Menu
 

Imants Parādnieks: Partneri un konkurenti sapratuši, ka mums taisnība Apriņķis.lv

  • Autors:  Māris Zanders
Imants Parādnieks ir labs piemērs dīvainajai sakarībai – darbi paveikti, bet vēlētāji izbalso. Hmm! Varbūt labāk sēdēt Saeimā klusam kā pelītei? Imants Parādnieks ir labs piemērs dīvainajai sakarībai – darbi paveikti, bet vēlētāji izbalso. Hmm! Varbūt labāk sēdēt Saeimā klusam kā pelītei? Foto: LETA

Imants Parādnieks bija Nacionālo apvienību pārstāvošs deputāts 10., 11. un 12. Saeimā, un daudziem bija pārsteigums, uzzinot, ka 13. Saeimā viņš iekļuvis nav. Jebkurā gadījumā – nepamanīt šo cilvēku Latvijas politikā bija grūti. Pēdējos gados Parādnieks uzsvērti pievērsās demogrāfijas jautājumiem un sasniedza šajā jomā tādu kompetences līmeni, lai publiskajā telpā viņu vairākkārt minētu kā iespējamo labklājības ministru.

Demogrāfijas tēmai atvēlēta arī lielākā daļa šīs sarunas, jo, pat nebūdams Saeimas deputāts, Parādnieks turpina ar to strādāt.

– Vai esi domājis par to, kādēļ Rietumos, arī par Latviju daudz turīgākās valstīs, dzimstības līmenis ir salīdzinoši tik zems?

– Iemesli ir vairāki. Ja paveramies uz senāku vēsturi, redzams, ka ģimenei bija vitāla nepieciešamība pēc daudziem bērniem: saimniecības vajadzības, vecumdienu nodrošināšana – jo pensiju taču nebija! Situācijai mainoties, atkrita arī šīs vajadzības, kas tika uztvertas ļoti personiskā līmenī. Izvēle par labu bērniem saistīta arī ar vērtībām konkrētajā sabiedrībā, un šīs vērtības laika gaitā ir mainījušās, tās ir apšaubītas. Uz ģimenēm, kurās ir daudz bērnu, skatījās ar tādu kā līdzjūtību. Tika uzturēti stereotipi, ka bērni nozīmē dzīves grūtības. Tomēr es domāju, ka mēs vēsturiski ejam, kā saka, pa spirāli, un nu mēs esam tajā spirāles posmā, kad būt ar kuplu bērnu pulciņu ir pat prestiži. Cilvēki labāk apzinās, ka dažkārt redzamie mēģinājumi parādīt daudzbērnu ģimenes kā sociālā riska apstākļos neizbēgami dzīvojošas, nav korekti, jo šādi gadījumi ir tikai daļa, epizodes. Un izmaiņas ir arī tevis pieminētajos Rietumos. Francijā situācija jau ir laba, Vācijā cilvēki ir aptvēruši, ka ar tādu dzimstības līmeni nekas labs nav gaidāms, ar imigrantu pieplūdumu vien neko neatrisinās, drīzāk otrādi.


Imants Parādnieks savas šobrīd pēdējās Saeimas pēdējās sēdes pēdējā uzrunā. 2018. gada 1. novembris.

– Ņemot vērā to, ka nacionāļiem iepaticies apzīmējums "kultūrmarksisti", es kā "kultūrmarksists" teikšu, ka te sava loma ir kapitālismam kā sistēmai. Ja uz indivīdu tiek izdarīts spiediens par to, cik svarīga ir tieši profesionālā veiksme, nav brīnums, ka cilvēki bērnus "atliek", sak, vispirms jānostabilizējas dzīvē utt.

