Menu
 

Oļegs Burovs: Politiskā nestabilitāte par labu nenāk Apriņķis.lv

  • Autors:  Māris Zanders
Foto - LETA Foto - LETA

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ir izstrādājusi likumprojektu par Rīgas domes atlaišanu. Par Rīgas pašvaldības ārkārtas vēlēšanu datumu likumprojektā noteikts 2020. gada 29. februāris, bet atkarībā no Saeimas lēmuma tas var tikt precizēts, uzsvēris ministrs Juris Pūce. Valdība par šo jautājumu lems 17. decembrī. Vienlaikus Pūce norādījis, ka no domes atlaišanas brīža pilsētu vadīs administrācija, kurā būs tikai civildienesta pārstāvji, nevis politiķi. 

“Kodols” ar pašreizējo Rīgas mēru Oļegu Burovu sarunājās vēl pirms straujās notikumu attīstības un lēmuma par domes atlaišanu pieņemšanas, kā arī pirms gaidāmajiem grozījumiem likumā "Par ostām", ar kuriem paredzēts valsts pārvaldībā pārņemt Rīgas un Ventspils ostas. Vienlaikus jāpiebilst, ka tieši Burovu partijas “Gods kalpot Rīgai!” vadītājs Andris Ameriks minējis kā galveno kandidātu uz mēra amatu ārkārtas vēlēšanu gadījumā. Ar Rīgas mēru Oļegu Burovu sarunājas Māris Zanders.

– Nesākot pārrunāt pašvaldības politiskās varas peripetijas pēdējo mēnešu laikā, mans jautājums ir: kā šī nestabilitāte ir ietekmējusi pašvaldības tiešo darbu? Varbūt ir kādi lēmumi, kas nav pieņemti?

– Es nevaru nosaukt konkrētas lietas, kuras mēs būtu šādi pazaudējuši, tomēr skaidrs, ka politiskās nestabilitātes posms par labu nenāk. Redzat, man ir nevis politiķa, bet no izpildvaras nākuša cilvēka mentalitāte, un tas man ļauj uz situāciju paraudzīties arī, kā saka, no malas. Izpildvarā ir cilvēki, kuriem faktiski vienalga, kurš konkrētajā brīdī ir pie politiskās varas stūres. Šādi cilvēki zina, kas ir jādara, un viņi strādā. Un ir cilvēki, kuri pieraduši klausīties, ko saka “priekšnieks”. Šie cilvēki tādos periodos kā pašlaik – kad domi ilgstoši vadījušie politiķi ir prom, kad ir neskaidrība – nesaprot, ko darīt. Es dažiem lūdzu sagatavot viņu viedokli un priekšlikumus, lai politiķi varētu pieņemt lēmumu. Un es redzu, ka viņi nesaprot. Šādai situācijai ir savi iemesli. Proti, iepriekš bija tā, ka domes politiskā vadība pieņēma lēmumu, piemēram, saistībā ar izglītības jautājumu bloku, savukārt izpildvara sekoja, kā lēmumu atspoguļo prese. Turklāt gan “LV”, gan “RU” versijās. Ņemot vērā to, ka šīs versijas dažkārt, teiksim tā, nesakrita, tas dažiem cilvēkiem izpildvarā ir radījis ļoti lielu piesardzību un cenšanos neizteikt pašiem savu viedokli.

Tāpat objektīvi jāsaprot, ka, lai cik ilgas stundas es strādātu domē, šīs politiskās spēlītes atņem laiku, tātad mazāk paliek laika pārdomāt saimnieciskas dabas jautājumus, lai gan tie, manuprāt, ir ļoti svarīgi. Nepietiek laika, lai padomātu par to, ko vajadzētu pilsētā jaunu.

– Varat minēt piemērus tam, ko jūs saucat par “jaunu”?

