Emigrācijas iemesls – zaļā vārna? ^{Apriņķis.lv}

Izrādās, putnu labā pieņemti lēmumi var pamatīgi ietekmēt cilvēku likteņus – pat tik ļoti, ka viena mūsu valsts dižģimene bija spiesta emigrēt uz Īriju un, ja nekas nemainīsies, Latvijā vairs neatgriezīsies. Nekad…

Decembra sākumā "Rīgas Apriņķa Avīzē" bija publicēts raksts "Garkalnes milēniuma bērna dāvana pārdota policistam", kurā tika pieminētas tās puses mežos mītošās zaļās vārnas. Kā izrādās, mūs lasa arī Īrijā, jo drīz pēc tam ar redakciju sazinājās Ilze Miltiņa, kura kopā ar dzīvesbiedru Andreju Voronkovu, četriem bērniem un nu jau arī mazbērniem desmit gadus dzīvo un strādā šajā valstī. Kā pastāstīja Ilze, Voronkovu ģimenes aizbraukšanas iemesls bija viņiem piederošā zemes īpašuma Garkalnē iekļaušana dabas lieguma teritorijā.

Nacionalizēto īpašumu kompensē ar zemi, ko atkal nacionalizē

Voronkovu ģimenei šis bēdu stāsts sākās pirms vairāk nekā 20 gadiem. Sākās gan ļoti pat cerīgi, jo 1998. gadā vecmāmiņa Austra Blūma kā kompensāciju par viņas vecākiem nacionalizēto nekustamo īpašumu, kas tobrīd jau bija apbūvēts un neatgūstams, Garkalnē saņēma līdzvērtīgu zemesgabalu 12,5 hektāru platībā, tostarp sešus hektārus meža. Jaunais īpašums atrodas padomju armijas savulaik "apsaimniekotā" teritorijā – poligonā. Jau pēc pāris gadiem atklājās, ka apzīmējums "līdzvērtīgs" šajā gadījumā liekams pēdiņās, jo pat kadastrālā vērtība šiem 12,5 hektāriem šobrīd noteikta neiedomājami zema – tikai 31 eiro par visu nekustamo īpašumu… Kādēļ šim zemesgabalam, kas atrodas vienā no turīgākajiem Latvijas novadiem, šobrīd faktiski nav nekādas vērtības? Atbilde slēpjas tajā apstāklī, ka 2004. gadā ar Ministru kabineta noteikumiem tika izveidots valsts nozīmes dabas liegums "Garkalnes meži", kas atrodas Garkalnes novada un Vangažu pilsētas teritorijā, un lieguma teritorijā tika iekļauti arī vairāki privātpersonām piederoši īpašumi – tie paši, kurus neilgi pirms tam Garkalnes novada pašvaldība iedalīja bijušajā armijas poligonā.

Lieguma teritorija sastāv no divām daļām, no tām viena (139 ha) atrodas uz ziemeļrietumiem, bet otra (1645 ha) uz dienvidaustrumiem no apdzīvotās vietas – Garkalnes. Primārā dabas aizsardzības vērtība lieguma teritorijā ir zaļā vārna – reta un apdraudēta putnu suga, kuras īpatņu skaits un izplatība Eiropā 20. gadsimta laikā dramatiski samazinājusies. Pašlaik sugas stāvoklis Latvijā ir kritisks – ornitologi lēš, ka dabā varētu būt sastopami labi ja divdesmit zaļo vārnu pāri. Lielākā daļa no tiem ligzdojot Garkalnes apkārtnē. Šī ir populācijas ziņā lielākā zināmā sugas ligzdošanas vieta ne tikai Latvijā, bet arī Baltijas valstīs pēdējā desmitgadē. Zaļās vārnas gan nav vienīgie retie putni, kas sastopami Garkalnes apkārtnes mežos – tur sastapti arī pupuķi, zaļās un melnās dzilnas, stepes čipstes, sila cīruļi, brūnās čakstes, meža baloži, bezdelīgu piekūni, bikšainie apogi u.c. Kopumā tur konstatētas ligzdojam vismaz sešpadsmit Latvijā īpaši aizsargājamās sugas.

