Menu
 

Politologs Filips Rajevskis: Nevienai partijai nav trumpju Apriņķis.lv

  • Autors:  Māris Zanders
Filips Rajevskis: "Tā jau ir tā prasme politikā – atrast nepieciešamās balsis." Filips Rajevskis: "Tā jau ir tā prasme politikā – atrast nepieciešamās balsis." Foto: Romans Kokšarovs, F64; no F. Rajevska privātā arhīva

Var piekrist viedoklim, ka jaunās koalīcijas veidošanās līkločus nevajadzētu dramatizēt, sakot, ka tā ir nonākusi strupceļā un tā tālāk, tomēr vienlaikus grūti arī apgalvot, ka viss notiek kā parasti.

– Kad iniciatīvu koalīcijas un valdības veidošanā paralēli "KPV LV" un Jaunajai konservatīvajai partijai uzņēmās arī "Attīstībai/Par!", Jaunās konservatīvās partijas premjera amata kandidāts Bordāns paziņoja, ka nebūtu loģiski, ja koalīciju, kurā dominē politiskās grupas, kas sevi vismaz deklarē kā konservatīvas, vadītu liberāļu grupai piederīgs premjers. Un, jāsaka, zināma loģika viņa teiktajā ir. Vācijā, piemēram, konservatīvie ir ilgstoši strādājuši koalīcijās ar liberāļiem, bet neba pēdējie tās vadīja.

– Es tomēr aicinātu vispirms paskatīties uz konkrētajiem cilvēkiem, jo, kā mēs labi zinām, liberāļi un konservatīvie migrē starp partijām. Piemēram, ASV – starp republikāņiem un demokrātiem, pašreizējo prezidentu ieskaitot. Čērčils, kurš zināmā mērā tiek uzskatīts par politiskā konservatīvisma tēvu, arī šādi migrēja. Līdz ar to, arī skatoties uz Pabriku no "Attīstībai/Par!", es tur neredzu nekādas problēmas. Viņa saknes, ienākšana politikā notika caur Tautas partiju, kas nu nekādā ziņā nebija liberāla partija. Īsi sakot, es neredzu ideoloģiskos riskus.

– Citiem vārdiem sakot, tā no Bordāna puses ir tikai atruna?

– Es drīzāk teiktu, ka tā ir nevaldāma vēlme mainīt diskusiju plāksni – sākt runāt par ideoloģijām, ņemot vērā turklāt, ka sabiedrībai tas lielā mērā ir vienaldzīgi.

– Labi, bet es viegli varu iedomāties situācijas, kad ideoloģisku domstarpību radīti klupieni tomēr gadās. Piemēram, atkal parādās jautājums par patvēruma meklētājiem. Liberāļi saka, ka Latvijai jābūt solidārai ar citām Eiropas Savienības valstīm utt., savukārt konservatīvie tam nepiekrīt.

– Nedomāju, ka tieši tas varētu būt klupšanas akmens – galu galā būs spiediens no Eiropas Savienības puses, kaut kādi darījumi... Un galu galā šī patvēruma meklētāju problēma Latvijas sabiedrībā nav nemaz tik asa, jo bēgļi vairākumā gadījumu no mums vienalga agri vai vēlu cenšas aizbraukt. Tas, kas savukārt varētu būt interesants "stāsts", jo liberāļi to ir uzstādījuši kā svarīgu savas dienaskārtības jautājumu, ir kopdzīves regulējums. To liberāļi ir solījuši saviem vēlētājiem, viņiem arī frakcijā ir ievēlēti tādi cilvēki, kuri tik vienkārši neļaus politiskās konjunktūras apsvērumu dēļ šo jautājumu aizmirst, neļaus to nolikt malā "līdz vēlākam". Patiesībā šis kopdzīves jautājumu bloks varētu būt nopietns jautājums daudzām partijām. Dažas no tām ir balsojušas par Satversmes maiņu, ja atceries sižetu par laulības definīciju, daudzi savās priekšvēlēšanu kampaņās ir skaidri pauduši savu interpretāciju laulības jēdzienam, novelkot zināmas līnijas.


Filips atpūtā kopā ar Pērli Norvēģijas fjordos.

– Kāpēc tu domā, ka liberāļu vadītāji tomēr nebūs tik, teiksim tā, pragmatiski, ka nespēs atrast kādu "kaza dzīva, vilks paēdis" modeli par šo tēmu?

