Baltkrievija vēl var iztikt bez revolūcijas ^{Apriņķis.lv}

Kad sovhoza priekšnieks Aleksandrs Lukašenko pēc Padomju Savienības sabrukšanas kļuva par valsts prezidentu, viņš solīja, ka atjaunos rūpnīcas un visiem būs darbs. Rūpnīcas Baltkrievijā patiešām strādā, kaut gan tirgus ekonomikā tām vajadzētu atbrīvot vismaz pusi darbinieku. Apsolīja bezmaksas izglītību, medicīnu un daudzveidīgu sociālo atbalstu iedzīvotājiem. Arī šie solījumi tiek pildīti. Savukārt ārpolitikā viņš solīja saglabāt tuvas attiecības ar Krieviju, bet ne tik tuvas, lai tiktu apdraudēta Baltkrievijas suverenitāte. Un daudzi Lukašenko uzskata par Baltkrievijas neatkarības garantu. Vienīgi pārlieki ilgi aizsēdējušos. Kopš 1994. gada, kad Lukašenko nāca pie varas, ir uzaugusi vesela paaudze. Jaunie cilvēki ceļo pa pasauli, redz, kas notiek citās valstīs, un prasa vairāk brīvības.

Runa ir par vērtībām

Saskaņā ar Baltkrievijas Centrālās vēlēšanu komisijas publiskotajiem datiem prezidents Lukašenko vēlēšanās uzvarējis ar pārliecinošu pārsvaru – 80,1 procentu balsu. 2015. gada vēlēšanās viņš ieguva 83,47 procentus balsu, 2010. gada vēlēšanās – 79,65 procentus balsu. Tātad plus mīnus tas pats. Opozīcija katrās vēlēšanās ir pārmetusi rezultātu falsifikāciju, un, lai arī apgalvojumam, ka Lukašenko būtu zaudējis nevienam nepazīstamai mājsaimniecei, grūti noticēt, šai reizē neapmierinātība ir lielāka un Rietumvalstis, Latviju ieskaitot, tādus vēlēšanu rezultātus neatzīst par godīgiem.

Diplomātijas lielā māksla ir līdzsvarot intereses un vērtības. Parasti valstu attiecībās intereses ir dominējošās. Taču pašlaik Baltkrievijā vara brutāli piekauj cilvēkus. Faktiski ne par ko savāc uz ielas. Iemet aiz restēm. Tur spīdzina, pazemo. Un par ko? Par inteliģentiem protestiem. Baltkrievi nav agresīvi. Viņi negāž pieminekļus un nedemolē pilsētvidi, kā tas notiek BLM protestos Amerikā un Lielbritānijā. Viņi neapzog veikalus, kā tas notika vienīgajā politiskajā grautiņā Latvijā. Viņi nezīmē uz māju sienām, jo tas ir huligānisms, un nelamājas, jo tas nav pieklājīgi. Tagad arī paši baltkrievi ir apjukuši.

Baltkrievija nav Ziemeļkoreja

"Vakar draudzene stāstīja, cik nežēlīgi sita viņas dēlu Okrestinā. Tāda agresija un naids pret savu tautu nav saprotams un ar prātu aptverams!" Žurnāliste Jeļena Naruševiča mīt Latvijā, taču ar tuviniekiem un draugiem Baltkrievijā uztur regulārus kontaktus. Pati arī regulāri brauc ciemos. Tas, ka tik daudzi cilvēki pēc vēlēšanām iesaistījās protestos, viņai bija pārsteigums, jo atbalsts esošajai varai līdz šim bijis salīdzinoši monolīts. "Baltkrieviju nedrīkst salīdzināt ar Ziemeļkoreju! Tā ir atvērta valsts, cilvēkiem ir iespēja braukt uz ārzemēm – mācīties, strādāt. Protams, jaunajiem cilvēkiem, kas izauguši pie viena prezidenta, gribas kaut kādas pārmaiņas, un tā ir vesela paaudze. Tas arī ir tas opozīcijas elektorāts."

