Menu
 

Juris Jansons: Bez sociālajām cilvēktiesībām politiskās zaudē jēgu Apriņķis.lv

  • Autors:  Māris Zanders
Tiesībsargs Juris Jansons piedalās "Dienas Biznesa" rīkotajā apaļā galda diskusijā par datu regulu. Foto: LETA Tiesībsargs Juris Jansons piedalās "Dienas Biznesa" rīkotajā apaļā galda diskusijā par datu regulu. Foto: LETA

Nesen lasot filozofijas žurnāla “Logoss” šā gada trešo numuru, kura tēma ir “Karš”, secināju, ka mūsdienās ir smalki noteikts, ko karojošās puses nedrīkst darīt. Lieki teikt, ka juridiskās normas regulāri tiek pārkāptas, radot jautājumu par to jēgu. Līdzīgs iespaids dažkārt rodas, kad runa ir par cilvēktiesībām. Ar Latvijas Republikas tiesībsargu Juri Jansonu sarunājas Māris Zanders.

– Sabiedrībai Latvijā patīk vērtēt mūsu situāciju kādā jomā, salīdzinot to ar dažādiem reitingiem, un pašsaprotami, ka vairākumā gadījumu mēs tajos vēlamies līdzināties Eiropas Savienības turīgajām valstīm. Savukārt cilvēktiesībās mēs joprojām atšķiramies, izceļamies – vismaz tāds ir mans iespaids. Ja paskatās uz problēmām, kādas risina cilvēktiesību struktūras Rietumos, redzam minoritāšu tiesības, politiskās līdzdalības tiesības utt. Latvijā joprojām galvenie ir sociālie jautājumi plašā nozīmē.

– Ja salīdzinām tiesībsarga institūciju Latvijā ar līdzīgām vai analoģiskām institūcijām Eiropā, mēs esam superunikāli. Es vienlaikus esmu labas pārvaldības ombuds, līdztiesības ombuds, bērnu ombuds, parlamentārais ombuds. Zināmā mērā varētu pat vilkt paralēles ar tieslietu kancleru Igaunijā, jo mēs Latvijā ikdienā diezgan lielā mērā veicam arī tāda kā konstitucionālā filtra funkciju. No vienas puses, tas, ka mēs varam nosegt pilnīgi visas tēmas, ir labi. Tas arī nozīmē, ka Latvijā šajā ziņā nav sadrumstalotības vai tēmu pārklāšanās, kā tas ir dažās citās valstīs.

Kad 2011. gadā es sāku strādāt šajā kolektīvā, mums populārs bija joks: pie armijas komandiera ienāk adjutants un saka: “Ir slikta ziņa! Mēs esam aplenkti!” Savukārt komandieris atbild: “Tā patiesībā ir laba ziņa, jo mēs varam uzbrukt jebkurā virzienā!” Klasiski ombudi nodarbojas ar labu pārvaldību un pilsoniski politisko tiesību bloku. Savukārt es bez augstprātības varu teikt, ka esmu pirmais ombuds Eiropas līmenī, kas ir aizskāris sociālo tēmu. Iepriekš sociāli ekonomisko tiesību tēma bija atstāta līmenī “cik tālu – tik tālu”. Tik tālu, cik budžets var atļauties.

Šobrīd nekādas atkāpes nav pieļaujamas. Nelielas atkāpes ietvaros, es varētu teikt, ka pirmās paaudzes cilvēktiesības bija tiesības uz dzīvi, politiskās tiesības, otrās paaudzes – sociālekonomiskās tiesības, trešās paaudzes – miers, solidaritāte utt. Ar pirmo paaudzi mēs puslīdz esam tikuši skaidrībā, savukārt ar otro paaudzi ir diezgan skumji, jo, ja sociāli ekonomisko tiesību joma netika attīstīta kā cilvēka pamattiesību joma, mēs atgriežamies pie tā, ka cīnāmies ar sekām arī pilsoniski politisko tiesību jomā. Ja cilvēkam nav izglītības, pilnvērtīgas piekļuves veselības aizsardzībai, ja viņš ir sociāli nenodrošināts, tad, mīlīši, kāda pulcēšanās brīvība, kāda vārda brīvība?!

– Jūs uzskatāt, ka arī Rietumeiropā sociāli ekonomiskās cilvēktiesības nav attīstītas?