– Mēs ļoti bieži lietojam tādus štampus kā “Rīga – Ziemeļeiropas metropole”. Vai vismaz mēs sakām, ka gribētu Latvijas galvaspilsētu redzēt kā šādu metropoli. Ko vispār nozīmē šis jēdziens? Cik Rīga vispār ir interesanta, piemēram, Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem pusmūžā? Jā, mēs nodrošinām pensionāriem bezmaksas sabiedrisko transportu, jā, ir sociālās programmas, lai gan tās, protams, vienmēr ir vēl uzlabojamas. Bet no jaunas ģimenes skatpunkta? Andrim Amerikam bija šis izteiciens, ka Rīga ir pēdējā pietura pirms Īrijas. Laukos nav darba, cilvēki atbrauc uz Rīgu, bet īres cenas te ir ļoti augstas, un cilvēki dodas tālāk. Vai Rīga viņiem var tomēr kaut ko piedāvāt? Cits piemērs. Daudzām pilsētām problēma ir, sauksim to tā, tukšais pilsētas centrs pēc darbdienas beigām. Rīgas gadījumā vēl ir tādi specifiski faktori, ka pēc Krim naš ir samazinājies Rīgā dzīvojošo nerezidentu skaits. Mums saka, ka Rīgas centrā dzīvo daudz ārzemju studentu. Vai tas ir tas, ko mēs vēlamies? Domāju, ka ne. Kā mēs varam centru atdzīvināt, lai tajā dzīvotu jaunas ģimenes? Cits piemērs. Gadiem ilgi mēs esam teikuši, ka ir nepieciešams sadarboties ar Pierīgas reģionu, tomēr faktiski tikai tagad ir sākušās reālas tikšanās. Un šis process būtu jāturpina.

– Kas notiek ar Rīgas budžetu 2020. gadā? Opozīcija prognozējami saka, ka būs nepieciešami ļoti būtiski samazinājumi izdevumu pozīcijās.

– Faktiski Rīgai būtu vajadzīgs samazinājums 19 miljonu eiro apmērā. Tā ir ļoti liela summa. Jāsaka gan arī, ka šāds samazinājums ir nepieciešams tāpēc, ka mēs tikām, formulēšu tā, sodīti par “Rīgas satiksmi”.

– Klau, es negribētu sākt iztirzāt dažādās interpretācijas par šī uzņēmuma darbu – jūsu, opozīcijas, Valsts kontroles utt. Medijos tas ir pārspriests krustu šķērsu. Man ir cits jautājums: vai tad 19 miljoni eiro Rīgas budžetam ir liela summa?

– Es strādāju Rīgas domē apmēram divdesmit gadu, un skaidrs, ka pilsētas budžeti ir bijuši dažādi, tomēr kopumā tie ir palielinājušies. Vienlaikus jāsaka, ka 2019. gada budžetā investīciju bija salīdzinoši vismazāk un nākamgad būs vēl sliktāk. Neraugoties uz to, mēs saprotam, ka mums ir par 100 eiro jāpalielina algas bērnudārzu audzinātājām. Lieta tā, ka mūsu pašlaik maksātās algas nav konkurētspējīgas ar algām, kādas tiek maksātas dažu Pierīgas pašvaldību bērnudārzos. Rezultātā ir audzinātāji, kuri dzīvo Rīgā, bet brauc strādāt uz Pierīgu. Nav pareiza situācija, kad mums Rīgā pat ir izremontēti bērnudārzi, ir pilnas grupas, bet nav audzinātāju. Es zinu, ka ir mēģinājumi situāciju risināt, apvienojot, piemēram, divas grupas, bet tad, manuprāt, tas ir dienas pieskatīšanas centrs, nevis bērnudārzs. Tātad nākamgad tiks palielināts atalgojums. Tāpat mēs plānojam uz nākamā gada 1. septembri radīt 500 jaunas vietas bērnudārzos. Es zinu, ka rinda ir apmēram uz 2200 vietām, kam, starp citu, iemesls ir arī tas, ka uz vietām Rīgas bērnudārzos pierakstās Pierīgā dzīvojošie – ja Pierīgā dzīvojošie brauc strādāt uz Rīgu, skaidrs, ka viņiem ērtāk ir bērnu atstāt Rīgā.

– Atļaušos pārtraukt, jo mani interesē, kā tiks ietaupīti minētie 19 miljoni.

– Viens no samazinājumiem būs, piemēram, Satiksmes departamentam. Lieta tā, ka diezgan neizprotamā kārtā šim departamentam ļoti slikti sokas ar piešķirto līdzekļu apguvi. Pērn neapgūti palika 19 miljoni eiro. Priekš kam paredzēt naudu, ja tā netiks apgūta? Ja Īpašuma departamentā, ko es savulaik vadīju, līdzekļu apguve bija 95–97 procentu apmērā, tad Satiksmes departamentā tā ir aptuveni 50 procentu apmērā. Skaidrs, ka mēs saskaramies ar nepareizu plānošanu.

– Ja runājam par ilgtermiņa tēmām. Klusi, bet neatlaidīgi ir pienācis Eiropas Savienības budžeta nākamais plānošanas periods. Neoficiāli dzirdu, ka dalībvalstīm, tostarp Latvijai, jārēķinās ar Kohēzijas fondu prāvu samazinājumu. Ko tas nozīmē Rīgai, tās uzsāktajiem vai ieplānotajiem projektiem?

