Psihiatru asociācija: Uz katru pabeigto pašnāvību Latvijā ir aptuveni 20 mēģinājumu
- Autors: Apriņķis.lv
Foto - pexels.com
Kaut arī pašnāvību skaits Latvijā gadu gaitā pakāpeniski samazinās, starp Eiropas Savienības valstīm Latvija jau ilgstoši saglabā trešo, ceturto vietu pašnāvību skaita ziņā. Katru gadu ap 300 cilvēku labprātīgi aiziet no dzīves, un apmēram 80% no šiem gadījumiem ir saistīti ar neārstētu depresiju, liecina Latvijas Psihiatru asociācijas (LPA) rīcībā esošā informācija.
Taču uz katru pabeigto pašnāvību ir ap 20 mēģinājumu, tāpēc psihiatri ceļ trauksmi par lielo atšķirību starp to cilvēku skaitu, kuriem būtu vajadzīga palīdzība, un to, kuri pēc tās reāli vēršas.
Jaunākie pētījumi liecina, ka Latvijā ar depresijas simptomiem ir saskārušies 7–8% sabiedrības. Taču no šiem aptuveni 120 000 cilvēku psihiatru vai ģimenes ārstu redzeslokā nonāk tikai 5% jeb aptuveni četri līdz pieci tūkstoši, lielākoties jau ar vidēji smagu vai smagu depresiju – tātad ielaistu slimību, norāda LPA.
“Pašnāvības domas ir ierasts smagas depresijas sabiedrotais. Iemesli, kāpēc cilvēki nemeklē palīdzību, ir dažādi – diemžēl ļoti bieži tikai tāpēc, ka neatpazīst depresiju un nenovērtē šīs slimības postošo spēku. Depresija ietekmē fizisko pašsajūtu, cilvēkam var būt vājums, miega traucējumi, locītavu sāpes, apetītes zudums, bet viņš ir gatavs atrast jebkādu fizisku saslimšanu, lai tikai nebūtu jāatzīst, ka problēmas sakne meklējama psihiskajā veselībā,” norāda LPA prezidents Māris Taube.
“Īpaši tas sakāms par vīriešiem, kuriem šķiet, ka viņiem vienmēr jābūt stipriem un vareniem, sevišķi tad, ja depresija piemeklē pirmoreiz. Cilvēki paši nesaprot, kas ar viņiem notiek, un, ja blakus nav neviena, kurš pamudinātu meklēt palīdzību, depresija tiek ielaista smagā formā. Rezultātā – 85% pašnāvību Latvijā izdara vīrieši.”
Vēl viens būtisks šķērslis, kas attur cilvēkus laikus meklēt palīdzību, ir nepietiekams valsts līdzfinansējums zāļu iegādei. Valsts antidepresantus kompensē 75% apmērā, taču ārsti norāda – tas nav pietiekami, lai ļautu pacientam izvēlēties piemērotāko medikamentu, nevis to, kuru viņš var atļauties.
“Antidepresantu kompensācija 75% apmērā nav slikti, taču nav arī īsti labi. Diemžēl daļa šo medikamentu mēdz būt dārgi, un, ja pacientam vispiemērotākais ir kāds no dārgākajiem antidepresantiem, ne visi cilvēki to var atļauties. Tāpēc antidepresanti būtu jākompensē 100% apmērā. Turklāt jāņem vērā, ka depresijas simptomi ir mokoši, cilvēks visu redz drūmās krāsās, nereti ir nobijies vai nokaunējies, jo maldīgi domā, ka depresija ir viņa paša rakstura vājums, un atrod dažādas atrunas un ieganstus, lai zāles nebūtu jālieto. Ja viņam vēl liek par tām piemaksāt, pretestība tikai palielinās,” uzsver Māris Taube.
Viņš brīdina – depresija pati no sevis nepāriet, tā būtiski ietekmē darba spējas, traucē koncentrēties, pazemina produktivitāti, un vidēji smagos vai smagos gadījumos bez medikamentu terapijas neiztikt.