Priekules Ikars meklē, kur piezemēties. Unikālajai aviācijas kolekcijai Mārupē jāmaina dislokācija ^{Apriņķis.lv}

No pašreizējās atrašanās vietas līdzās starptautiskās lidostas "Rīga" centrālajam terminālim vecās lidmašīnas un helikopteri aizvācami līdz šā gada beigām, un tas ir nepaveicams uzdevums. Lidaparātu daudz – četrdesmit –, laika maz. Un nav jau arī pagaidām skaidrs, uz kurieni. Rīgas domi aviācijas vēsture vispār neinteresē. Tā vieglu roku pakļāvusi iznīcībai unikālo Spilves lidostas termināli, uz daudziem gadiem to atdodot šaubīgam Krievijas izcelsmes uzņēmumam, kurš grasās šo vēstures pieminekli privatizēt. Un droši vien arī vecās lidmašīnas sagrieztu lūžņos, ja vien būtu teikšana. Tāpēc šobrīd drošāk, ka tās paliek citas pašvaldības jurisdikcijā.

Taču arī Mārupes līdzšinējie centieni palīdzēt muzejam nav vainagojušies panākumiem. Lūk, kā situāciju skaidro novada domē: "Jau kopš 2016. gada pašvaldība ved sarunas ar iesaistītajām pusēm par Aviācijas tehnikas muzeja ekspozīcijas saglabāšanu un izvietošanu Mārupes novadā. Pašvaldība iesaistījusies gan sarunās ar lidostu "Rīga" un ekspozīcijas turētāju, gan veikusi projekta sagatavošanu finansējuma piesaistīšanai no Eiropas Savienības struktūrfondiem. Sagatavotie projekti ir noraidīti. Ņemot vērā to, ka pašvaldībai nav savas zemes, kur izvietot muzeja ekspozīciju, un nepieciešamā finansējuma, šobrīd process ir apstājies."

Termiņš – 1. janvāris

Noteiktais izvākšanās termiņš strauji tuvojas beigām, un vainot lidostu pie šīs situācijas nekādi nevar. Konkrētais zemesgabals, uz kura atrodas ekspozīcija, ir nepieciešams lidostas attīstībai, un tāda savulaik bijusi noruna. Kad lidostai vajadzēs, vecās lidmašīnas tiks aizvāktas. Un tagad šis brīdis ir pienācis. Kā skaidro lidostas pārstāve Laura Kulakova, šajā teritorijā plānots būvēt nacionālās aviokompānijas "airBaltic" tehniskās apkopes angāru jaunajām "Airbus" lidmašīnām. Mūsu speciālisti ir apmācīti, kā šie lidaparāti aprūpējami, un tagad apkopes pakalpojumus iecerēts sniegt arī citu valstu lidsabiedrībām, kas izmanto šīs markas lidmašīnas. Kaut kad jau tā pandēmija rimsies un lidmašīnām atkal būs jāatgriežas debesīs.

Par to, ka vecās muzeja lidmašīnas būs jāaizvāc, kolekcijas īpašnieks Viktors Talpa brīdināts jau pirms diviem gadiem. Viņš pats sarunā ar "Rīgas Apriņķa Avīzi" to nenoliedz. Nekādu pārmetumu lidostai, jo tāda bija noruna: "Es lidostu pilnībā saprotu, viņiem taču jāattīstās." Taču nolemt lidaparātu kolekciju iznīcībai arī būtu nepiedodama kļūda.

Sākumā bija Jauno lidotāju klubs

Stāsts, kā viens padomju avioinženieris kļuva par Austrumeiropā lielākās lidaparātu kolekcijas saimnieku, ir tiešām neparasts.