– Paskaties viņu retoriku! Skaidrs, ka viņi nesaka, ka jautājums ir jāatrisina, teiksim, pirmo trīs mēnešu laikā pēc valdības sastādīšanas. Viņi saka, ka par šo jautājumu ir jādiskutē. Problēma ir tā, ka mūsu politikā ir vesela virkne cilvēku, kuriem no šādas diskusijas vien ir bail. Un te arī parādās mazliet cits dalījums. Ir tā sauktās vecās partijas, kas ir gatavas diskutēt, kā saka, par jebko, jo labi zina, ko nozīmē "konstruktīva diskusija", ja atļauts mazliet paironizēt. Un tad ir tā sauktie jaunie, piemēram, Bordāna komanda, kas vismaz pagaidām daudzas tēmas vērtē "melns – balts" modelī, kurā diskutēt ir grūti. Viņiem vēl nav politiskā elastīguma, lai gan, atklāti sakot, nedomāju, ka Jaunās konservatīvās partijas vēlētājiem tieši kopdzīves regulējums ir pirmšķirīgs jautājums.

– Par elastīguma tēmu... Mēs objektīvi esam ķīlnieki tam, ka situācija strauji mainās, mēs nezinām, kas būs intervijas publicēšanas brīdī, tomēr paskaties – laika posmā no 19. līdz 21.oktobrim bija viedoklis, ka Bordāns ar savu kategoriskumu ir, kā žargonā saka, aplauzies. Tomēr paiet dažas dienas, un kļūst skaidrs, ka citas partijas atstāt Jauno konservatīvo partiju ārpus koalīcijas ļoti nevēlas, ka tās galīgi nesajūsmina Bordāna piesolītais būt "stiprai opozīcija". Līdz ar to grūti teikt, ka viņš būtu "aplauzies".

– Jebkurai no šīm partijām būšana opozīcija saistīta ar vienu fundamentālu problēmu, proti, būt opozīcijā nozīmē iekrist vienā gultā ar "Saskaņu". Es gribētu gan redzēt, kā Jaunā konservatīvā partija var balsot kā opozīcija, bet vienlaikus kaut kā distancēties no "Saskaņas"! Var, protams, "atturēties", bet ne visu laiku! Saproti? Opozīcija ir "Saskaņa", kas vienmēr balso pret, un tas ir normāli. Nestādos īsti priekšā opozīciju, kas varētu funkcionēt bez šīs ēnas. Un rezultātā visi citi iegūst trumpjus rokās: redzat, viņi parāda savu īsto seju! Skaidrs, ka tā ir politiskā retorika, bet tas nemazina tās bīstamību.

– Respektīvi piedraudēšana palikt opozīcijā nav nekāds trumpis Jaunās konservatīvās partijas rokās?

– Trumpju nav nevienai partijai.

– To skaitā, cik saprotu, arī «Saskaņai», lai ko tās pārstāvji teiktu – piemēram, ka «bez mums labu valdību izveidot nevar». Jāsaka gan, ka situācija, kad visvairāk balsu no partijām kārtējo reizi saņem «Saskaņa», savukārt visās diskusijās par koalīciju tā it kā nepastāv, ir nedaudz iracionāla.

– Bet to ir veicinājusi pati «Saskaņa», jo pamatu pamatos tā nav mainījusies. Arī viņu premjera amata kandidāta retorika priekšvēlēšanu laikā liecināja, ka «Saskaņai» ir alternatīvs skatījums uz virkni jautājumu, kas savukārt varētu būt problemātiski pārējo partiju vēlētājiem. Politiķis ir tikai signāllampiņa vēlētāju uzskatiem, un, lai nu kā būtu citos jautājumos, jautājumā par sadarbību ar «Saskaņu» tā saukto latviešu partiju politiķi savu vēlētāju uzskatus nolasa pietiekami labi. Jo mēs jau esam pieredzējuši, ka tie politiķi, kuri paver durvis sadarbībai ar «Saskaņu», ātri vien saņem pa mici gan no medijiem, gan no pašu partijas biedriem. Acīmredzot ir ne tikai jāpaiet laikam, bet ir jāmainās personālijām «Saskaņā». Redzi, «Saskaņai» jau nav grūti pateikt: atbalstām divus procentus no iekšzemes kopprodukta aizsardzībai, atbalstām dalību NATO un Eiropas Savienībā. Bet, kad nonāk pie attieksmes pret Krimas aneksiju, pret karu Ukrainā, tad «Saskaņas» pozīcija kļūst neskaidrāka. Lai gan tieši šī Ukrainas situācija Latvijā dzīvojošajiem ir ļoti būtiska tā iemesla dēļ, ka mēs to ļoti dzīvi piemērojam sev. Es pat domāju, ka attieksme pret Krimu un Donbasu ir nomainījusi jautājumu par to, vai «Saskaņa» atzīst Latvijas okupācijas faktu. Tā okupācija varbūt laika gaitā kļūst par atmiņām, savukārt okupācija Ukrainas gadījumā ir ļoti reāls fakts šodien. Un tas, ka «Saskaņa» nevar noformulēt savu skaidru nostāju par to, savukārt rada aizdomas, ka arī atbalsts diviem procentiem un NATO ir tikai vārdi.