– Tagad tikai sāk to risināt. Un tam ir savi iemesli – piemēram, izteikta iedzīvotāju novecošanās. Beidzot par sociālās atstumtības tēmu sākuši runāt, teiksim, Eiropas Komisijas līmenī, kur beidzot ir sapratuši, ka durvis uz sociālo vienlīdzību ir aizslēgtas ar nabadzības atslēgu. Es gribētu arī piebilst: kad dzirdu politiķus runājam par “vidējo ienākumu līmeni”, man liekas, ka neko muļķīgāku nevar pateikt. Mums nav jālīdzinās “vidējam ienākumu līmenim”! Jo – atliek tikai paaugstināties lielo algu līmenim, lai arī vidējais aizietu uz augšu! Atgriežoties pie jautājuma… Eiropas Savienības valstīs nabadzības tēma nebija tāda “top” tēma kā Latvijā, jo tās nebija un nav tik sociāli sašķeltas kā bijušā komunistiskā bloka valstis.

Piemēram, Nīderlandē minimālā alga kā tāda nav tēma – tā svārstās robežās no 1500 līdz 1900 eiro.

Tēma ir tā, ka iebrauc cilvēki no Austrumeiropas, kuri ir gatavi strādāt par pusi no šīs minimālās algas, jo viņi var nosegt savus uzturēšanās izdevumus, piemēram, kolektīvi apdzīvojot kādu māju vai dzīvokli. Šādu un līdzīgu parādību rezultātā Eiropa beidzot ir sapratusi, ka jārisina jautājums par to, kā pareizi rēķināt minimālo atalgojumu, un tā taču ir sociāli ekonomiskā tēma. Viņi ir sapratuši, ka nekāda “divu ātrumu” Eiropa nesanāks, jo notiek konkurences kropļošana un sociālās drošības sistēmas laušana.

– Sapratu. Mans pirmais jautā­jums izrietēja no tā, ka, piemē­ram, ASV ir lielas debates līdz pat Augstākajai tiesai par to, vai, teiksim, var atlaist cilvēku viņa seksuālās pašidentifikācijas dēļ. Un, ja nevar, vai netiek pār­kāptas, teiksim, konkrētā darba devēja tiesības uz reliģiskiem uz­skatiem, kas saka, ka… Īsi sakot, tur cilvēki nodarbojas ar cita lī­meņa cilvēktiesībām.

– Mēs esam dažādās situācijās. Latvijā darba ņēmēju, darbinieku, faktiski ne­aizstāv neviens, ja neskaita Tiesībsarga biroju tā kompetences robežās. Un te mēs nonākam pie tā, ka mums Latvijā ir vairāk nekā simt arodbiedrību un tad ir viena lielā arodbiedrību savienība, kas ir tāds okupācijas perioda man­tojums. Un visās reizēs, kad mums ir bijuši strīdi par, piemēram, pagarināto darba laiku mediķiem, “lielā” arodbiedrība bija, kā saka, ne cepts, ne vā­rīts. Mediķu arodbiedrība zināmu pos­mu strādāja ar mums roku rokā, bet tad Saeimas Sociālo lietu komisijā vienojās par kaut kādu pārejas periodu. Lai gan mēs bijām vienojušies virzīties uz kopī­gu mērķi, ar kopīgu izpratni par to, ka “pagarināts darba laiks” nav normāli, tās ir virsstundas. Šādas arodbiedrību situācijas rezultātā nav arī jābrīnās, ka arodbiedrībās vispār ir tikai apmēram astoņi procenti no Latvijā strādājoša­jiem, tās ir ārpus darba laika grupas bez reālas ietekmes. Skandināvijā – 90 un vairāk procentu…

– Neesmu gan pārliecināts, ka tas arī ir labi.

– Ko nozīmē “labi”? Jā, mēs pilnīgi mierīgi varētu iztikt arī ar to, ja vienkār­ši tiktu ievērots Satversmē ierakstītais. Vai Eiropas Cilvēktiesību hartā ierak­stītais. Un tur tiek runāts par cilvēka cieņu. Cilvēka cieņa nozīmē respektēt citam citu, lai saprastu, kas ir nepiecie­šams, lai tu justos labi, es justos labi utt.