Zemes īpašniece netiek tālāk par kupicu ierīkošanu

Lai arī laikā, kad teritoriju "apsaimniekoja" armija, tā tikusi diezgan degradēta, zemesgabalam ir savas priekšrocības, piemēram, atrašanās vieta, jo tikai pāris minūtēs ar mašīnu var aizbraukt gan uz doktorātu, pastu un veikalu, gan uz bērnudārzu vai skolu, arī līdz galvaspilsētas Rīgas robežai ir vien deviņi kilometri. Otra svarīga priekšrocība būtu skaistā vieta un patīkamā daba – priežu sils, netālā upe un ezers. Kamēr nebija nekādas informācijas par lieguma izveidošanu, Voronkovu ģimenei bija lieli plāni, ko darīt iegūtajā īpašumā. Bija iecerēts būvēt savu mājokli, daļu platības sadalīt apbūves gabalos, ko pārdot, lai veidotos neliels ciemats, varbūt ierīkot pat kādu viesu māju. Nekur tālāk par kupicu ierīkošanu zemes īpašniece Austra Blūma un viņas mazdēls Andrejs Voronkovs gan netika, jo visas viņu idejas un plāni atdūrās pret liegumu. Likums nosaka, ka visā dabas lieguma "Garkalnes meži" teritorijā aizliegts celt jaunas būves un paplašināt esošos ceļus, atjaunot un ieaudzēt mežu, veikt augsnes apstrādi, lai veicinātu meža atjaunošanu, ir arī ierobežojumi attiecībā uz publiskajiem pasākumiem dabā. Faktiski drīkst tikai lasīt ogas un sēnes, nocirst kādu bīstamu koku, kas varētu apdraudēt cilvēku dzīvību un veselību, kā arī veikt zinātniskos pētījumus. Jāpiebilst, ka tieši šo ierobežojumu dēļ tagad nu jau visam Voronkoviem piederošajam īpašumam ir meža statuss, jo lauksaimniecības zeme paspējusi aizaugt ar kokiem.

Domājošam cilvēkam liktos tikai loģiski, ja valsts atzītu savu kļūdu un piešķirtu Austrai Blūmai un citiem īpašniekiem, kas dabas lieguma dēļ nevar realizēt savas tiesības, tiešām līdzvērtīgu nekustamo īpašumu. Kā izrādās, tas jau sen nav iespējams, jo faktiski visas brīvās zemes ir atsavinātas privatizācijas laikā. Varbūt privātīpašniekiem piederošo zemi, kam ar Ministru kabineta lēmumu piešķirts dabas lieguma statuss, valsts varētu atpirkt par tādu cenu, lai viņi paši iegādātos vietā sev piemērotu un neapgrūtinātu īpašumu? Doma nav slikta, tikai, izskatās, augstākajos līmeņos nekas tāds vismaz pagaidām netiek izskatīts. Vienīgais, ko šobrīd varētu darīt Voronkovi un viņiem līdzīgi bēdu brāļi, ir pieteikties ikgadējai kompensācijai, ko valsts apņēmusies maksāt par katru ar dabas liegumu apgrūtinātā zemes īpašuma hektāru.

Jā, jāpiebilst, ka zemesgabala juridiskais īpašnieks šobrīd jau ir Andrejs Voronkovs, jo viņa vecmāmiņa, juzdama, ka pašai, cīnoties par savām tiesībām, spēka un laika nepietiks, pirms dažiem gadiem nekustamo īpašumu uzdāvināja mazdēlam. Nu jau pagājis laiciņš, kopš Voronkovu omīte dus kapu kalniņā…


Voronkovu ģimene.

Kamēr paši Īrijā, zemesgabalā plāno ierīkot dabas takas

Zemesgabals Garkalnes novadā ir vienīgais Voronkovu saimei piederošais īpašums. Ģimene pa šiem gadiem pamatīgi sakuplojusi – Andrejam un viņa dzīvesbiedrei Ilzei ir četri bērni. Kā telefonsarunā ar "Rīgas Apriņķa Avīzi" pastāstīja Ilze Miltiņa, pirms desmit gadiem, kad jaunākā meita vēl nebija piedzimusi, viņi piecatā dzīvojuši īrētā divistabu dzīvoklī Vangažos. Protams, ka tik lielai ģimenei tur bija krietni par šauru, bet neko lielāku viņi nevarēja atļauties finansiāli, tāpēc tika pieņemts lēmums visiem kopā pārcelties uz dzīvi ekonomiski attīstītākā valstī – uz Īriju.

