Menu
 

Kārlis Šadurskis par iesākto un riskiem Apriņķis.lv

  • Autors:  Māris Zanders
Kārlis Šadurskis: "Es nevaru nenorādīt uz vienu baigi smagu pretrunu, proti, jauno paaudzi māca iepriekšējā. Jā, tā ir visā pasaulē, bet tā ir viena dabiski iekodēta pretruna." Kārlis Šadurskis: "Es nevaru nenorādīt uz vienu baigi smagu pretrunu, proti, jauno paaudzi māca iepriekšējā. Jā, tā ir visā pasaulē, bet tā ir viena dabiski iekodēta pretruna." Foto: LETA un no personīgā arhīva

Ir zobgalīgs teiciens, ka izglītība ir viena no tām jomām, kur ikvienam ir viedoklis par to, kā ir jābūt un kā nav pareizi. Tādēļ izglītības ministra darbs arvien izraisa dedzīgas diskusijas. Ar bijušo izglītības un zinātnes ministru Kārli Šadurski sarunājas Māris Zanders.

– Sāksim ar banālu jautājumu – ar ko šobrīd nodarbojas Kārlis Šadurskis? Māra Kučinska valdība turpina strādāt, bet…

– Ir procedūras, kas notiek zināmā laika rāmī. Proti, brīdī, kad no "Vienotības" saraksta Eiropas Parlamentā ievēlētais Artis Pabriks nolika eiroparlamentārieša mandātu, tas tika piedāvāts man, un tad bija divas iespējas – pieņemt to vai atteikties, un tas bija jāizdara noteiktā laikā. Mēs runājam par 2018. gada novembra beigām, kad Latvijā nebija nekādas skaidrības par nākamo valdību, savukārt tas, kas Māra Kučinska valdības laikā bija Izglītības un zinātnes ministrijas plānos, bija izdarīts, un vienlaikus bija skaidrs, ka tā sauktā tehniskā valdība nekādas jaunas iniciatīvas neuzsāks. Man nelikās interesanti vienkārši kā ministram sēdēt tehniski sastādītā valdībā un kaut ko gaidīt. Tiesa, nu ir parādījušās jaunas krustceles jau pārskatāmā nākotnē – ja tiks apstiprināta Krišjāņa Kariņa veidotā valdība, Saeimas deputāta mandātu noliks par ārlietu ministru kļūstošais Edgars Rinkēvičs un man tiks piedāvāts tā sauktais mīkstais mandāts – šoreiz Latvijas parlamentā.

– Vēl jāņem vērā, ka arī Eiropas Parlamenta pašreizējais sastāvs jau maijā beigs darbu – notiks parlamenta vēlēšanas.

– Jāpiekrīt, ka arī Eiroparlamenta dienaskārtībā līdz vēlēšanām jauni "faili" neparādīsies, uzsāktie procesi ir tuvu finiša taisnei, bet paliek arī rutīnas darbs. Tā nu ir sanācis, ka divi no astoņiem Latvijas pārstāvjiem parlamentā ir tādi, kas strādā pret Latvijas interesēm, un viens… nezinu, ko dara. Līdz ar to es varu palīdzēt uzturēt vismaz kādu normālu spēku samēru. Tāpat jāņem vērā, ka vēl šajā Eiropas Parlamenta sasaukumā notiks diskusijas par Eiropas Savienības jauno septiņu gadu budžetu, jo diez vai jaunais sasaukums sāks šo darbu no baltas lapas. Un kaut kādas robežlīnijas šis sasaukums novilks arī saistībā ar pētniecību, zinātni Eiropas Savienības nākamā perioda budžeta kontekstā.



– Vai notiek diskusijas par izmaiņām Eiropas Savienības atbalstītajā zinātnes politikā?

– Jautājums ir par finanšu apjomu, kas būs atvēlēts katrai konkrētajai programmai, un tas pieaugums, kas pētniecībai ir plānots, protams, ir apsveicams, tomēr, ja ņem vērā salīdzināmās cenas, tad, godīgi sakot, būtu svarīgi noturēt kaut pašreizējo zinātnes pirktspējas līmeni. Ņemot vērā arī to, ka mēs nezinām, ar kādiem nosacījumiem galu galā atrisināsies Brexit jautājums…

– Kārlis Šadurskis kā izglītības un zinātnes ministrs vairāk asociējas ar vidējās izglītības segmentu: jauns mācību saturs, skolu tīkls, pedagogu algas un tā tālāk. Vērtējumi dažādi, bet runa nav par to… Nu, kad vairs neesat amatā, vai varat komentēt Latvijas zinātnes situāciju, tās konkurētspēju?