Muzeja pirmsākumi meklējami 1965. gadā, kad Civilās aviācijas pārvaldes paspārnē tika nodibināts Fridriha Candera Jauno lidotāju klubs un avioinženieris Viktors Talpa tika piesaistīts kluba organizatoriskajiem darbiem. Kluba kursantiem bija jāapgūst teorijas pamati dažādās aviācijas disciplīnās, jāiepazīstas ar lidostas dienestu darbu, jāpiedalās praksē lidostā, jānodarbojas ar izpletņlēkšanu. Apmācībās tika izmantoti arī lidmašīnu An-2U, Tu-134 un Tu-154 trenažieri, un studiju beidzējiem tika piešķirta motorista kvalifikācija An-2 ekspluatācijā. Ar šādu vērienu darbojoties, klubam bija nepieciešami gan lidojoši, gan nelidojoši uzskates līdzekļi, un sadarbība ar aizsardzības resoru nodrošināja regulāru mācību bāzes pieaugumu. Ik pa laikam kolekcija tika papildināta ar retiem un pat unikāliem kara lidmašīnu un helikopteru paraugiem.

Tad Padomju Savienība sabruka, kluba finansēšana tika pārtraukta, un izrādījās, ka vienīgais, kam rūp veco lidmašīnu liktenis, ir Viktors Talpa un vēl arī lidosta "Rīga", kas atļāva savākt visu kluba saimniecību arī no filiālēm Ventspilī un Liepājā vienuviet. Tur, no kurienes pašlaik ir jāizvācas.

Viktors Talpa uzrakstījis lūgumu lidostai, lai tā pagarina izvākšanās termiņu, taču reālā situācija ir tāda, ka ne jau aviācijas entuziasts Viktors Talpa var atrisināt šo burtiskā nozīmē milzīgo problēmu, bet tikai pati lidosta. Un, visticamāk, tā arī notiks. Lidosta negrasās 1. janvārī sūtīt pie pensionētajām lidmašīnām un helikopteriem metāllūžņu savācējus, tiesu izpildītājus un maksātnespējas administratorus.

Vēsture pelna cieņpilnu attieksmi

Lidostas pārstāve Laura Kulakova apstiprina, ka formāli brīdinājums par izvākšanos ir sūtīts, taču lidosta esot ieinteresēta darīt visu, lai unikālā kolekcija tiktu saglabāta un nākotnē attīstītos kā pilnvērtīgs muzejs. Šobrīd vienīgā reālā iespēja esot lidmašīnas pārvietot otrpus lidlaukam Skultes ciema pusē. Kolekcija joprojām atrastos uz lidostas zemes, taču vairs netraucētu tās attīstības plāniem un tajā pašā laikā papildinātu modernās lidostas gaisotni ar aviācijas vēstures pieskārienu. Tehniski kolekcijas pārvietošanu nodrošinātu pati lidosta. Tās rīcībā ir nepieciešamā tehnika. Tāpat vēlmi palīdzēt tālākā muzeja attīstībā paudusi Ceļu satiksmes drošības direkcija, kurai jau ir līdzīga pieredze Rīgas Motormuzeja veidošanā un uzturēšanā. Ja vēl Mārupes novada pašvaldība iesaistīsies, kopā visiem četriem gan jau izdosies problēmu atrisināt vislabākajā iespējamajā veidā.

Aviācijai Latvijā ir senas saknes, un šī vēsture pelnījusi cieņpilnu attieksmi valstiskā līmenī. Pirmais lidojums tagadējā Latvijas teritorijā datēts ar 1670. gada 21. oktobri. Lidotājs bija Priekules kalējs, ko dēvēja gan par Edas Varacepļa kalēju, gan par Johansonu jeb Jāņa dēlu Zviedri un vēlāk pārkristīja par Priekules Ikaru. Ar paša izgatavotu spārniem līdzīgu konstrukciju viņš lēcis no baznīcas jumta, nolidojis prāvu gabalu un, ja neņem vērā salauzto kāju, salīdzinoši veiksmīgi piezemējies. Tomēr labu galu Latvijas pirmais lidotājs-izmēģinātājs neņēma, jo baznīctēvi viņa izdarīšanos pasludināja par Dieva zaimošanu un panāca, ka ķeceri Grobiņā uz sārta sadedzina. Toties nākamie lidošanas mēģinājumi bijuši sekmīgāki – 1785. gadā latviešu izcelsmes mehāniķis Bīnemanis uzbūvēja pirmos gaisa balonus Kurzemes hercogistē, un tie vismaz divas reizes arī pacēlās gaisā. Savukārt pirmais lidmašīnas lidojums ar motoru Latvijas teritorijā notika 1910. gadā. Pilots Kuzminskis, lidojuma ilgums – 56 sekundes.