Bet varas reakcija uz šo pieprasījumu ir šokējoša, un tagad arī Lukašenko atbalstītāju vidū daudzi uz viņu ir dusmīgi. OMON kaujinieki uzvedoties kā okupanti kara laikā. "Jā, un pret ko?! Pret savu tautu! Man sāp sirds par baltkrieviem, katru dienu!" Un tomēr Jeļena neuzskata, ka citām valstīm būtu jāiejaucas baltkrievu problēmu risināšanā, un ārvalstu finansētai palīdzībai baltkrieviete arī netic. Nedz Briseles, nedz Maskavas sūtītajai. Arī Latvija piešķīrusi 150 000 eiro cietušo juridiskajai palīdzībai, ārstēšanās izdevumiem un mediju atbalstam. Naudu sadalīs ar nevalstisko organizāciju starpniecību. Tikmēr Lukašenko jau paziņojis, ka pie opozīcijas izveidotās Vēlēšanu koordinācijas padomes ārvalstu līdzekļi nenonāks un pret pašiem padomes veidotājiem ierosināta krimināllieta par likumīgās valsts varas gāšanas mēģinājumu.

Iebiedēšanas taktika

Kāds ir notikumu tālākas attīstības scenārijs? "Šis ir brīdis, kad tikai paši baltkrievi var panākt kādas demokrātiskas pārmaiņas savā valstī, un tam jānotiek miermīlīgu reformu ceļā," uzskata žurnāliste Jeļena Naruševiča. "Ļoti ceru, ka mēs nekļūsim liecinieki jaunai vardarbībai pret iedzīvotājiem un varas diktatūras scenārijam. Baltkrievijai ir iespējas transformēties bez revolūcijas."

Ar savu saimniecisko dzīvi baltkrievi caurmērā esot apmierināti. Bezmaksas izglītība un medicīna. Tālredzīga ģimenes politika. Saudzīgi mājokļu kredīti ar dzēšanu pēc bērnu piedzimšanas. Pēc tirgus liberalizācijas un uzņēmumu privatizācijas viņi arī neilgojas, jo apzinās, ka šobrīd rūpnīcas pilda sociālo funkciju. Brīvā tirgū puse strādājošo būtu lieka. Uz ielām nav ubagu, jo ekstrēma nabadzība tur vispār nav iespējama, tāpat kā turība. Taču ļaudīm pietrūkst brīvības. "Vārda brīvības, pulcēšanās brīvības, politisko uzskatu brīvības trūkums – tā mums ir problēma," atzīst baltkrieviete Jeļena Naruševiča. Dienu, divas, trīs pēc vēlēšanām un protestiem daudziem šķita, ka Lukašenko valdīšanai pienākušas beigas. Taču nupat diplomātiskajās aprindās jau tiek vēstīts par demokrātijas cīnītāju entuziasma noplakumu. Prezidenta Lukašenko varas vertikāle izrādījusies krietni noturīgāka, nekā pirms brīža licies. Viņa piekoptā pūļa savaldīšanas metode strādā. Vairākumam protestētāju tiek ļauts mītiņot, piketēt un nolaist tvaiku, taču aktīvākie tiek ņemti ciet un nežēlīgi pārmācīti. Tā ir iebiedēšanas taktika. Eiropas politiskajos kuluāros jau tiek izteiktas prognozes, ka līdz septembrim viss beigsies. Rudens tuvojas, bērni jālaiž skolā, nauda jāpelna – cilvēkiem svarīgākas lietas par demokrātiju būs darāmas. Tomēr demokrātiskajai Eiropas sabiedrībai tas neliedz pieņemt, no starptautisko attiecību viedokļa, skarbus paziņojumus un pakļaut sankcijām Baltkrievijas valsts darbiniekus.