– Es gribētu teikt, ka Latvijas zinātnes veiktspēja šobrīd ir lielāka, nekā varētu likties, ja skatās tradicionālajā kontekstā "vecā Eiropa – jaunā Eiropa", kur visās tā dēvētajās horizontālajās programmās (tajās, kas nav tā sauktās nacionālās aploksnes ietvaros) "vecās" Eiropas daļa ir bijusi 85 procenti un mums ir bijis jācīnās par atlikušajiem 15 procentiem. Citiem vārdiem sakot, mēs spējam vairāk. Tādēļ mums būtu ļoti svarīgi būt iekšā maksimāli daudzos kopējos projektos, kur mēs arī varam daudz ko labu parādīt. Neviens neko uz paplātes nepienesīs, un ir lieki cerēt, ka notiks tik revolucionāras izmaiņas, ka, piemēram, zinātnes finansējumā turpmāk līdzekļi tiks pārdalīti visām Eiropas Savienības valstīm vienādi un līdzvērtīgi.


Atpūtas brīdī pie Alūksnes ezera.

– Publiski pieejami Izglītības un zinātnes ministrijas dati gan liecina, ka Latvijas struktūras – augstskolas, zinātniskie institūti utt. – daudzos par prioritātēm pasludinātos virzienos pieejamo Eiropas Savienības finansējumu apgūst tikai daļēji. Respektīvi – nav jau tā, ka mēs būtu masveidā izcili un vienīgā problēma būtu līdzfinansējuma trūkums.

– Jautājums ir stipri vietā, jo – būsim reāli – process, kādā notika šo perspektīvo virzienu formulēšana, nebija brīvs no politiskās ietekmes. Redzot, ka iedod vieniem, daudziem likās – mums arī vajag! Uz jautājumu: "Kāds ir jūsu potenciāls?" atbilde bija: "Būs!" Tomēr izrādās, ka īsti nebūs gan. Kopumā šīs valdības laikā tika pieņemts pareizs lēmums – ir sakārtotas procedūras, piemēram, ir nošķirtas grantu shēmas no valsts pasūtījuma zinātnē. Savukārt valsts pasūtījuma aspektā, manuprāt, laba iestrāde ir tā, ka resori maksā paši, nevis ka viss ir Izglītības un zinātnes ministrijai un tad katrs piesakās uz savu "pīrāga" daļu neatkarīgi no tā, vai viņa projekts, virziens patiešām ir vajadzīgs vai arī nauda viņam varbūt nepieciešama, lai samaksātu "sviestmaizi" pētniecībā jau strādājošajiem. Jaunais modelis būtu, ka katra ministrija savā budžeta pieprasījumā paredz naudu zinātnei. To jau dara Ekonomikas ministrija un Aizsardzības ministrija, mēs sagaidām, ka nākamajā budžetā tāpat rīkosies Zemkopības ministrija, Veselības ministrija utt. Rezultātā vajadzētu būt tā, ka katra ministrija ir saimnieks pār noteiktu zinātnes lauciņu, kas pietuvināts konkrētās ministrijas tematikai, un ministrija par to arī maksā.

– Vai nav tā, ka mūsu zinātne, lielas pūles ilgstoši veltot finansējuma saņemšanai, ir mazāk gatava ļoti asiem konkurences nosacījumiem mūsdienu globālajā zinātnē, kas izpaužas, piemēram, kā starptautiski citējamības indeksi, nepieciešamība publicēt savus darbus angliski utt.?

