Nešpetno roņu posta darbu cena ^{Apriņķis.lv}

Zvejnieki gandrīz bezcerīgi

Carnikavas zvejnieks Alberts Skaverecs teic, ka roņi pie zivju murdiem jau pasākuši dežurēt, līdz ar to izredzes uz lietojamu zivju lomu ir niecīgas. Zinātnieki esot izmēģinājuši tādas kā roņu atbaidīšanas ierīces, taču faktiski tie savus paradumus un atrašanās vietu pie zvejas rīkiem nav mainījuši, vērtē pieredzējušais zvejas vīrs. Pēdējā laikā sākuši nākt pat Gaujas upē nogaršot nēģus.

Cits tās puses zvejas vīrs Arturs Jakobsons stāsta, ka roņu pēdējos gados ir arvien vairāk. Kad pirms 15 gadiem sācis zvejot, ieraudzīt roni bijis liels notikums. Tagad to esot ļoti daudz, un tie jau pieraduši, ka vieglāk pārtiku iegūt no tīkliem. Runāts par šo problēmu esot ļoti daudz, taču bez rezultātiem. Iespējams, ka cilvēki vienkārši netic, domā Arturs.

Varas gaiteņos sākusies kustība

Pēdējā laikā šķiet, ka roņu problēmas risināšana lēnām un ļoti vēlu, taču sāk kustēties uz priekšu. “Rīgas Apriņķa Avīzes” uzrunāts, Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības departamenta direktors Normunds Riekstiņš skaidroja, ka problēma atzīta par akūtu un risināmu. Šobrīd tiekot gatavots iespējamais kompensācijas mehānisma modelis. Septembrī Dabas aizsardzības pārvalde pabeigšot darbu pie apjomīga roņu pārvaldības plāna, kurš būs svarīgs priekšnoteikums konkrēta kompensācijas modeļa izvēlei.

Pozitīva ziņa, ka nauda iespējamām roņu posta darbu kompensēšanām nebūtu jāņem no valsts budžeta, bet no Eiropas Savienības finansējuma, pārdalot to no sektoriem, kur naudas apguve kaut kādu iemeslu dēļ nav veikusies. Esot iespējami divi kompensācijas izmaksu veidi – katru reizi fiksējot un uzskaitot konkrētu bojāto zivju apjomu (Zviedrijā skaitot pat roņu apskādēto zivju galvas) vai arī uz reprezentatīvas statistikas pamata pieņemot vidējo kompensāciju, ko noteiktā kārtībā izmaksāt zvejniekiem.

Pirmais veids būtu precīzāk izmērāms, bet prasītu lielākus administrēšanas izdevumus, otrs – vieglāk vadāms, taču, iespējams, nepietiekami precīzs. Riekstiņa kungs pats vairāk sliecoties uz otro, taču tas vēl ne tuvu neesot gala lēmums. Kopumā, izvērtējot dokumentu pieņemšanas gaitu, kompensācijas mehānisms varētu sākt darboties ap jauno gadu. Jāuzsver – ja viss virzīsies bez sarežģījumiem.

Dabas sargi gatavo dokumentus

Arī Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) pārstāve, dabas skaitīšanas projekta vadītājas asistente Ilze Reinika “Rīgas Apriņķa Avīzei” apstiprināja – roņu apsaimniekošanas plāns varētu būt gatavs jau septembrī. To pēc DAP pasūtījuma gatavojot igauņu kompānija “Pro mare”, un tajā, visticamāk, būšot rekomendēts veidot roņu nodarīto postījumu kompensācijas mehānismu. Speciāliste atturējās prognozēt konkrētu dokumenta spēkā stāšanās laiku, taču atklāja, ka gadu mija nav nereāls termiņš.

Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” zivju resursu vadošais pētnieks Māris Plikšs uzsver, ka jārunā par divu veidu postījumiem, ko nodara roņi, – sabojātie zvejas rīki un izpostītais loms. Eksperts vērtē, ka zvejas rīku postījumi ļoti, ļoti aptuveni varētu būt 100 000–200 000 eiro gadā. Te jāatzīmē, ka uzskaitē netiek ietverti tie zvejas rīki, kurus izmanto zvejnieki amatieri, bet tikai ļaudis, kuriem zveja ir bizness jeb maizes darbs.

Ar zivju resursu zaudējumiem skaitīšana sokas grūtāk. Roņi visvairāk izvēlas nosacīti vērtīgās zivis – lašus, taimiņus, sīgas, zandartus u.c. Reņģes un apaļie jūrasgrunduļi nav to gaumē. Bet kā izvērtēt, ja ronis sagrauzis reņģu tīklu, lai tiktu klāt vienīgajam lasim, bet pārējais loms vienkārši aizbēdzis un to novērtēt nav iespējams? Zinātnieks neņemas vērtēt zvejnieku tīklos sabojāto zivju izteiksmi naudā, tomēr kopumā esot iespaids, ka iespējamo kompensāciju naudas apjoms nebūtu astronomiski milzīgs.

Cik roņu mums ir?

Cik tad roņu kopumā pie mums Latvijas piekrastē dzīvo? DAP vecākais eksperts un roņu pētnieks Valdis Pilāts raksta, ka Latvijas teritoriālajos ūdeņos regulāri uzturas divas jūras zīdītāju sugas – pelēkais ronis Halichoerus grypus un pogainais ronis Pusa hispida. Atbilstoši ekspertu pieņēmumam, 2013.–2018. gada periodā Latvijas teritoriālajos ūdeņos varēja uzturēties apmēram 3000 pelēko roņu. Ikgadējais populācijas pieaugums Baltijas jūrā – aptuveni 5,3%. Savukārt pogaino roņu Rīgas līcī esot aptuveni 1000, no kuriem trešā daļa varētu regulāri iepeldēt baroties Latvijas teritoriālajos ūdeņos.

Tas ir daudz vai maz? Rodas iespaids, ka eksperti uz to īsti nevēlas atbildēt. Indikatīvi var spriest – ja dzīvnieku aizsardzības eksperts neatbild, roņu stāvoklis nav slikts, jo pretējā gadījumā roņu apdraudētība būtu sarunas pirmais teikums. Ja aplūkojam salīdzināmās kategorijās, 2017. gadā visā Latvijā bija reģistrēti 147 piekrastes zvejnieki (Zemkopības ministrijas dati), bet roņu tikai Rīgas līcī vien, kā redzam, vismaz 20 reižu vairāk.

Bažām un arī bezcerībai sava aroda nākotnes redzējumā ir nopietns pamats. Pēdējā laika aktivitātes kompensācijas mehānisma izstrādē ir maza cerība, kas īpaši netraucētu arī roņu aizstāvjiem. Nu tikai jāseko līdzi, lai iniciatīva nepazūd kaut kur ministriju gaiteņos vai par piekrastes zveju maz zinošu politiķu fantāzijās.