Transplantācija uz morāles un nozieguma robežas ^{Apriņķis.lv}

Transplantācija balansē uz morāles un pat nozieguma robežas. Ķīnā režīmam naidīgi elementi burtiskā nozīmē tiek sadalīti rezerves daļās. Kāds Latvijai ar to sakars? Izrādās – vistiešākais. Mums ar Ķīnu ir noslēgti dažādi līgumi.

Maz ir tādu cilvēku, kas apzināti vēlas kļūt par orgānu donoru pēc nāves, vēl mazāk ir tādu, kas to vēlētos dzīves laikā. Šādā situācijā var nonākt, piemēram, ja glābšana nepieciešama tuvam cilvēkam. Taču pilnīgi noteikti neviens nevēlas nonākt šīs dilemmas pretējā pusē. Kļūt par to, kuram šis orgāns – akna, niere, plauša vai vēl kas cits – ir nepieciešams.

Cilvēka “rezerves daļu” pieejamība ir ierobežota. Pieaugot satiksmes drošībai, donoru trūkums kļūst aizvien aktuālāks, bet jau pēc dažiem gadiem šī problēma eskalēsies vēl nebijušos mērogos pašbraucošo automobiļu dēļ. Tie vairs nav zinātniskās fantastikas elementi, bet īsti prototipi, kas tiek pārbaudīti uz daudzu valstu, tostarp Latvijas, ceļiem.

Pašlaik vairāk nekā 85 procenti satiksmes negadījumu notiek cilvēciskā faktora dēļ. Eiropā ir izstrādāta ceļu drošības stratēģija “Vision Zero” – tās mērķis ir panākt, lai uz mūsu valstu ceļiem neviens cilvēks neietu bojā, lai neviens netiktu smagi ievainots. Bet uz neērto jautājumu, kur Eiropas valstu transplantācijas sistēmas tādā gadījumā ņems donorus, stratēģija neatbild. Pasaulē šobrīd ir tikai viena valsts, kas savu transplantācijas sistēmu būvē kā orgānu fabriku, apzināti fokusējoties uz transplantācijas pakalpojumu sniegšanu ārzemniekiem, un tā ir Ķīna.

“Tādus kā mani sagriež orgānos”

Gribētos domāt, ka vārdā “donors” ir iekodēta cilvēka vēlme ziedoties kāda cita labā. Taču tā nav. Donors ir tas, no kura nepieciešamais orgāns tiek izņemts, recipients – tas, kurā orgāns tiek ielikts. Teorētiski Ķīnā pastāv brīvprātīgas ziedošanas sistēma, bet praksē par donoriem tiek izmantoti uz nāvi notiesātie, to skaitā komunistiskajam režīmam naidīgi elementi. Šis fakts ir konstatēts vairākos respektablos pētījumos, nosodīts arī Eiropas Parlamentā. Un šī jau ir Latvijas problēma, jo Latvija ar Ķīnu sadarbojas visplašākajā nozaru spektrā gan visaugstākajā – valdību – līmenī, gan individuāli starp iestādēm. Šīs sadarbības vārdā daudzas valdības izvēlas neredzēt noziegumu pret cilvēci.

Analītiskās žurnālistikas darbnīcas “6K” uzmanību šim faktam pievērsa Jānis Kalugins – ilggadējs valsts pārvaldes darbinieks, cilvēks ar lieliskām juridiskām zināšanām, izpratni par valsts aparāta uzbūvi un likumdošanas mehānismu.

Latvijas valsts nosodītais komunistiskais režīms, noziegumi pret cilvēci un cilvēktirdzniecība orgānu iegūšanas nolūkos paši par sevi ir būtiski iemesli, lai par tiem skaļi runātu. Tomēr attiecībā uz Jāņa Kalugina motivāciju pastāv arī dziļi personisks emocionāls līmenis. Viņa paskaidrojums ir lakonisks un pārliecinošs: “Tādus kā mani Ķīnā griež orgānos.”

