Atkritumu šķirošanas zaļie ieguvumi ^{Apriņķis.lv}

Ticams, ka galvenais šķirošanas dzinējspēks lielākajai daļai cilvēku pārvarēt slinkumu un inerci būs tūlītēja izdevīguma apsvērumi, nevis rūpes par vidi. Turklāt šķirošana ir viena no tām nodarbēm, kur apzinies, ka tava rīcība lielākā mērogā neko būtiski neietekmē. Piemēram, kāpēc gan šķirot un citādāk rīkoties ar vakariņām gatavoto dārzeņu mizām, ja tūkstošiem cilvēku to nedara (vai vismaz man tā liekas) un starpība no tavas mājsaimniecības atkritumiem, kuri kopā ar citiem (ne)nonāks Getliņu vai citā sadzīves atkritumu poligonā, būs neizmērāmi maza, kādas sīkas miljondaļas no procenta?

Izdevīgums, turklāt pēc iespējas personalizēts, ir viens no lielākajiem dzinējspēkiem. Globālā mērogā cilvēcei ir bijusi iespēja mācīties no sociālisma un kapitālisma līdzāspastāvēšanas, kur uzvarētājs cīņā starp iespēju strādāt un kļūt turīgam un iespēju strādāt, lai hipotētiski kļūtu turīga visa sabiedrība, ir kapitālisms kā savtīgo izdevīgumu pārstāvošais saimniekošanas veids. Zaudētājiem atliek tikai taisnoties, ka katrā konkrētajā gadījumā sociālisms nav bijis īsti pareizais.

Šķirojot atkritumus, apelēt pie kopīgā labuma vien nebūs efektīvi. Primāri nostrādās personalizēta izdevīguma ieviešana un demonstrēšana, bet arī otra komponente ir nepieciešama, kas ir vides izglītība un dalīšanās ar pieredzi.

Iespēja un iemaņas šķirot arī ir resurss

Viens no šķirošanas izdevīgumiem, kuru jau spiestā kārtā sākam iepazīt, ir tas, ka individuālā, mājsaimniecības, līmenī šķirojot atkritumus, pat ja neiegūstam, tad vismaz lieki nezaudējam naudu. Jo turpmāk maksāsim aizvien vairāk par nešķirotiem atkritumiem un maz vai nemaz – par nošķirotajiem. Tas ir saprotami, godīgi un arī praktiski un nostrādās uz lielāko sabiedrības daļu kā izdevīgums.

Iespēju un iemaņas šķirot atkritumus, lai samazinātu savas izmaksas, zināmā mērā varam uzskatīt par savu zināšanu resursu, ko izmantos lielākā daļa. Ar mazāko un marginālo sabiedrības daļu, kas mēģinās indīgus dūmus radošus atkritumus dedzināt mājas kārtībā vai pat izbērt atkritumus mežā, ir jātiek galā represīviem līdzekļiem. Daļa no atkritumu šķirošanas it kā neprasa lielas iemaņas, piemēram, nošķirot plastmasu, papīru vai stiklu, kaut gan arī tur parādās nianses.

Viens no secinājumiem, vērojot mēģinājumus iemācīt vienkāršus šķirošanas paņēmienus, ir gausums, ar kuru sabiedrība iemācās pat vienkāršo. Liela daļa cilvēku nepraktizē tādu vienkāršu lietu kā plastmasas pudeles saplacināšanu un korķīša aizskrūvēšanu pirms tās izmešanas, vēlams – attiecīgajā konteinerā. Te gan arī iemesls var būt tas, ka neparādās izdevīgums, jo šķiroto plastmasu var šķirošanas konteinerā izmest par velti un nav jāmaksā par plastmasas atkritumu konteinera izvešanu.

Tas ir neloģiski – izmest plastmasas pudeli konteinerā un izjust gandarījumu par videi draudzīgu rīcību, bet neapzināties, ka, izmetot nesaplacinātu pudeli, tā aizņem vairākkārt lielāku tilpumu, tādējādi ātrāk aizpildot konteineru, liekot to biežāk izvest, kas savukārt rada lielākus transporta izdevumus un degvielas radītos izmešus. Faktiski, liekot pārvadātājam vest uz pārstrādes vietu pudeles, kas katra sver pārdesmit gramu plastmasas, katrā tiek vadāts vēl kāds pusotrs litrs gaisa, kas kopā aizņems lielāko daļu no vedamās kravas.