– Jā, bet šī konstrukcija tiek uzturēta mākslīgi. Karjera ir svarīga un vajadzīga lieta, bet visi ir apliecinājuši, ka bērni patiesībā ir papildu motivators arī profesionālai izaugsmei. Ir papildu iemesls, kā dēļ pūlēties. Līdz ar to, manuprāt, būtu jānostiprina tā patiesība, ka ir nevis jāizvēlas starp ģimeni un karjeru, bet ka ģimene ir karjeras dzinējspēks. Un mani patiešām priecē, ka pēdējā laikā publiskajā telpā parādās tieši šāda attieksme, ko pauž sabiedrībā zināmi cilvēki. Aktieris Artūrs Dīcis teicis, ka bērni liek viņam vairāk smaidīt, un tā taču tas ir! Dzīvesprieku dod pozitīvas sajūtas, un bērni dod šīs pozitīvās sajūtas. Bērni ir enerģijas, šajā gadījumā – sociālās enerģijas, nezūdamības likuma pierādījums.

– Ja mēs runājam par Latviju un to, kas pēdējo gadu laikā noticis demogrāfiskās situācijas uzlabošanā, kas, tavuprāt, ir jau iesakņojies tā, lai nebūtu atkarīgs no tā, vai Parādnieks ieņem kādu posteni vai ne?

– Kā labi sevi apliecinājis piemērs minams projekts "Ģimenei draudzīga pašvaldība", ko noteikti vajadzētu turpināt. Tāpat nepilna gada laikā sevi labi apliecinājis reemigrācijas koordinatoru tīkls. Savukārt, ja runājam par izdarīto, kas vairs nav maināms, vispirms gribētu minēt programmu "Latvijas Goda ģimenes apliecība "3+ Ģimenes karte"", jo tā, manuprāt, ir pozitīvā virzienā neatgriezeniski mainījusi attieksmi pret daudzbērnu ģimenēm. Attiecīgo statusu saņēmušās ģimenes saņem atbilstošas apliecības, kas savukārt dod iespēju iegūt būtiskas atlaides dažādās jomās. Piemēram, no 1. septembra sabiedriskajā transportā goda ģimeņu vecāki maksā tikai pusi no biļetes cenas, savukārt bērni – tikai desmit procentus. Ir liela atšķirība, vai biļete līdz Saldum bērnam izmaksā 50 centus vai 5 eiro, vai ne? Īsi sakot, manuprāt, kaut ko sabojāt teorētiski var vienmēr, tomēr atcelt vai kaut kā sagrozīt šo likumā nostiprināto programmu – nu, tur ir jābūt trakam! Tālāk. Apmaksāts bērna kopšanas atvaļinājums no bērna piedzimšanas brīža savulaik bija līdz gadam, šobrīd – līdz pusotram gadam. Šī bija sistēmiski pareizi sakārtojama lieta, jo bija sistēmiska problēma – ja likums nosaka, ka pašvaldībai jānodrošina bērnam vieta bērnudārzā, sākot ar pusotra gada vecumu, savukārt bērna kopšanas atvaļinājums bija tikai līdz gada vecumam, tad pusgads vienkārši sanāca, kā saka, nekādi.

Vēl viens jautājums, ko gribētu pieminēt kā sistēmiski panāktu izmaiņu, ir tas, ka arī par tiem bērniem, kuri ir aizgājuši mācīties uz arodskolu un tur saņem stipendiju, nu tiek maksāts ģimenes valsts pabalsts. Iepriekš tā nebija, kas patiesībā bija diskriminējoši. Runa bija par nepareizu nostāju pret vairāk nekā 15 tūkstošiem bērnu! Šī kļūda tika labota. Ja tu man prasi, kas jādara, lai arī iesāktos darbus nostiprinātu un pilnveidotu, man jāsaka tā: tad ir apmēram četru gadu garumā jāvada Labklājības ministrija.

– Tu vairākkārt lietoji jēdzienu «sistēmiski», tādēļ mans jautājums ir: ja mēs skatāmies uz šo ģimenes atbalsta politiku Latvijā, cik daudz ir labojamo lietu, kas neprasa būtisku finansējuma palielinājumu, bet kuras ir sistēmiski izveidojušās greizi vai novecojušas?