– Jautājums par «zaļzemnieku» sāpju slieksni, domājot par savu iespējamo vietu nākamajā koalīcijā... Skaidrs, ka Zaļo un Zemnieku savienība šajās vēlēšanās bija zaudētāja, tomēr jautājums ir, ar ko var samierināties iepriekš premjera partija, lai būtu arī nākamajā valdībā? Ar vienu ministra posteni?

– Atklāti sakot, Zaļo un Zemnieku savienībai ir tikai divi scenāriji – būt iekšējā vai ārējā opozīcijā, bet opozīcija viņi būs jebkurā gadījumā. Un no viņu politisko interešu viedokļa būt iekšējai opozīcijai koalīcijā vienalga ir patīkamāk, nekā sēdēt ārējā.

– Tas saprotams, tikai, lai būtu spēcīga iekšējā opozīcija, laikam taču nepieciešams vairāk par vienu ministra portfeli? Jo līdzšinējās valdībās, piemēram, «nacionāļi» dažkārt varēja parādīt savu īpašo nostāju, bet varēja tādēļ, ka viņiem bija vairāki ministri.

– Domāju, ka šajā koalīcijā loma būs nevis portfeļu skaitam, bet politiskajai prasmei sevi parādīt. Turklāt neaizmirsti to, ka nākamā valdība, visticamāk, būs vāja, toties palielināsies Saeimas ietekme. Līdz ar to, ja tev (šajā gadījumā Zaļo un Zemnieku savienībai) ir kādi posteņi parlamenta komisijās, tev parādās labas iespējas savu politiku aizstāvēt, turklāt «zaļzemniekiem» ir pietiekama pieredze politikā, kas arī šajā gadījumā ir pluss.

– Man nav problēmu ar to, ka Saeimas ietekme palielinātos, tikai jautājums ir, ko tas nozīmē situācijā, kad Saeimā būs ļoti daudz deputātu bez parlamentārā darba pieredzes.

– Tas nozīmē, ka «veco» deputātu ietekme būs neproporcionāli lielāka – kamēr «jaunie» sapratīs, kā darbojas procesi parlamentā.

– Tu nepieļauj domu, ka visu «veco» izmanību un pieredzi var minimizēt «jauno» skaits un vienkārši nevēlēšanās kaut kādus rakstītus un nerakstītus spēles noteikumus ievērot? Tā teikt, mēs nesaprotam, kas te īsti notiek, mēs vienkārši nebalsojam par to, ko nesaprotam.

– Tu jau nevari nebalsot par to, kas ir dienaskārtībā. Un, saprotot tavu jautājumu, jāteic, ka te nu, redz, parādās «Saskaņas» faktors. Mums ir trīs «vecās» partijas, arī «Attīstībai/Par!» ir pieredze politikā, un daļa no šīs pieredzes ir spēja vajadzības brīžos veidot zināmu saspēli ar «Saskaņu». Un tad vairākums vajadzības gadījumā ir. Tā jau ir tā prasme politikā – atrast nepieciešamās balsis.

– Un kāda jēga «Saskaņai», ar kuru kārtējo reizi neviens negrib runāt, kaut kādos jautājumos tomēr veikt saspēli ar šiem «negribētājiem»?

– Tāpēc, ka, ja «Saskaņa» izvēlēsies būt pilnīgā opozīcijā, kā tankā, bez neviena amata, bez neviena savas dienaskārtības jautājuma, tad, ja šajās vēlēšanās viņi pazaudēja četrus procentus balsu, tad nākamajās pazaudēs vēl tikpat. Toties jaunievēlētās 13. Saeimas sadrumstalotība ļauj «Saskaņai» savu dienaskārtību cilāt, iespējams, pat efektīvāk nekā 12. Saeimā, kur viņiem faktiski bija tikai viens, teiksim tā, partneris. Piemēram, liberāļi no «Attīstībai/Par!» virknē jautājumu, kas «Saskaņai» ir būtiski, varētu būt visai pielaidīgi. Patiesībā, ja neskaita nacionālās drošības jautājumus, kuros par «Saskaņu» ir šaubas, nav jau tā, ka viņi gribētu Latvijā būvēt, teiksim, komunismu, un citu partiju politiķi to apzinās. Līdz ar to «Saskaņa» nav ieinteresēta pašizolēties.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.