Par šo un citām lietām ir jādomā atkritumu savākšanas sistēmas veidotājiem – kāpēc cilvēce ātri iemācās pat sarežģītas lietas, piemēram, lietot saziņas tehnoloģijas, bet citas derīgas iemaņas nāk lēni, un kur ir tā pareizā skrūvīte, kuru pievilkt, lai panāktu vajadzīgās izmaiņas.

Lielais jautājums – bioloģiski noārdāmie atkritumi

Saskaņā ar Eiropas Padomes direktīvu 1999/31/EK par atkritumu poligoniem, bioloģiski noārdāmie ir tie organiskie atkritumi, kas spēj sadalīties skābekļa vai bezskābekļa vides apstākļos. Kur likt un kā izmantot no iedzīvotājiem savāktos šādi klasificētos organiskos atkritumus, domā atkritumu apsaimniekošanas nozare – par to interesants pētījums pieejams Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas mājaslapā (skatīt noslēguma ziņojumu “Izvērtējums par Latvijas apstākļos piemērojamas bioloģiski noārdāmu atkritumu pārstrādes metodes apglabājamo bioloģiski noārdāmo atkritumu apjomu samazināšanai”).

Savukārt uz ikdienas cilvēku “produkciju” vairāk attiecas formulējums “bioloģiskie atkritumi”, un saskaņā ar direktīvu 2008/98/EK tie ir bioloģiski noārdāmi dārza vai parka atkritumi, mājsaimniecību, restorānu, sabiedriskās ēdināšanas iestāžu un mazumtirdzniecības telpu pārtikas un virtuves atkritumi un līdzīgi pārtikas rūpniecības uzņēmumu atkritumi. Īsāk sakot, tie visbiežāk ir mūsu neapēstie produkti un to neizmantojamās daļas, piemēram, ābolu serdes un kartupeļu mizas, bet tiem, kam veicies dzīvot mājā ar kopjamu pagalmu, arī lapas, augi un sīkie zari.

Faktiski pārtikas un dārza atlikumi ir divi bioloģisko atkritumu veidi, kuriem ievērojami atšķiras savākšanas iespējas un savākšanas biežuma nepieciešamība, kā arī kompostēšana. Protams, dārza atkritumu, kā lapas un zari, uzglabāšana līdz savākšanai un savākšana ir vienkāršāka – tie nepūst, nerada smakas un nebaro žurkas, tos parasti var un pat vajag pārvietot bez iepakojuma vai speciāliem konteineriem.

Bioloģiski, bet problemātiski

Lai arī “bioloģiski” skan ļoti nekaitīgi, šī sadzīves atkritumu daļa ir viena no problemātiskākajām. Kā stāsta “Getliņi EKO” projektu vadītāja Baiba Rosicka, mājsaimniecību nešķirotajā atkritumu masā izmestie bioloģiskie atkritumi satur daudz mitruma, pat vairāk nekā puse no to satura var būt ūdens. Veicot atkritumu pāršķirošanu pirms apglabāšanas poligonā, būtu vieglāk nošķirot izmesto metālu, plastmasu, stiklu un papīru, ja starp tiem nebūtu bioloģisko atkritumu. Tie saslapina, saķepina un sabojā pārējās frakcijas, padarot grūtu to atšķirošanu un izmantošanu.

Ir grūti atdalīt vienā masā salipušu papīru, plastmasu un stiklu ar mehāniskām metodēm, piemēram, sietiem, vai pat ar roku darbu. Papīrs un kartons zaudē kvalitāti un kļūst nelietojams, arī stikls tā “sadraudzējas” ar kaimiņiem atkritumu masā, ka nav atdalāms. Tādējādi noglabājamo atkritumu daudzums palielinās. Šķidrā bioloģisko atkritumu masa saskarē ar metāla daļām ātri veicina to rūsēšanu un bojāšanos, savukārt kopējos atkritumos izmestās baterijas (jā, tās aizvien nereti izmet kopējos atkritumos) rūsas ietekmē sabrūk, notiek elektroķīmiski procesi, un tās piesārņo kopējo masu ar sastāvā esošajiem smagajiem metāliem.

Turpinājums sekos.