un Pierīgu, arī tālākiem reģionālajiem attīstības centriem, ir vitāli svarīga. Taču slikta ir tāda mobilitāte, ko pamatā veido viens cilvēks vienā mašīnā. Tāpēc jāsakārto sabiedriskā transporta tīkls. Pašlaik pārvadātāju ir daudz, bet kāpt viņu grabošajos autobusos ir nudien nepatīkami.

Nākotnē atbrauks tramvajs

Politiķi jau zīmē apjomīgākas vīzijas, kurās ar privāto transportu var aizbraukt, piemēram, līdz Stopiņiem, tur to atstāt pārsēšanās centrā un tālāk uz Rīgas centru braukt ar tramvaju. Ja būtu pieejama šāda iespēja, kurš tad gribētu mašīnā pa centru mīcīties, īsti nezinot, vai arī par lielu naudu kaut kur to izdosies atstāt. Protams, tramvaja līnija vai, piemēram, Dienvidu tilta noslēdzošā kārta ir tāda mēroga ieceres, kas vienā rāvienā var apēst visu Rīgas reģionam pieejamo naudu.

Finansējums būs problēma. Taču ir arī tādas jomas, kur Rīga ar Pierīgu var sadarboties un padarīt cilvēkiem dzīvi ērtāku arī bez tik grandioziem kapitālieguldījumiem. Piemēram, ūdensapgādes un kanalizācijas jautājumos. Sevišķi aktuāli tas būtu Ādažu, Garkalnes, Ķekavas un Stopiņu novadam.

Ķekavas novada domes priekšsēdētāja Viktorija Baire stāsta, ka šī ir vēsturiski izveidojusies problēma. Pirms 20 gadiem valdība Ķekavai uzspieda uzņēmuma “Rīgas ūdens” pakalpojumu izmantošanu. Taču solītās atlaides tā arī palika uz papīra. Un tagad ķekavieši maksā tādu pašu maksu par pakalpojumiem kā rīdzinieki, taču viņu nauda tiek ieguldīta tikai Rīgas infrastruktūrā. Šis ir juridiski risināms jautājums – kā formāli vienas pašvaldības līdzekļus ieguldīt otras pašvaldības infrastruktūrā un kā veidot kopīgu budžetu kopīgas problēmas risināšanai, atmetot administratīvo robežu uzliktos ierobežojumus. Tas nepieciešams visās jomās – infrastruktūrā, transportā, izglītībā, kultūrā, komunālajos pakalpojumos, rekreācijā, sociālajos pakalpojumos.

Pus Latvijas interesēs

Nepieciešamību plānošanā pacelties virs pašvaldību administratīvajām robežām uzsver Ādažu novada mērs Māris Sprindžuks. Lai arī sadarbības līgumi un nodomu protokoli viņa pieredzē ar Rīgu slēgti jau vairākkārt, šoreiz situācija rādoties cerīgāka. Vienlaikus parādās arī jauni riski saistībā ar administratīvi teritoriālo reformu Pierīgā, plānošanas reģiona izveidi un statistisko klasifikāciju. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ir publiskojusi konceptuālo ziņojumu “Par administratīvo reģionu izveidi”. Valsts un pašvaldību kopīgu funkciju realizēšanai tas paredz izveidot Kurzemes, Zemgales, Rīgas, Vidzemes un Latgales administratīvo reģionu. Pašvaldībām šobrīd ir jāaizstāv savas intereses un savs redzējums par jauno ģeogrāfisko ietvaru. Piemēram, ja Ikšķile tiek pievienota Ogrei, jaunveidojamais novads atradīsies Vidzemē, tikmēr Sigulda, kas atrodas tālāk, paliks Rīgas reģionā.

Eiropas Savienības izpratnē, Latvija pašlaik ir viens statistiskais reģions ar vienādu attīstības līmeni. Dzīves līmenis valstī pamazām aug, un tas nozīmē, ka samazinās iespējas pretendēt uz Eiropas Savienības līdzekļiem. Tāpēc valdība iecerējusi sadalīt Latviju divos statistiskajos reģionos. Viens būs Rīga–Pierīga, otrs – pārējā Latvija. Tas nozīmē, ka tuvajai Pierīgai, kur labklājības līmenis ir virs Eiropas vidējā, kohēzijas programmas naudas apjoms būs mazāks.

Rīgā un Pierīgā mīt kopumā 1,1 miljons Latvijas valsts iedzīvotāju. Tātad vairāk nekā puse. Rīga kā nozīmīgākais valsts attīstības centrs un galvaspilsēta nodrošina darbavietas un pakalpojumu sniegšanu ne tikai saviem iedzīvotājiem, bet arī būtiskai daļai kaimiņu pašvaldību iedzīvotāju. Saskaņā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas aplēsēm, Rīgā strādā 63% Ropažu novada iedzīvotāju, 61% Ādažu novada un Salaspils novada iedzīvotāju. Strādāt uz Rīgu ikdienā dodas arī vairāk nekā puse Ķekavas novada, Mārupes novada, Jūrmalas pilsētas, Saulkrastu novada un Olaines novada ļaužu. Savukārt rīdzinieki no galvaspilsētas laukā dodas dzīvot, nakšņot, atpūsties. Intereses ir kopīgas, tātad kopīgi arī risināmas. Ar termiņu “vakar”.