Ilona Ābele: Labākais manā darbā ir pacienti, kas atgriežas, lai pateiktu paldies Apriņķis.lv
- Autors: Vera Grāvīte
Foto – Vera Grāvīte
Par Ilonu Ābeli var teikt – plaša profila speciālists – jo iekrāti ne tikai vairāki pieredzes gadi, bet arī vairākas izglītības. Sertificēta fizikālās medicīnas un rehabilitācijas ārste, pediatre mācījusies Rīgas medicīnas institūts pediatrijas fakultātē, pēc tam Sanktpēterburgā Tuberkulozes institūtā un visbeidzot Rīgas Stradiņa universitātē Rehabilitācijas fakultātē.
Rehabilitācijas centrā “Krimulda”, tolaik sanatorijā, Ilona darbu uzsāka 1980. gadā kā tuberkulozes ārsts, taču 90.gados mainīja profilu uz rehabilitācijas ārsti. Ilonai ir daudzu gadu pieredze locītavu, kaulu sistēmas bojājumu, neiroloģiskas dabas u.c. slimību rehabilitācijā, strādājot ar dažāda vecuma pacientiem – no zīdaiņiem līdz pieaugušajiem.
Pastāstiet ar ko ikdienā nodarbojaties.
Esmu fizikālās rehabilitācijas medicīnas ārsts. Specializācija ir mazināt slimību izraisītās komplikācijas un atgriezt cilvēku aktīvā dzīvē un darbā. Ja tas ir cilvēks ar funkcionāliem traucējumiem, tad mans mērķis ir saglabāt šī cilvēka pašaprūpi, lai viņš nav atkarīgs no citiem.
Pacienti pie manis nāk pēc nosūtījuma – ģimenes ārsta vai kāda cita speciālista, es novērtēju funkcionālās aktivitātes, spējas, pamatdiagnozi, kā arī izvērtēju, kādi medikamenti tiek lietoti. Pēc tā es sastādu rehabilitācijas plānu un, ja nepieciešams, arī izrakstu citus medikamentus. Protams, rehabilitācijā piedalās visa komanda, bet komandas darbu vadu es.
Un kad jūs sapratāt, ka būsiet rehabilitācijas ārsts?
Sākotnēji es pabeidzu pediatrijas fakultāti un strādāju kā ārsts pediatrs gan laukos, gan pilsētā, braukāju mājas vizītēs un pārsvarā strādāju bērnu nodaļā. Bija ļoti interesanti, taču no Kurzemes es izvēlējos atgriezties atpakaļ mājās – Siguldā. Un tā sanāca, ka tika piedāvāts darbs šeit, Krimuldas sanatorijā, kā tuberkulozes ārstam. Izglītības atbilstošas man nebija, un es atkal devos studēt, šoreiz uz Sanktpēterburgu, izmācījos par tuberkulozes ārstu. Laiki atkal mainījās, tuberkuloze tika pārcelta uz Sauriešiem, Rīgas medicīnas institūtā atvērās Rehabilitācijas fakultāte, un es atkal mācījos, (smejas) pabeidzu un kļuvu par rehabilitācijas ārsti.
Droši var apgalvo, ka esat plaša profila speciālists…
…Jā, jā (smejas).
Un galu galā, kāpēc tieši medicīna?
Mana māsa bija medicīnas māsa, tāpēc medicīna agri ienāca manā dzīvē. Varbūt es būtu jurists, varbūt… bet tēvs bija izsūtītais, un tā laika varai tādi juristi vajadzīgi nebija.
Bet šī izvēle jūs apmierina?
Jā, man patīk “štukot”, visu laiku jādomā – kāpēc un kā? Es noteikti neesmu vīlusies, pieskaitu arī sevi pie veclaiku ārsta, kurš neskaita minūtes – varu palikt pēc darba laika…
Ir bijuši gadījumi, kad pie jums nonāk pacients, kura kaites jūs nespējat ārstēt?
Jā, ir gadījies, taču vienmēr mēs izrunājam, tad rakstu norādījumus, kur vajadzētu vērsties. Visbiežāk atsūta šeit slimniekus, kas funkcionāli nevar sevi aprūpēt, bet mēs jau kādu laiku neesam diennakts stacionārs, kas nozīmē to, ka nebūs nemitīga aprūpe, un tas rada papildus bīstamību. Bet to ne vienmēr grib saprast, tāpēc ir daudz jārunā.
Jūsu darbā komunikācija tik tiešām ir ļoti svarīga. Rehabilitācijas centrā “Krimulda” jūs strādājat ar dažāda vecuma cilvēkiem…
Jā, strādāju tik tiešām ar dažāda vecuma cilvēkiem, arī zīdaiņiem, un ar tiem ir visvieglāk, jo es taču esmu arī pediatrs (smejas). Tolaik mēs mācījāmies veselus sešus gadus un bija iespēja darboties ar reāliem cilvēkiem, pat 600 gramus smagu mazuli. Un vecākiem nebija iespēja pateikt nē, ja mazuli apskata students, mācības notika savādāk. Tagad speciālists nevar iegūt praktisko pieredzi, jo vecāki var aizliegt piekļuvi pie mazuļa, tāpēc process tiek vērots tikai no malas. Gan padomju laiku apmācībai, gan tagadējai apmācībai ir mīnusi un plusi.
Kas ir lielākie jūsu profesijas izaicinājumi?
Es domāju, ka piemērot tādu procedūru plānu un medikamentus, kas reāli palīdzētu un ļautu cilvēkam just atvieglojumu.
Gadās bieži dzirdēt, ka ārstiem ir nesaprotams rokraksts. Kā ir ar jums?
Es rakstu ļoti akurāti, bet visu vienādi. Gadās arī, ka ārsts ārstu nesaprot (smejas). Man bija gadījums, kad kolēģis no Daugavpils, atkāroti sūtot diagnozi, uzkopēja vienkārši manu rakstīto, jo nevarēja salasīt (smejas). Man gan pašai šķiet tīri labi… Domāju, ka atrakstīšana sākas studiju laikā, kad profesora teiktais jāpieraksta vārds vārdā vairāku gadu garumā. Man šķiet, ka jaunie kolēģi vairāk strādā ar datoru. Taču tas, ko es uzrakstu ar roku paliek vairāk atmiņā, tas arī ir pierādīts!
Kas, jūsuprāt, atšķir rehabilitācijas centru “Krimulda” no citām līdzīgām iestādēm?
Šeit pieeja ir vairāk individuāla, un to arī saka klienti. Var just personiskumu un medicīnā, tas ir ļoti svarīgi. Es domāju, ka šeit pacienti vienmēr ir saņēmuši personīgo attieksmi, arī tad, kad šeit ārstēja bērnu pertesa slimību, tad bērni 3-4 gadus atradās šeit, bet vecāki tur, kur viņi dzīvoja. Un par to, ka šeit viņiem patika, liecina tas, ka tie bērni jau pieaugušo vecumā atgriežas kopā ar savu ģimeni un stāsta, kā viņiem iet tagad, sakot arī paldies.