Tā vēstīts Civilās aviācijas aģentūras mājaslapā. Nākamajos gados aviācija attīstījās ļoti strauji, un, kā jau visā pasaulē, arī kari bija šīs attīstības katalizators. Padomju aviācija neizbēgami ir viena no Latvijas aviācijas vēstures sastāvdaļām, un tai jāierāda pieklājīga mājvieta. Jo īpaši tādēļ, ka Priekules Ikara spārni un mehāniķa Bīnemaņa baloni līdz mūsdienām nav saglabājušies, bet Viktora Talpas lidmašīnas ir.

Spilvi Rīgas dome norakstījusi

Stāsts par Talpas lidmašīnu turpmāko likteni netieši ir saistīts ar vēl kādu visai bēdīgu Latvijas aviācijas vēstures lappusi. Tā ir Spilve – kādreiz Rīgas galvenā lidosta. Tā vietā, lai attīstītu šeit mazo aviāciju, pašvaldība ir iznomājusi termināļa ēku ar tai piegulošo teritoriju neuzticamai Krievijas izcelsmes firmai "Aerobig Plus" līdz 2028. gadam. Kādreiz krāšņais terminālis tagad tiek izmantots pamatā krievu bagātnieku ballītēm, bet gandrīz visi ar aviāciju saistītie uzņēmumi no šejienes ir izdzīvoti. Dažiem atlikušajiem nesen piesūtīts brīdinājums par fiziskās apsardzes noņemšanu lidlaukā. Aviācija te vairs nav vēlama.

Spilve, iespējams, būtu vislabākā vieta Viktora Talpas lidaparāta kolekcijai – līdzās vēsturiskajam terminālim kā daļa no nākotnes muzeja. Tikpat kā galvaspilsētas centrā. Ar šādu sapni savulaik dibināta biedrība "Latvijas aviācijas muzejs "Spilve"". Vēl šoruden tā vērsusies pie Rīgas mēra Mārtiņa Staķa ar aicinājumu pārvietot bez mājām palikušo lidmašīnu kolekciju uz Spilvi, jo: "Latvijas mērogos ir skaidrs – kur būs Talpas kolekcija, tikai tur nākotnē būs (vai nebūs nekad) valsts nozīmes Latvijas Aviācijas muzejs!" Taču mērs pateica nē. Terminālis ir iznomāts, pašvaldības budžetā naudas tā remontam nav, un paldies par izrādīto interesi.

Pats Viktors Talpa Spilves variantu jau sākotnēji vērtējis kā maz ticamu. Lidmašīnu pārvietošana esot ļoti dārga. Piemēram, lidmašīnas Tu-134 garums ir 35 metri, spārnu platums 29 metri, augstums – 9,2 metri. Tā jāizjauc, pārvešanas maršrutā pilsētas ielās jādemontē elektrības kontakttīkls – sabiedriskā transporta vadi. Pēc tam atkal viss jāskrūvē kopā. Šādas lidmašīnas pārvietošana no Tallinas uz Tartu ekspozīcijas vajadzībām maksājusi 50 000 eiro. Bet Viktora Talpas kolekcijas pārvietošana uz Spilvi, pēc viņa aplēsēm, izmaksātu aptuveni divus miljonus eiro. Kurš tad būtu gatavs tos samaksāt? Ne jau Rīgas dome vai Satiksmes ministrija. Tāpēc šobrīd vienīgais reālais variants ir muzeja piezemēšana Mārupes novadā, turpat uz starptautiskās lidostas "Rīga" zemes. Ieinteresētajām pusēm atliek vienoties par pasākuma juridisko noformēšanu un aptuveni 200 000 eiro, kas nepieciešami, lai lidmašīnas pārvilktu otrpus lidlaukam.