– Es piekrītu tam, ka visu ar naudu vien atrisināt nevar, jo, kā jau sarunas iesākumā runājām, arī salīdzinoši lieli pabalsti dažās valstīs nenozīmē, ka nu tur dzimst daudz bērnu. Un es varu tikai atkārtot, ka tādēļ svarīgi ir tas, kādas konkrētajā sabiedrībā ir vērtības, vai ģimene un bērni tiek uzskatīti par kaut ko prestižu. Līdzīgi ir ar jau pieminēto sistēmisko nepareizību par bērna pabalstu – ja mēs, no vienas puses, deklarējam, ka vēlamies, lai bērni apgūst arodu, ir kļūdaini, no otras puses, liegt pabalstu šādiem bērniem, un pat ne naudas daudzums te ir noteicošais. Tas pats attiecas uz piemaksu par trešo bērnu – protams, var likt akcentu uz to, ka mēs izcīnījām tieši vairāk naudas, tomēr es tikpat labi varu teikt, ka mēs pārtraucām vienkārši neloģisku situāciju – algu taču nevienam nemaksā lielāku tikai tāpēc, ka cilvēkam ir vairāk par diviem bērniem! Vai bija pareiza kādreizējā situācija, ka neapliekamais minimums ir lielāks nekā nodokļu atvieglojumi par bērnu? Manuprāt, ne, un labi, ka izdevās vismaz šos līmeņus izlīdzināt. Jo, redzi, valsts ģimeni var atbalstīt, gan kaut ko dodot klāt, gan neprasot kaut ko, un tad šis kaut kas paliek ģimenes maciņā. Teiksim, nodokļu atvieglojums par bērnu – 48 eiro. Tas arī ir atbalsts. Un tādēļ ir tiešām jāskatās sistēmiski, kas ģimenei ir svarīgi. To apliecina arī pētījumi, kuros cilvēki saka: jā, ļoti svarīgs ir darbs, bet ļoti svarīgs ir arī mājokļa jautājums. Līdz ar to ģimenei draudzīga mājokļu politika ir virziens, kam nu būtu jāpievēršas tuvākajos gados. Tā ir gan mana personīgi, gan Nacionālās apvienības nostāja. Un es domāju, ka četru gadu periodā mājokļa pieejamības jautājumu vismaz konceptuālajā līmenī var atrisināt. Te ir vairāki slāņi. Ir īres dzīvokļu segments pašvaldībās, un te faktiski ir tikai jāsakārto finanšu plūsmu struktūra, lai pašvaldības šā segmenta attīstīšanai var aizņemties uz gariem termiņiem un ar zemām likmēm. Cits slānis ir situācijas, kad pašvaldības uz tām piederošas zemes var būvēt mājokļus speciālistiem, kurus tās vēlas piesaistīt. Runa ir par t.s. ekonomiskā segmenta privātmājām, kuru aptuvenā cena būtu 50 tūkstoši eiro. Tās vēlamajiem speciālistiem tiktu piedāvātas nomā ar izpirkuma tiesībām. Cits aspekts ir valsts dotācija, sertifikāts – varam to saukt vēl kā citādi –, ko ģimene var, kā saka, atprečot, iegādājoties vai būvējot mājokli. Latvijā šobrīd diemžēl ir tā, ka daudzas ģimenes ar diviem, trim un vairāk bērniem nekvalificējas arī «Altum» programmai. Gan Igaunijā, gan Ungārijā tiek realizētas šādas dotāciju sistēmas, un tās ir apliecinājušas sevi kā labu instrumentu. Turklāt ne tikai ģimeņu atbalstam, bet arī būvniecības sektora «sildīšanai». Jāpiebilst, ka šis instruments veicina arī būvniecības iziešanu no ēnu ekonomikas sektora – ja būvkompānija grib strādāt ar projektiem, kuros ir valsts dotācijas klātesamība, kā saka, papīriem ir jābūt kārtībā. Mani aprēķini liecina, ka ideālais subsīdijas apmērs būtu 19–20 tūkstoši, reālais 10–12 tūkstoši eiro.