– Tas ir jautājums par mūsu zinātnes aprindu pasaules skatījumu. Mēs esam soli pa solītim gājuši prom no padomju telpas, kur pietika uzrakstīt divas disertācijas, lai tālākā profesionālā dzīve būtu puslīdz nodrošināta. Savukārt jaunajā telpā sevi ir jāpierāda katrā projektā. Un, jā, paaudžu nomaiņa vēl notiek pilnā sparā. Es redzu dažus zinātniskos kolektīvos, kur vecie, cienījamie akadēmiķi vairāk ir pieredzes un vārda dēļ, savukārt jaunie rušinās pamatīgi. Problēma ir tad, ja šo jauno tā īsti nav. Rezultātā – un es arī ar to saskāros – ir spiediens nelikt naudu projektos, bet likt bāzes finansējumā, lai gan ir skaidrs, ka bāzes finansējums lielā mērā ir uzturēšanas nauda, savukārt jaunie rezultāti būs tieši projektos.

– Parunāsim par izglītības satura reformu. Bija iebildumi – piemēram, literatūras kā mācību priekšmeta gadījumā. No šodienas viedokļa, domāju, nav lielas jēgas skaidroties, kurš, ko un kāpēc, bet iebildumi kā tādi, manuprāt, bija simptoms kaut kam, kas nav reducējams uz, teiksim, pedagogu arodbiedrības tradicionālo opozīciju.

– Mani visvairāk uztrauc nostāja, sak, jaunajā mācību satura konceptā nekā jauna nav, mēs jau gadiem ilgi šādi strādājam. Jo tad ir divas iespējas – vai nu tiešām tā ir, kā šie cilvēki apgalvo, vai arī tā ir tā pedagogu daļa, kuri sirds dziļumos domā: «Dariet, ko gribat, mēs strādāsim pa vecam!» Un, ņemot vērā pedagogu vecuma struktūru, skolu direktoru vecuma struktūru, grūti noticēt, ka visur jaunais saturs būs. Būs garš un diezgan sāpīgs pārējas periods, taču, domāju, vienā brīdī būs sasniegta kritiskā masa un daļa pedagogu pensijas un pirmspensijas vecumā vai nu tomēr pārorientēsies, vai arī sapratīs, ka laikam darba mūžs skolā ir noslēdzies.

– Man likās, ka iebildumi bija saistīti ar to, ka latviešu valoda un literatūra tiek uzskatītas par nacionālajai identitātei būtiskām izglītības sistēmas sadaļām, un prasība (protams, tieši tā nenoformulēta) bija – vismaz šīm sadaļām klāt neķerieties!

– Sāksim ar to, ka, ja es kā pedagogs saprotu – atbilstoši jaunajam standartam man būs mazāk stundu, tātad mazāk naudas –, es jau vienalga neteikšu, ka man jaunais standarts nepatīk tāpēc, ka man būs mazāk naudas. Es vienmēr atradīšu kādu cēlu saukli, lai argumentētu pret šo standartu. Ja runājam konkrēti par literatūras stundu gadījumu, kuriozs ir tāds, ka, ņemot talkā aritmētiskās prasmes 5. klases līmenī, bija iespējams saprast, ka skolai patiesībā ir iespējas literatūras stundu skaitu palielināt, nevis ka skaits automātiski samazināsies!

– Jaunā izglītības satura gadījumā es patiešām neiebilstu pret diskursu, ka ir jāiemācās mācīties, atrast nepieciešamo informāciju, nevis jāiedzen galvā noteikts faktu kopums. Tomēr paliek jautājums, kas vienam cilvēkbērnam, skolu beidzot, ir jāzina, jāsaprot. Ne jau tikai jāzina, ka var taču ierakstīt «Google» meklēšanas sistēmā un izlasīt «Vikipēdijā»...

– Droši vien katrs cilvēkbērns savā attīstības procesā par noderīgu uzskata to, kas viņam ir interesanti. Savukārt tas, vai mācīties ir interesanti, jau atkarīgs no satura standarta un, protams, pedagoga meistarības. Piemēram, ir atšķirība, vai, mācoties fiziku, tu vari pats kaut ko izmēģināt, vai arī tu lasi tikai tekstus. Bet – saprotot jautājuma kontekstu, es nevaru nenorādīt uz vienu baigi smagu pretrunu, proti, jauno paaudzi māca iepriekšējā. Jā, tā ir visā pasaulē, bet tā ir viena dabiski iekodēta pretruna. Izglītības sistēma a priori ir konservatīvāka nekā, teiksim, tehnoloģiju attīstība. Līdz ar to veidojas situācija, ka konservatīvajam, kas māca, ir jāiedod jaunajam, uz inovāciju vairāk orientētajam kaut kas tāds, ko viņš, konservatīvais, patiesībā zina un spēj. Un tas nav viegli.