Voronkovi būtu ar mieru saņemt liegumā iekļautā īpašuma vietā tiešām līdzvērtīgu zemesgabalu vai vismaz reāli aprēķinātu kompensāciju naudā, bet valsts un pašvaldība tādu iespēju pat neizskata. Savukārt ikgadējai kompensācijai, kas esot 100 eiro par katru hektāru, Andrejs Voronkovs nav pieteicies. Dzīvesbiedri uzskata – ja viņi piekristu šai smieklīgajai summai, tas nozīmētu, ka viņi ir samierinājušies ar situāciju. Kā pastāstīja Ilze Miltiņa, Dabas aizsardzības pārvaldei esot parādījies jauns projekts, kas skaršot arī Voronkovu īpašumu, – Garkalnes mežos tikšot izbūvētas dabas takas. Ar zemes īpašnieku Andreju Voronkovu tas neesot saskaņots, un viņš informējis, ka neko tādu uz savas zemes darīt neatļaus. Savukārt no Dabas aizsardzības pārvaldes darbiniekiem sekojusi atbilde, ka tādā gadījumā arī viņi nedomājot nākt pretī zemesgabala īpašniekam. Andrejam arī esot teikts, ka viņam savā īpašumā jāizveido zaļo vārnu dzīvošanai labvēlīga vide, tad viņš saņemšot atļauju uzbūvēt tur vienu vai pat divas dzīvojamās mājas. Ja divas, tad tā saukto dvīņu māju, tātad – divas ēkas zem viena jumta.

Piecu miljonu vietā tikai 31 eiro?

Starp citu, ļoti iespējams, ka tieši Voronkoviem piederošajā zemesgabalā neviens zaļo vārnu pāris savu ligzdu nemaz nevij. Tā secināt liek Dabas aizsardzības pārvaldes tikai šogad atsūtītais apsekošanas akts, ko 2016. gadā noformējis ornitologs Edmunds Račinskis. Tajā esot teikts, ka zaļo vārnu konkrētajā īpašumā nav, varētu ligzdot tikai melnās dzilnas. Citas aizsargājamās putnu sugas nav novērotas.

Nevar teikt, ka Dabas aizsardzības pārvaldes speciālisti pa šiem gadiem zemes īpašniekiem nav nākuši pretī. Kā kompromisa variants Voronkoviem atļauts uzbūvēt 600 kvadrātmetru plašu ģimenes māju, bet tikai vienu. Ilze Miltiņa tam kategoriski nepiekrīt, jo trīs meitas pa šo laiku jau izaugušas, divām ir katrai sava ģimene – vienā mazulis jau piedzimis, otra ir bērna gaidībās. Kāpēc viņiem visiem būtu jādzīvo zem viena jumta, ja zemesgabals Garkalnē ir pietiekami liels, lai katra saime varētu uzcelt savu māju?

Starp citu, īpašums Garkalnē faktiski ir vienīgais, kas Voronkovu saimi vēl tā pa īstam saista ar Latviju. Desmit gadu laikā latvieši paspējuši iedzīvoties Īrijā, kur viņiem ir gan normāli dzīves apstākļi, gan labs darbs, gan izglītības iespējas. Vecākā meita, kura jau pati ir māmiņas statusā, tagad dienē Īrijas armijā, viena no dvīnēm studē jurisprudenci un sapņo kļūt par tiesnesi, bet otra plāno iestāties policijas akadēmijā. Starp citu, abas precētās meitas par dzīvesbiedriem sev izvēlējušās īrus, un arī viņi būtu ar mieru pārcelties uz dzīvi Latvijā, taču tagad sanāk, ka dabas lieguma un birokrātisku kļūdu dēļ Latvija atsakās no lielas saimes, kurā septiņi cilvēki ir darbspējīgā vecumā.

Ja Ilze Miltiņa nekļūdās, tad Voronkoviem pašiem domāt par sava zemesgabala pārdošanu jēgas nav. Raksta sākumā minēts, ka īpašumam 12,5 hektāru platībā noteiktā kadastrālā vērtība ir 31 eiro, un tāda tā kļuva tikai pērn. Tik niecīga kadastrālā vērtība, protams, nav slikta tādā nozīmē, ka nekustamā īpašuma nodoklis gadā ir vien pāris eiro. Toties pavisam cita aina pavērtos, ja Andrejs Voronkovs savu zemesgabalu mēģinātu pārdot. Tad valsts varētu izmantot savas pirmpirkuma tiesības, turklāt maksājot to pašu kadastrālo vērtību – 31 eiro…