– Un te mēs nonākam pie jautā­juma, kā var juridiski korekti strādāt ar tādiem ļoti plaši interpretējamiem jēdzieniem kā, piemēram, tiesības uz cilvēka cienīgu dzīvi. Kas nu kuram būs “cilvēka cienīga dzīve”. Turklāt saku to bez ironijas.

– Es vispirms atbildēšu, tā teikt, filozo­fiski. Tiesībsarga darba gados man bie­ži jautāts, kas ir cilvēktiesības, turklāt atbildi jautātājs sagaida parasti īsu, ne grāmatu pārstāstu. Un tad es saku, ka tas ir tiesību principu kopums, lai cil­vēks būtu laimīgs. Jā, katram no mums ir atšķirīga dzīves pieredze, zināšanu līmenis, vērtības, līdz ar to nebūs vien­as matricas, kas der visiem. Nē, mēs runājam par principu kopumu, no kura mēs katrs paņemam to, kas atbilst mūsu vajadzībām un vērtībām.

– Neteikšu, ka kļuva skaidrāk.

– Ir jādomā sistēmiski. Valsts politikas veidotājiem, politiķiem, ir jānodrošina, ja tā var teikt, lielā tēma. Bez muldēša­nas un bez fantāzijām. Kad Laimdota Straujuma kļuva par Saeimas Ilgtspē­jīgas attīstības komisijas vadītāju, man tā likās liela katastrofa, jo, lai šo ilgtspē­jīgas attīstības procesu vadītu, ir jābūt uz to vispār orientētam. Piemēram, ir jāsaprot, ka izglītība ir nevis kaut kāda ekstra, bet absolūta nepieciešamība, ja mēs vēlamies valsts ilgtspējīgu attīs­tību. Kad pirms apmēram desmit ga­diem bija globālā krīze, arī citur Eiropā valstis samazināja izdevumus. Tomēr gar izglītību negramstījās nekur, gluži pretēji – saprata, ka tādā brīdī izglītības tēma ir jāstiprina. Savukārt mēs tagad esam uz ceļiem un mēģinām piecelties, kas ir baigi grūti.

Ja runājam jau konkrētā līmenī, skaidrs, ka mēs nevaram argumentēt sajūtu līmenī. Piemēram, mēs balstā­mies uz Eiropas Komisijas finansētu pētījumu, paņemot konkrēti Latvijas situāciju, kas runā par to, cik naudas izteiksmē cilvēkam mēnesī nepie­ciešams pienācīgam uzturam. Kā tev šķiet, cik tas varētu būt?

– Nav ne jausmas. Es maz ēdu.

– Atbilstoši pētījumam – 150 eiro mēnesī. Tas bija 2015. gadā. Un 574 eiro ģimenei, kurā ir divi pieaugušie un divi bērni. Ļoti konkrēti. Pirms dažiem gadiem mēs likām lielas cerības uz minimālā ienākumu līmeņa koncep­tu, kas tika virzīts valdībā, jo kopumā, man jāsaka, daudzkārt šie jēdzieni Latvijā tiek lietoti bez dziļākas analī­zes. Piemēram, tu zini, kā veidojās tie 53 eiro mēnesī, kas skaitās garantētais minimālo ienākumu apjoms? Iedomā­jies, ka ir ģimene ar vienu pieaugušo, kuram varbūt ir arī invaliditāte, un di­viem nepilngadīgiem bērniem. Pieau­gušais saņem invaliditātes pensiju, kas svārstās 100–170 eiro robežās. Un par bērniem viņš saņem t.s. bērnu naudu. Rezultātā viņiem mēnesī sanāk mazliet virs 150 eiro. Attiecīgi skatāmies ģime­nes locekļu skaitu un iegūstam sum­mu. Tad jāvaicā: nē, nu jūs nopietni?!

– Un ko jūs darāt situācijā, kad politisko lēmumu pieņēmēji saka: jā, Tiesībsarga biroja aprēķini ir pareizāki, bet naudas ir tik, cik tās ir? Veselā saprāta loģika sa­duras ar skarbo realitāti.

– To mantru “naudas nav!” ieviesa Valdis Dombrovskis. Nauda ir! Un šī nauda ir ļoti liela. Deviņdesmito gadu vidū valsts budžets bija apmēram pu­sotra miljarda latu gadā, savukārt ārē­jais parāds – nulle. Savukārt šobrīd ārē­jais parāds ir 11 miljardi, un 2020. gada budžeta projektā jau ir iestrādāts, ka valdība varēs paņemt vēl klāt. Dau­dzi ekonomisti saka, ka tas nav nekas briesmīgs…

– Un nav jau arī. Latvija šajā pozī­cijā pilnīgi ievēro Māstrihtas kri­tērijos noteikto.