– Rasols zināšanās un priekšstatos droši vien ir bijis visos laikos, bet es vēršu uzmanību uz šodienas situācijas, manuprāt, unikalitāti – kad vienlaikus ir gan nepieredzēti sasniegumi un atklājumi zinātnē, sākot ar kvantu fiziku un beidzot ar gēnu rediģēšanu, gan pilnīgas blēņas.

– Es varu tikai izstāstīt savu metodi. Kad es sastopos ar tādām frāzēm kā «ir sen jau pierādīts, ka…» bez atsaucēm un «britu zinātnieki atklājuši, ka…», es zinu, ka tālāko var nelasīt. Bet mēs varam mēģināt arī visādas blēņas izmantot lietderīgi. Piemēram, ikviens noteikti zina sazvērestības teoriju, ka amerikāņi nemaz nav bijuši uz Mēness. Pirms daudziem gadiem, vēl skolas laikā, mana meita stipri ieinteresējās par šo jautājumu un uzrakstīja referātu, pirms tam tēmu vispusīgi izpētot. Tas man atgādina arī krietni senu situāciju Latvijas politikā – šķiet, tas bija Aigara Kalvīša valdības laikā –, kad visi daudz runāja par toreizējā reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra Edgara Zalāna piedāvāto ekonomikas atveseļošanas plānu. Mēs toreiz izdarījām lielu cūcību un šo plānu nopublicējām, un tad visi redzēja, ka vienā no divām lappusēm ir tukšas frāzes, bet otrā – statistikas dati. Pēc tam publika pārstāja runāt par šo «plānu».

– Vēl cita mūsdienu iezīme ir «dinamiskums», ko es gan sauktu par nepacietību. Augstskolas sūdzas, ka jaunieši atnāk studēt, piemēram, informācijas tehnoloģijas, jo teorētiski uzskata jomu par ļoti perspektīvu no tālākās karjeras viedokļa, bet pamet mācības otrajā, trešajā gadā.

– Slinkums piemīt ikvienam indivīdam. Tā ir ikvienai paaudzei dabiski piemītoša īpašība, kas liek meklēt jaunus ceļus. Bet, jaunus ceļus ejot, ir gan zināms veiksmes procents, gan arī pietiekami liels procents neveiksmju. Tas arī ir loģiski. Ja runājam tieši par augstskolām, manuprāt, mēs zināmu daļu potenciāli spējīgu jauniešu pazaudējam jau skolās. Ja skola neieliek pamatu, tad cilvēks, aiziejot studēt pat viņu interesējošā programmā, var konstatēt, ka viņa priekšstats par to, kas būs jāmācās, atšķiras no realitātes, ka viņš nedaudz ir mārketinga upuris. Un es domāju, ka šo priekšzināšanu trūkumu mēs dažu gadu laikā caur izmaiņām vidējā izglītībā varam atrisināt. Ja runājam par to, kas atkarīgs savukārt no augstskolām, es gribētu atgādināt tā saukto trīs pīlāru modeli [augstskolu finansēšanas modelis, kad finansējuma pārdalē pirmais pīlārs ietver finansējumu budžeta vietām un zinātnes bāzei, otrais pīlārs – finansējumu, kas tiek piešķirts par sniegumu studiju kvalitātes uzlabošanā, trešais pīlārs paredzēts augstskolas infrastruktūras un studiju programmu modernizācijai, – red.], un, manuprāt, ir jāpalielina otrā pīlāra loma – kad augstskola saņem naudu par reāliem rezultātiem, nevis «pliku» studējošo skaitu, par to, ka augstskola spēj iesaistīt pietiekami daudz studējošo jau pētniecībā. Paredzu, ka te vēl būs liela rīvēšanās starp augstskolām, kuras tiešām vēlas būt augstskolas, un augstskolām, kuras primāri vēlas nodrošināt sev finanšu plūsmu, saņemot naudu par imatrikulētiem personas kodiem.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.