I. Miltiņa uzskata, ka dabas lieguma pagarināšana, dažādu papildu ierobežojumu piemērošana, kā arī īpašuma kadastrālās vērtības samazināšana līdz neiedomājami zemam līmenim liecina par valsts plānu iegūt ģimenei piederošo zemesgabalu sev, turklāt par smieklīgu cenu. Kā zināja teikt Ilze Miltiņa, līdzīgus zemesgabalus, tikai bez apgrūtinājumiem, Garkalnē tirgo par 25–40 eiro kvadrātmetrā [Voronkovu īpašuma vērtība tādā gadījumā varētu būt no 3,125 miljoniem eiro līdz pat 5 miljoniem eiro, – aut.]. Protams, tādu cenu Voronkovi varētu prasīt tikai tad, ja viņi savu zemesgabalu drīkstētu sadalīt apbūves gabalos, veidojot ciematu. Šobrīd to viņiem neviens negrasās ļaut. Nerunājot par ciematu, pat teorētiski apspriestajām divām ģimenes mājām nedrīkstot būt katrai savs zemesgabals…

Liegumā ne tikai reti putni, bet arī sikspārņi un piejūras kāpas?

Miltiņas rīcībā esošā informācija liecina, ka no visiem teju 2000 hektāriem, kuros ierīkots dabas liegums "Garkalnes meži", privātīpašniekiem pieder tikai aptuveni četri procenti zemes [aptuveni 80 hektāru, – aut.]. Pārējās teritorijas īpašnieki ir "Latvijas valsts meži" un "Rīgas meži". Rodas jautājums: kāpēc tiek uzskatīts, ka zaļās vārnas, kas, cik zināms, bez īpašām problēmām dzīvo arī samērā tuvu cilvēkiem, sev par mājvietu izvēlēsies tieši šo privātpersonām piederošo zemi?

Tiesa, dabas liegumu sakarā pretenzijas esot arī uzņēmumiem "Latvijas valsts meži" un "Rīgas meži", kam to dēļ traucēta saimnieciskā darbība mežu kopšanā. Toties turpat blakus esošais Jāņciems, kur jau sabūvētas dzīvojamās mājas, retās putnu sugas neietekmē? Ilze Miltiņa arī zināja stāstīt, ka pagājušajā pavasarī dabas lieguma teritorijā, kur ir visstingrākie ierobežojumi, divi zemesgabali pēkšņi sadalīti, apjozti ar sētu, un tiem piešķirti arī jauni kadastra numuri. Kad citi zemes īpašnieki interesējušies, kā tas bijis iespējams, konkrētu atbildi neviens tā arī nebija saņēmis. Tāpat Miltiņai nav skaidrs, kāpēc tiek virzīts projekts par dabas taku ierīkošanu pār Voronkovu ģimenes zemi, jo tās, kā zināms, noteikti ir jāaprīko ar dažādiem infrastruktūras elementiem, piemēram, automašīnu stāvlaukumiem, informācijas stendiem, tualetēm utt., bet tajā pašā laikā ģimenes mājas būvēt tur nedrīkst.

Taču izskatās, ka arī tad, ja ornitologi konstatētu, ka Voronkovu ģimenes zemesgabalam zaļo vārnu populācijas saglabāšanā nav nekādas nozīmes, dabas lieguma statuss netiks noņemts, jo tur taču ir citas retas putnu sugas. Bez tam – parādījusies informācija, ka šajā vietā atrasta piejūras baltā kāpa. No baltās kāpas speciālistu prātos tā jau pārtapusi par pelēko, bet arī tā esot saudzējams dabas objekts. Voronkovi gan ir pārliecināti, ka tā ir nevis kāpa, bet padomju karaspēka bāzē mākslīgi izveidots uzbērums – valnis, kam bija jāaizsargā munīcijas noliktavas no tiešiem šāviņu trāpījumiem, – taču viņos neviens neieklausās. Un vēl atrasti sikspārņi, kas pārziemo sagrauto angāru drupās…