– Ārējo parādu 60 procentu apmērā no valsts IKP un vairāk var atļauties tādas valstis kā Vācija, Francija utt., kur IKP struktūrā galvenais dzinējspēks ir ražošana.

– Es mēģinu saprast domu gaitu – respektīvi, tavuprāt, mēs parāda apkalpošanai tērējam naudu…

– … apmēram miljonu dienā.

– … ko varētu investēt ekonomi­kā?

– Jā, bet es uzsveru šo IKP struktū­ru. Paskaties, kas mums dod lielāko pievienoto vērtību. Pirmajā vietā ir “Latvenergo”, kas saražo kaut ko, ko pērk vietējais cilvēks; nauda paliek šeit. Tad ir finanšu pakalpojumi, tirdzniecī­ba, savukārt rūpniecība dzīvo kā t.s. amerikāņu kalniņos. Tāpat es uzskatu, ka ir jāpārskata iekšējie izdevumi, – esmu pārliecināts, ka valsts pārvalde dzīvo stipri pāri tam, ko mēs varam atļauties. Tāpat mēs nevaram runāt par investīcijām labvēlīgu vidi, ja nodokļu politika mainās ik gadu. Tātad – budžets ir audzis, ārējais parāds arī, jautājums, kur tā nauda ir iztērēta?

– Mēs tik braši braucam politiķu lauciņā, ka nevaru neprasīt par vēlamo modeli tiesībsarga insti­tūcijas attiecībās ar citiem varas atzariem – politiķiem, tiesām utt. Lasot Saeimas stenogrammas, redzu, ka pēc tiesībsarga ikga­dējā ziņojuma deputāti dūšīgi izsaka pateicību par labo darbu, pamato ar ziņojumu savus ap­galvojumus, un kas tālāk?

– Reālo situāciju tu pats labi norak­sturoji – mūs daudz aicina kā eksper­tus kaut ko pavērtēt, izteikt viedokli utt. Savukārt, ja runājam par vēlamo situāciju, tad, protams, var runāt par to, vai mūsu “maigā vara” nav kaut kā pastiprināma. Tomēr es šādam vie­doklim negribētu piekrist. Sabiedrības apziņai ir jāmainās dabiskā ceļā, tai nevar kaut ko uzspiest. Tiesībsargs jau sen ir runājis par to, ka varai vienkārši ir jāievēro Satversmē teiktais un pašas varas pieņemtie likumi. Vienlaikus mēs redzam – tas, ka netiek pildīts li­kumā noteiktais attiecībā uz veselības aprūpi, uz mediķu algām, ir sabiedrību it kā pamodinājis, par to beidzot daudz runā.

Respektīvi – es nedomāju, ka va­jadzētu mainīt to, ka Tiesībsarga biroja viedoklim ir rekomendējošs, skaidro­jošs raksturs. Savukārt galējais līdzek­lis mums ir vēršanās Satversmes tiesā, bet mēs arī apzināmies, ka te parādās izaicinājumi, jo sociālie jautājumi kla­siskajās cilvēktiesībās līdz šim ir bijuši “par tik – par cik”. Īsi sakot, vērša­nās Satversmes tiesā ir līdzeklis tad, ja politiskā inteliģence kādā jautājumā ir nepieņemami zema. Ar politiskās inteliģences līmeni mums joprojām ir problēmas, tomēr man šķiet, ka situā­cija pakāpeniski mainās uz labo pusi – politiķi sāk saprast, ka pat ar vispopu­listiskākajām idejām viņi tālu netiks. Cilvēki iegūst rezistenci pret lielo pļā­pāšanu.

Sarunu mēs sākām par to, ka cilvēktiesībām ir dažādi aspekti, un noslēgumā es gribētu minēt vēl kādu, kas Rietumos iegūst asumu, proti, diskriminācija uz vecuma pamata. Pirmspensijas vecuma cilvēku situāci­ja, piemēram, meklējot darbu. Latvijā par to vēl īsti nerunā, jo mēs cīnāmies par šīm pamattiesībām, bet tēma pilnī­gi noteikti skar arī Latviju.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.