Kalugins praktizē miermīlīgo Faluņguna mācību, kuras sekotāju kopiena Ķīnas Tautas Republikā pasludināta par aizliegtu sektu. Attiecīgi arī viņi nokļūst uz nāvi notiesāto rindās starp slepkavām, laupītājiem, blēžiem un politieslodzītajiem, kas transplantācijas fabrikās tiek sadalīti sastāvdaļās. Transplantācijas efektivitāte ir augstāka, ja pārstādāmais orgāns ir iegūts no dzīva donora. Ideāls orgāna stāvoklis, ideāli operācijas apstākļi, ideāls laika grafiks. Tik vienkārši.

Nosodījums teorijā, sadarbība praksē

To, kas notiek ar komunistiskās ideoloģijas ienaidniekiem, ļoti fundamentāli pēckara gados noskaidroja arī Latvijas tauta. Atgūstot neatkarību, komunistiskais režīms tika nosodīts, un šis nosodījums joprojām ir ierakstīts mūsu Satversmē. Tāpēc sadarbība ar Ķīnu ir visai delikāta padarīšana. No vienas puses, Latvija vēlas redzēt pa savām sliedēm ripojam konteinerus ar precēm un naudu uz un no Ķīnas. No otras puses, komunistisko iekārtu, ko formāli nosodām, neviens tur nav atcēlis.

Turklāt nosodījums ar Latvijas tiešu piedalīšanos ir pausts arī konkrēti Ķīnas transplantācijas mašinērijai. Eiropas Parlaments 2013. gadā pieņēma rezolūciju par Ķīnā praktizēto orgānu ļaunprātīgu izņemšanu – nosodīja šo praksi. Aicināja arī dalībvalstis to nosodīt individuāli, palielināt iedzīvotāju izpratni par šo problēmu, sevišķi to cilvēku, kuri ceļo uz Ķīnu.

Latvijas diplomāti šāda dokumenta esamību ir pamanījuši. Ārlietu ministrijas Divpusējo attiecību direkcijas vadītājs Ilgvars Kļava sarakstē ar Jāni Kaluginu vēsta: “Eiropas Parlaments aicina Eiropas Savienību un tās dalībvalstis pievērsties orgānu izņemšanas jautājumam Ķīnā. Esam jau iepriekš informējuši, ka arī Latvijai tas ir svarīgs starptautisko cilvēktiesību jautājums.” Svarīgs, bet tajā pašā laikā ministrijas tīmekļvietnē pie brīdinājumiem ceļotājiem transplantācijas riski Ķīnā vispār nav pieminēti.

Vai Latvijas iedzīvotāji ceļo uz Ķīnu, lai pārstādītu sev jaunas plaušas vai sirdi? Nav dzirdēts. Taču teorētiski šāda iespēja pastāv. Latvijas virzienā transplantācijas tūrisms vismaz pirms pāris gadiem darbojies. Šobrīd Latvijas galvenā transplantācijas iestāde – Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca – ārzemnieku apkalpošanu pārtraukusi. Pamatā ētisku, daļēji arī likumisku risku dēļ. Savukārt ziņu par Latvijas iedzīvotāju transplantācijas operācijām ārzemēs slimnīcai neesot.

Tas gan nenozīmē, ka Latvijas veselības nozare nesadarbojas ar Ķīnu. Latvijas Republikas Veselības ministrija un Ķīnas Tautas Republikas Veselības ministrija ir noslēgušas saprašanās memorandu par sadarbību veselības nozarē. Rīcības plāns tā īstenošanai ir izstrādāts līdz 2020. gadam. Tas paredz apmaiņu ar ekspertiem un mācību grupām. Valsts izglītības attīstības aģentūra pērn reklamēja Ķīnas piedāvātās stipendijas medicīnas un pētniecības studijām. Un valstu sadarbība notika arī ekspertu līmenī.

Steidzami jāiemācās orgānus audzēt

Viens no šiem ekspertiem ir profesors Andrejs Ērglis, kurš apgalvo, ka par transplantācijas sistēmas riskiem Ķīnā viņam līdz šim nekas nebija zināms. Gluži neticams informācijas vakuums, ja ņem vērā, ka šie riski pieminēti daudzos ar nozari saistītos starptautiskos dokumentos, pētījumos un regulāri arī plakātu virsrakstos piketos pie Ķīnas Tautas Republikas vēstniecības Rīgā.

