Mediķis: Ģimenes ārsti varētu iesaistīties C hepatīta ārstēšanā

Dzalbs norādīja, ka novados un pagastos, kas ir tālāk no Rīgas vai no reģionu centriem, ir daudz grūtāka nokļūšana pie speciālistiem, kuri pieejami vien minētajos centros. Līdz ar to ģimenes ārsti, kas īsteno profilaksi un testēšanu, konsultējoties ar infektologiem, varētu iesaistīties arī medikamentozās ārstēšanas procesā, aiztaupot pacientiem rindas un pierakstus, tālākus braucienus, papildu izdevumus, kā arī atslogojot infektologus sarežģītākiem gadījumiem, taču pagaidām viņiem nav tādu pilnvaru.

Kā uzsver mediķis, jau pusaudžu vecumā ir jācenšas runāt seksuālām attiecībām, arī par riskiem, kas saistīti ar narkomāniju, tādējādi, veicinot sabiedrības apziņu un modrību.

Dzalbs norādīja, ka C hepatīts Austrumeiropā ir vairāk izplatīts nekā pārējā Eiropā, un līdzīga situācija ir arī ar HIV. Viņaprāt, problēma varētu būt zināšanu trūkumā un izpratnē par profilaksi. Līdz ar to cilvēkiem ir jāapzinās, ka viņu pašu dzīves kvalitātei ir nepieciešams pārbaudīties uz C hepatītu, negaidot ielaistas slimības simptomus. Tāpat būtiska loma un nozīme ir veselības mācībai skolā.

LLĢĀA viceprezidents uzskata, ka jānotiek arī ģimenes ārstu institūcijas stiprināšanai un attīstībai.

Patlaban ģimenes ārstu uzmanības lokā ir arī agrīna diagnostika. Proti, ārsts var noteikt C hepatīta vīrusa (HCV) antivielas, aknu rādītājus, un izmaiņu gadījumā, var novirzīt pacientu pie speciālista. Tad notiek aktīvā ārstēšanas fāze, un pēc tam ir jānodrošina pēcuzraudzība - reizēm visa atlikušā mūža garumā, apraksta ģimenes ārsts.

Viņš skaidroja, ka tas norit atbilstoši tam, cik lielu ļaunumu vīruss ir nodarījis, un brīdina, ka ilgstoša HCV infekcija izraisa aknu cirozi - aknu audu bojājumu un saistaudu audu ieaugšanu, traucējot aknu funkciju, kā arī vīrusa bojātās aknas pakļautas arī audzēja riskam. Ģimenes ārsta iesaiste ir iespējama visos šajos posmos -profilaksē, diagnosticēšanā, arī ārstēšanā un dinamiskajā novērošanā. Turklāt ģimenes ārstu iesaiste varētu būt resurss, kas vēl nav izmantots pilnībā šajā jomā, uzsvēra Dzalbs.

Patlaban C hepatīta gadījumos ģimenes ārsts nedrīkst īstenot medikamentozo terapiju, jo viņa kompetencē nav attiecīgo medikamentu izrakstīšana. Taču, ja agrāk C hepatīts bija slimība mūža garumā, tad tagad vairumā gadījumu to izārstē divu trīs mēnešu laikā, un attiecīgi to nevar nodot tālāk, norādīja ģimenes ārsts.

Dzalbs atzina, ka ģimenes ārsti var ārstēšanā piedalīties tikai daļēji. Latvijā ģimenes ārsti nedrīkst nozīmēt šos medikamentus, un tie ir tikai speciālistu konsīlija kompetencē, un šo terapiju uzsāk speciālisti, taču, konsultējoties ar speciālistiem, to varētu darīt vismaz daļa ģimenes ārstu, viņš skaidroja.

Vienlaikus ģimenes ārsts atrodas vistuvāk pacienta dzīvesvietai un, ja ir kādi jautājumi par terapiju vai citi jautājumi, tad, protams, ģimenes ārsti iesaistās informatīvi. Savukārt citās valstīs medikamentozo terapiju var nozīmēt ģimenes ārsts, tāpēc tas vairāk ir organizatorisks jautājums, iespējams, finansējuma jautājums, uzskata Dzalbs.

"Ir tā saucamie pangenomiskie medikamenti, kas darbojas uz dažādiem C hepatīta tipiem. Daļa medikamentu iedarbojas tikai uz noteiktiem tipiem, un ir tādi, kas iedarbojas uz visa veida tipiem. Ja mēs izvēlamies šos pangenomiskos medikamentus, tad ārstēšana kļūst vienkāršāka un saprotamāka," skaidro ģimenes ārsts, piebilstot, ka tas vairāk ir kompetenču jautājums un daļēji varbūt arī birokrātisks šķērslis.

C hepatīts ir hroniska saslimšana, un hroniskās saslimšanas ģimenes ārsti aprūpē pēc līdzīga algoritma, kas attiecas uz diagnostiku, ārstēšanu un pēcuzraudzību ģimenes ārsta praksē. Tam noder infektologu sagatavotās vadlīnijas, kas ir darbību, rīcību kopums, kas ir jādara un jānodrošina. Tām tiek sekots gan pirmreizēji nosūtot pacientu pie infektologa, gan arī tad, kad pacients atgriežas pie ģimenes ārsta ar pabeigtu C hepatīta terapiju, un tālāk ģimenes ārsti pārņem ilgtermiņa novērošanu, norādīja Dzalbs.

Kas attiecas uz pacienta lomu un rīcību, kur tiek atklāta slimība, tur, ģimenes ārsta vērtējumā, pacientam arī būtu jāsaņem pamata informācija. Visbiežāk tas ir pie ģimenes ārsta, kur pacients saņem informāciju par tālākajiem soļiem. Taču reizēm diagnozei vajag arī papildu izmeklējumus, lai precizētu, cik slimība ir ilga un kādu postu aknām nodarījusi, savukārt tālāk pacientus novirza pie infektologiem, kas visbiežāk ir Latvijas Infektoloģijas centrs, skaidroja Dzalbs.

Viņš pauda pārliecību, ka līdz 2030.gadam, atbilstoši Pasaules Veselības organizācijas mērķim, arī Latvija spētu izskaust C hepatītu kā nopietnu draudu iedzīvotāju veselībai, un viss risināms ar finansējumu un cilvēkresursiem.