Ko panāks sankcijas

Lietuvieši savu sankciju sarakstu pieņēma pirmie, iekļaujot tajā pašu prezidentu Aleksandru Lukašenko un vēl 31 amatpersonu no speciālo uzdevumu vienības OMON, Valsts drošības komitejas un vēlēšanu komisijas. Tāda steiga drīzāk saistīta ar gaidāmajām vēlēšanām pašu valstī. Savu melno listi gatavo arī Latvija un Igaunija. Tajā varētu ietilpt Baltkrievijas Centrālās vēlēšanu komisijas locekļi un spēka struktūru vadītāji. Pirmie saskaitīja biļetenus un Lukašenko uzvaru, otri nodeva padotajiem Lukašenko pavēli iebiedēt opozīciju. Sankcijas nozīmē, ka šie cilvēki nedrīkstēs iebraukt sankcijas noteikušajā valstī. Tātad arī Latvijā. Fakts, ka uz Latviju plānotā vizīte nenotiks, Lukašenko bija skaidrs jau pirmajā dienā pēc vēlēšanām. Starpvalstu diplomātiskā etiķete paredz, ka pēc ievēlēšanas citu valstu prezidenti sūta savus apsveikumus kolēģim, un šai apsveikumā jābūt pārapstiprinātam ielūgumam apmeklēt valsti, ja šāds uzaicinājums iepriekš izteikts. Taču Latvijas Valsts prezidents apsveikumu nav nosūtījis. Tā vietā Saeima ir pieņēmusi paziņojumu, kurā aicina Baltkrievijā organizēt atkārtotas Valsts prezidenta vēlēšanas saskaņā ar starptautiski atzītiem standartiem, nodrošinot opozīcijai vienlīdzīgu piekļuvi visiem valdības kontrolētajiem plašsaziņas līdzekļiem un ļaujot tai piedalīties vēlēšanās ar vienlīdzīgiem noteikumiem. Vēlēšanās jānodrošina starptautisko novērotāju klātbūtne, un visos vēlēšanu komisiju līmeņos jābūt pārstāvētiem visu vēlēšanu kandidātu atbalstītājiem. Arī Eiropas Savienība pieprasa jaunas vēlēšanas un grasās ieviest sankcijas pret Baltkrieviju.

Sist cilvēkus nedrīkst!

Maz ticams, ka šāda diplomātiski dekoratīva sāpināšana prezidentam Lukašenko varētu likt mainīt savu pozīciju un lietotās metodes. Vēlēšanas notikšot tikai pār viņa līķi. Tā arī pateica. Baltkrievijas oficiālajā portālā viņš brīdina un uzrunā tautiešus: "Mēs neļausim sagraut valsti! Minskā un vēl šur tur kādam nepatīk. Bet lai tas jūs nesatrauc. Tā ir mana problēma, kas man jārisina, un mēs to risinām. Un ticiet man – tuvākajā dienās atrisināsim."

Lukašenko sola atdot ļaudīm atpakaļ mierīgu valsti, bet nemiera cēloņus viņš saskata visur citur, tikai ne savas paša varas autoritārismā. Pret Baltkrieviju strādājot vairāki spēka centri no ASV līdz Varšavai. Bet amerikāņi esot problēmu sakne: "Mums šo jucekli sagatavoja, plāno un virza ASV." Savukārt Krievijas prezidents Vladimirs Putins pārstāv labos spēkus: "Putins paziņojis par ārēja spiediena uz suverēno Baltkrievijas vadības kontrproduktivitāti."

Zīmīgi, ka arī Baltkrievijas opozīcijas līdere Svetlana Tihanovska ir aicinājusi ārvalstis cienīt Baltkrievijas suverenitāti. Palīgu un padomdevēju no demokrātijas citadeles šobrīd saradies ļoti daudz. Tik daudz, ka negribot var iestumt Baltkrieviju vēl ciešākos Krievijas apkampienos. Taču baltkrieviem vispirms pašiem jātiek skaidrībā par savu nākotni – ar Lukašenko vai bez viņa. Un to, cik tuvā distancē Krievija turama. Šie nav vienkārši jautājumi. Ne velti arī baltkrievu nacionālās kultūras biedrības Latvijā ir radikāli pretējos ieskatos. Tomēr pats galvenais šobrīd ir panākt, lai vara beidz sist savus cilvēkus. Jo sist cilvēkus nedrīkst.