Sarunas noslēgumā Ilze Miltiņa ar rūgtumu balsī atzina: ja problēmai ar zemesgabalu Garkalnē netiks rasts normāls risinājums, viņas saime būs spiesta uz visiem laikiem palikt Īrijā. Tur pavadīto desmit gadu laikā viņa un dzīvesbiedrs Andrejs Voronkovs nav iegādājušies nekustamo īpašumu. Īrijā viņu ģimene īrē māju, un īres maksa ir samērā liela, bet tur ir daudz lielāks valsts atbalsts, tostarp bērnu izglītības nodrošināšanā. Ilze ir pārliecināta, ka arī Latvijā viņi ar Andreju šajā laikā nebūtu nopelnījuši mājai, turklāt nav teikts, vai spētu samaksāt par bērnu studijām. Viņa uzsver, ka negaida no Latvijas nekādas dāvanas, tikai iespēju pilnvērtīgi izmantot savu īpašumu. Tad Voronkovu ģimene, izmantojot savas zināšanas un amatu prasmes [Andrejs pēc profesijas ir celtnieks, viens no znotiem – galdnieks, – aut.], pati spētu sev uzcelt mājokļus, kā arī ar savu darbu dotu reālu ieguldījumu mūsu valsts tautsaimniecībā.

Aleksandra stāsts: zaļā vārna un "kaķis maisā"

Pētot nekustamo īpašumu pārdošanas sludinājumus Garkalnē, var atrast šādu piedāvājumu: "Pārdod zemesgabalu, perspektīvā ar iespēju privātmāju apbūvei. Šobrīd apbūve nav atļauta sakarā ar zaļās vārnas ligzdošanas vietu. Zeme atrodas skaistā vietā Garkalnē, pretī Zemeņu ielai, apkārt vairākas privātmājas, uz zemesgabala aug 130 gadus vecas priedes, zeme no abiem krastiem robežojas ar Krievupi." Pārdošanā izliktais zemesgabals ir 1,75 hektārus liels un īpašnieks par to vēlētos saņemt 35 571,80 eiro (2,03 eiro par kvadrātmetru).

"Rīgas Apriņķa Avīze" telefoniski sazinājās ar sludinājuma autoru un uzzināja, ka tas ir rīdzinieks Aleksandrs. Zemesgabalu Garkalnē Aleksandrs izsolē iegādājies pirms gadiem septiņiem vai desmit. Viņš atzīst, ka sanācis nopirkt kaķi maisā, jo tiesu izpildītājs, kurš rīkojis izsoli, nav informējis par to, ka pārdodamais zemesgabals iekļauts dabas liegumā, bet pats par tādiem iespējamiem faktoriem neesot painteresējies. Rīdzinieks labi apzinās, ka pats bijis pārāk neuzmanīgs, tāpēc īpaši nepārdzīvo. Viņš uzskata, ka daudz netaisnīgāk noticis ar tiem cilvēkiem, kuru zemesgabals iekļauts dabas liegumā jau pēc tam, kad viņi bija kļuvuši par tā īpašniekiem.

Arī Aleksandra zemesgabalam tagad noteikta tikai simboliska kadastrālā vērtība – apmēram pieci eiro. Viņš gan atšķirībā no Ilzes Miltiņas ir pārliecināts, ka valsts savas pirmpirkuma tiesības varētu izmantot tikai par tādu pašu cenu, par kādu viņš pirkuma līgumā būtu vienojies ar potenciālo pircēju. Zaļās vārnas savā īpašumā Aleksandrs neesot redzējis; viņš uzskata, ka tas vēl ir liels jautājums, vai tās tur vispār mīt. Liegums esot uzlikts noteikta lieluma teritorijai, un viņa nepilnos divos hektāros retie putni varot ielidot labi ja reizi gadā, bet ar to pietiek, lai tiktu aizliegta jebkāda saimnieciskā darbība.

Zemesgabalu Garkalnē Aleksandrs nopircis, lai tur uzceltu ģimenes māju. Kad izrādījās, ka nopirktā zeme atrodas dabas lieguma teritorijā, par mājas būvēšanu nācies aizmirst. Rīdzinieks zina, ka ar dabas liegumu saistīto apgrūtinājumu dēļ katru gadu no valsts var saņemt materiālo kompensāciju, kas viņa gadījumā būtu 175 eiro, pieteicies tai gan neesot. (Jautājums gan, vai Aleksandram pienāktos vismaz šī kompensācija, ja reiz zemi viņš iegādājās jau pēc tam, kad tai bija piešķirts dabas lieguma statuss?) Sludinājumu par zemesgabala pārdošanu viņš publicējis vairāk tādēļ, lai saprastu, vai kādu tas varētu interesēt. Kā atklāja Aleksandrs, cilvēki zvanot, bet ļoti maz…

Publikācijas turpinājums – nākamajos "Rīgas Apriņķa Avīzes" numuros.