2018.gada vasarā Andrejs Ērglis pats personīgi rīkoja Latvijas un Ķīnas kardiologu sadraudzības konferenci “HBR Summit”, kurā otru pusi pārstāvēja profesors Ge Džunbo no Šanhajas Žongšanas slimnīcas Kardiovaskulāro slimību institūta. Un tieši šī slimnīca ir minēta kā viena no transplantācijas nozares pamatlicējām Ķīnā: nieres, aknas, sirdis... Šeit notiek puse no visām sirds transplantācijas operācijām.

Saskaņā ar organizācijas “China Organ Harvest Research Center” aprēķiniem pašlaik 164 transplantācijai piemērotās klīnikās Ķīnā tiek veikti vairāk nekā 72 tūkstoši dažādu orgānu transplantācijas operāciju ik gadu. No kurienes tik daudz donoru? Pētījumi apgalvo – no ieslodzījuma vietām, un Eiropas Savienības institūcijas šos apgalvojumus uzskata par pamatotiem.

Profesors Andrejs Ērglis atzīst, ka ar Ķīnas kolēģiem patiešām sadarbojas. Arī viņu vēstnieku labi pazīstot. Taču par Ķīnas transplantācijas sistēmas ēnas pusēm līdz šim neko nav zinājis. Esot dzirdējis par orgānu melno tirgu karadarbības zonās, bet ne par Ķīnu: “Šīs ir smagas problēmas. Visticamāk, tas nebūtu pieļaujams. Taču ir dažādas kultūras, un šie jautājumi tiek uztverti atšķirīgi. Kas attiecas uz Eiropas Savienību, te gan dzīvu, gan mirušu cilvēku orgānu transplantācijas jautājumi tiek ārkārtīgi stingri regulēti.”

Taču profesors arī saprot transplantācijas nozares dziļāko problēmu, kas var un acīmredzot arī izraisa nevēlamās blakusparādības: “Kamēr mēs nespēsim atjaunot orgānus, kamēr nespēsim izaudzēt jaunus, pieejamais orgānu daudzums būs nepietiekams.” Tādēļ ir jāstrādā pie aizstājējorgānu radīšanas, jo īpaši – kontekstā ar transporta robotizāciju un pašbraucošajām mašīnām nākotnē.

Spraugas likumos jāver ciet

Pašlaik transplantācijas jautājumiem Latvijā pievērsta pastiprināta uzmanība, jo saistībā ar Latvijas pievienošanos Eiropas Padomes Konvencijai par cīņu pret cilvēku orgānu tirdzniecību Saeimas apritē ir divi likumprojekti. Viens – grozījumi tā dēvētajā orgānu likumā “Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā”, precizējot prezumētās piekrišanas kārtību donoru orgānu ieguvē. Ārstiem būs jārunā ar mirušā vai mirstošā cilvēka radiniekiem.

Grozīts tiek arī Krimināllikums, paplašinot kriminālatbildību par audu vai orgānu nelikumīgu izmantošanu, donoru vai recipientu nelikumīgu vervēšanu. Kā izpētījis un Saeimas deputātiem darījis zināmu Jānis Kalugins, likumprojektā ir atstātas dažas spraugas, proti, tekstā nav tieši pateikts, ka arī nelikumīgi iegūtā orgāna recipients jeb saņēmējs ir jāliek cietumā. Tieslietu ministrija skaidro, ka saņēmēju varēs saukt pie atbildības par līdzdalību.

Bet otra problēma jau pavisam tieši attiecas uz Ķīnu. Proti, orgānu likumā nekur nav pateikts, ka tas darbojas arī ārpus Latvijas Republikas teritorijas. Tātad pagaidām vārti transplantācijas tūrismam uz Ķīnu ir atstāti vaļā, un Saeimas rokās ir tos aizvērt ciet – jo transplantācijas tūrisms ir neētisks un pretlikumīgs. Jo tur orgānus iegūst, dzīvus cilvēkus sagriežot gabalos par komunistiskajam režīmam netīkamu garīgo praksi. Viņiem atļauju neprasa.