– Tas ietekmēs visu valsti, bet es gribētu pieminēt projektu, uz ko visi sāk skatīties ļoti kritiski, un, manuprāt, labi, ka sāk skatīties kritiski. Runa ir par “Rail Baltica”. Es uzskatu, ka šim projektam ir absolūti nepareizs menedžments, un mēs redzam, ka šobrīd ir sākusies zināma histērija. Tiek kritizēta projekta vadība, tur viens otrs iet prom, īsi sakot, labākajās tradīcijās mēs sāksim meklēt vainīgo. Ja mēs runājam par to, kā šis projekts skar Rīgu, vispirms teikšu, ka 10. decembrī mēs rīkojam publisku pasākumu, kur iepazīstināsim ar Rīgas prasībām. Ja paliks tā, kā šobrīd ir iecerēts attiecībā uz Rīgas Centrālās stacijas rajonu, nekas labs tur nebūs, būs tikai kauns, uzlabojumu no transporta infrastruktūras jomas viedokļa nebūs. Mēs sarēķinājām, respektīvi – mūsu piedāvājums ir, ka papildus atvēlētajai summai piešķir 55–60 miljonus eiro ārējo tīklu izveidei. Šobrīd “Rail Baltica” projektā par tiem netiek runāts. Mēs esam gatavi piedalīties ar līdzfinansējumu apmēram 15 procentu apmērā no izmaksām. Bet Eiropas naudu, šos 55–60 miljonus, lūdzu, iedodiet mums. Šobrīd ir jādiskutē par uzbērumu, par to, ka varbūt 13. janvāra ielu var padarīt par vienvirziena ielu, transportu novirzot pa Gogoļa, Puškina un Turgeņeva ielu uz Krasta ielu. Tas, starp citu, atdzīvinātu to Vecrīgas rajonu, kas piekļaujas 13. janvāra ielai. Tas viss maksā naudu. Cits piemērs – koncertzāle Eksporta ielā. Mēs sakām: labi, bet tad, kā saka, pie reizes izbūvējam arī transporta infrastruktūru, novirzot transportu no Akmens tilta uz krastmalu tā, lai tas nebrauc pa Kronvalda bulvāri, neveidojas sastrēgumi pie Nacionālā teātra, sastrēgumi K. Valdemāra ielā pie Vanšu tilta. Tas viss arī maksā naudu. Kaut kas mums ir apsolīts, bet skaidrs, ka, ja nebūs Kohēzijas fondu naudas, mūsu pašu iespējas ir tādas, kādas tās ir.

– Jūs iesākāt runāt par Rīgas sadarbību ar Pierīgas pašvaldībām.

– Vispirms gan es gribētu piezīmēt, ka, manuprāt, runas par to, ka Rīgā ir krīze, ir veids, kā novērst uzmanību no daudzu pašvaldību neapmierinātības par to, kā tiek plānota administratīvi teritoriālā reforma. Ja mēs runājam par sadarbību ar Pierīgu, tad tie ir transporta jautājumi – lai “Rīgas satiksmes” transports brauc arī uz Pierīgas pašvaldībām. Tas būtu pievilcīgi gan cilvēkiem, kuri dzīvo šajās pašvaldībās, bet strādā Rīgā, gan rīdziniekiem, kuri vasarās dzīvo vasarnīcās Pierīgā. Es pats esmu starp tādiem. Ir nepieciešams kopīgs menedžments, un tas ir jau nacionālā līmenī risināms jautājums. Šobrīd mēs esam vienojušies, ka Rīgas un Pierīgas pašvaldības veido kopīgu vēstuli Satiksmes ministrijai par transporta tēmu un kopā arī sēžamies pie sarunu galda. Ja mēs ejam atsevišķi, tad vienmēr var teikt, ka nav laika un, atļaušos būt ironisks, “atbildēt likumā noteiktajā kārtībā”. Šajā jautājumu lokā iekļaujas arī stāvparku tēma. Kāpēc stāvparkam obligāti ir jābūt Rīgā? Varbūt tādam ir jābūt Ikšķilē, varbūt Garciemā? Atstāj auto un tālāk brauc ar vilcienu. Tas ir vienotas – gan vilcienā, gan sabiedriskajā transportā derīgas – biļetes jautājums. Cits jautājums ir par sociālo jomu. Piemēram, ir gados veci cilvēki Rīgā, kuriem nepieciešami pansionāti. Vai visiem jābūt tieši Rīgā? Nē. Ir sirmgalvji, kuri tieši gribētu dzīvot zaļākā zonā, bet arī ne tālu no Rīgas. Varbūt kāda Pierīgas pašvaldība var piedāvāt šim mērķim nekustamo īpašumu, savukārt Rīga maksāt par šo pakalpojumu?