– Mums jāparunā arī par politiku. Es nepiekrītu viedoklim, ka nacionāļi 13. Saeimas vēlēšanās nostartēja vāji. Tajā pašā laikā man šķiet, ka – vai nu Ukrainas notikumu rezultātā, vai citu iemeslu dēļ – nu lielākā daļa t.s. latviešu partiju ir kļuvušas tik nacionāli orientētas, ka jūsu politiskais profils izplūst.

– Es gan teiktu, ka tieši otrādi – mūsu profils ir kļuvis plašāks, mūsu kolēģi citās partijās tātad ir sapratuši, ka mums bija un ir taisnība. Mūsu, ja vēlies, jaunais profils nu jau vairāku gadu garumā ir šī ģimeņu atbalsta politika, kas Latvijā bija palikusi otrajā plānā.

– Liekas, ka daļai jūsu vēlētāju nav zudusi apdraudētības – valstiskuma, valodas utt. – sajūta, un šī daļa vēlas, lai viņi var uz jums paļauties kā politisku spēku, kas garantēti ir «pret» kaut ko. Savukārt tu jau runā par citu situāciju, kurā akcents ir uz «par», šajā gadījumā – ģimenēm. Es neaizstāvu ne vienu, ne otru pozīciju, es vienkārši izsaku savu versiju par situāciju.

– Tavu domu saprotu, bet, manuprāt, mūsu vēlētāji joprojām zina, ka mēs esam drošākais «pret» – piemēram, pret «Saskaņas» ienākšanu valdībā. Pret šo ienākšanu sakās esam arī citas partijas, tomēr cilvēki jūt, ka par šiem apgalvojumiem ir iemesls šaubīties. Un es domāju, ka šo aspektu apzinās arī mūsu politiskie konkurenti, kuri cenšas publiskajā telpā radīt aizdomas, ka, lūk, nacionāļi gan saka vienu, bet ir balsojumi Saeimā, kuros viņi balso līdzīgi kā «Saskaņa». Ja mēs runājam par nu jau aizvadīto priekšvēlēšanu kampaņu, pret mums tika vērsti nepārprotami meli, savukārt problēma ir tā, ka daudzi netic, ka var tā melot, un sāk domāt – kaut kas taču tur noteikti ir. Es teiktu, ka tik milzīgi meli iepriekš nebija piedzīvoti. Un, ja šobrīd mēs post factum varam secināt, ka uzvarēja agresija, uzbrūkoša metode ar klaju melu lietošanu, tad, jā, iespējams, mums vajadzēja, kā saka, dot pretī. Jo kampaņa beidzas, bet kaut kas jau ir «nosēdies» – kā tajā anekdotē: karotītes atradās, bet rūgtums sirdī palika.

– Es gan teiktu, ka Nacionālās apvienības problēma ir tā, ka jebkuras partijas retorika, ilgāku laiku atrodoties varas pozīcijās, gandrīz neizbēgami kļūst piezemētāka, pragmatiskāka. Tam ir savi plusi, bet arī savi mīnusi.

– Piekrītu. Man šķiet, ka šos mīnusus savā ziņā dabiskajā transformācijā var līdzsvarot, piesaistot un atbalstot jaunus cilvēkus, kuri nāk ar straujāku reakciju, varbūt lielāku gatavību uz riskantu rīcību. Un šādi cilvēki sapurina arī tos, kuri ir nonākuši vai varētu nonākt zināmā rutīnā.


Saeimas deputāti Imants Parādnieks un Ilze Viņķele un aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis piedalās sarunu festivālā "Lampa".

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.