– Par vienotiem risinājumiem transportā, atvainojiet, dzird jau gadiem. Vai nav tā, ka traucēklis ir Rīgas un Pierīgas pašvaldību stīvēšanās par to, kur cilvēki deklarējas un maksā iedzīvotāju ienākuma nodokli?

– Manuprāt, šie kari ir jābeidz, tas nevienam neko nedod. Es pats, piemēram, vasarās dzīvoju Garciemā. Ņemot vērā to, ka neesmu deklarēts Carnikavas novadā, man vajadzētu maksāt diezgan lielu nekustamā īpašuma nodokli. Ko es izdarīju? Es piedeklarēju Carnikavas novadā savu divpadsmitgadīgo bērnu, kurš vēl kādu laiku tāpat nebūs balsotājs. (Smejas.) Nu kāda tādām spēlītēm jēga? Tādēļ, atkārtoju, manuprāt, mums ir nepieciešams moratorijs un vienošanās par vieniem spēles noteikumiem nodokļu jautājumā.

– Jums ir priekšstats par laika “rāmi”, kādā šīs tēmas atrisināmas?

– Pieļauju, ka varētu būt runa par 2020. gadu. Ja runājam par šiem transporta jautājumiem, esam vienojušies, ka kopīgo vēstuli satiksmes ministram un premjeram sagatavojam šajā decembrī, savukārt nākamā Rīgas un Pierīgas pašvaldību tikšanās ieplānota nākamā gada janvārī. Starp citu, ļoti sarežģīta un aktuāla tēma ir “Rīgas ūdens”, tā tīkli un tarifi kontekstā ar Pierīgas pašvaldību ūdenssaimniecībām.

– Sarunas ietvaros mēs vairākkārt esam pieminējuši Rīgas pašvaldības uzņēmumus. Es negribētu apspriest nesmukās lietas, par kurām daudz runā publiskajā telpā. Mani interesē, ja tā var teikt, konceptuāls jautājums: ar ko pašvaldībai vispār šādu uzņēmumu formā ir jānodarbojas? Varbūt ir tādi uzņēmumi, kādi vispār nav vajadzīgi?

– Mana pozīcija ir tāda, ka pašvaldības kapitālsabiedrību skaitam vajadzētu būt minimālam. Piemēram, es nedomāju, ka pašvaldības funkcija ir īpašumu apsaimniekošana. Es domāju, ka privātais sektors šajā ziņā būtu elastīgāks, labāk reaģētu uz pieprasījumu, savukārt ar tādiem “nevienam nepiederošiem” uzņēmumiem pats zināt, kā ir, – tur arvien ir cilvēki, kuri uzskata, ka “ja nav mans, var…”. Nu, jūs sapratāt. Es nesaku, ka “Rīgas namu pārvaldnieks” drīzumā jānodod privatizācijai, tas jebkurā gadījumā būs ilgstošs process, bet par to ir vērts domāt. Protams, kā pašvaldības kapitālsabiedrībām vajadzētu palikt “Rīgas ūdenim”, “Rīgas siltumam”, “Rīgas satiksmei”. Vēl jāpiezīmē, ka šādu kapitālsabiedrību kontrolei vajadzētu būt apolitisku padomju, bet ne politiķu rokās.

– Kā ar Rīgas Centrāltirgu?

– Tas ir jautājums – vai tirgum vispār vajadzētu būt municipālam? 2008. gadā tirgus privatizācija tika atteikta tādēļ, ka tirgum esot arī publiska kultūras funkcija. Manuprāt, aiz ausīm pievilkts arguments. Labi, toreiz privatizācija tika noraidīta. Vai pilsēta gatavojas tur ieguldīt naudu? Nekādā gadījumā. Tad kāda jēga? Man šķiet, ka ir jāmainās mūsu domāšanai. Atgriežoties strādāt Rīgas domē 2007. gadā, es jautāju pilsētas vadībai, kāpēc ir tāds pašvaldības uzņēmums “Rīgas pilsētas lombards”. Man atbildēja, ka šis lombards pildot sociālās funkcijas – lai maznodrošinātie var nodot mantas utt. Un kā bija patiesībā? Kad mēs paskatījāmies, izrādījās, ka tur ir, atvainojiet, piecas sešas dažādas grāmatvedības, mēs paši bijām spiesti vērsties policijā! Īsi sakot, ir lietas, no kurām pilsēta var droši atteikties.

 

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.