Menu
 

Zivju paaudzes mūsu iekšējos ūdeņos Apriņķis.lv

  • Autors:  Gints Šīmanis, publicists
Biedrība “Salackrasti” vasarās tīra Salacu un sagatavo lašu nārsta vietas. Foto – Oļegs Sumčenko Biedrība “Salackrasti” vasarās tīra Salacu un sagatavo lašu nārsta vietas. Foto – Oļegs Sumčenko

Pēc enciklopēdiju datiem, Latvijā ir vairāk nekā 12 000 upju un apmēram 2256 ezeru ar kopplatību apmēram 1000 km2. Astoņdesmito gadu topogrāfiskajās kartēs atrodamas 2745 upes, kurām ir zināms nosaukums (pareizāk teikt – vārds!) un kurās varētu būt sastopamas zivis. Kā mūsdienās sokas ar zivju resursu aizsardzību un pavairošanu saldūdens upēs? Par to šis stāsts.

No vīķes līdz deviņadatu stagaram

Latvijas iekšējos ūdeņos sastopamas 42 zivju sugas: palede, lasis, taimiņš, sīga, repsis, alata, salaka, līdaka, zutis, plaudis, plicis, spāre, rauda, rudulis, ālants, sapals, baltais sapals, salate, kaze, vimba, grundulis, mailīte, pavīķe, vīķe ausleja, spidiļķis, līnis, karūsa, sudrabkarūsa, karpa, akmeņgrauzis, bārdainais akmeņgrauzis, pīkste, sams, vēdzele, trīsadatu stagars, deviņadatu stagars, asaris, zandarts, ķīsis, rotans un platgalve. 32 no šīm sugām ir saldūdens zivis, turklāt Zvejniecības likuma izpratnē par zivīm tiek uzskatīti arī nēģi, vēži un citi ūdens bezmugurkaulnieki.

Mūsdienās ir izveidojusies situācija, ka zivju kopējie krājumi ir pietiekami labā stāvoklī, taču makšķerniekiem un zvejniekiem nereti šķiet, ka zivju kļuvis ļoti maz. Potenciālie zivju “gani” vienīgi aizmirst norādīt, ka pietiekamā daudzumā nav viņus interesējošo sugu un izmēru zivju.

Piemēram, 30. gados viens no vīķu ķeršanas iemesliem bija iespēja pārdot to zvīņas, kuras izmantoja mākslīgo pērļu izgatavošanai. Okupācijas gados vīķes lietoja kā barību dažādu dzīvnieku fermās. Vīķu krājumi mūsdienās Latvijas iekšējos ūdeņos ir salīdzināmi ar raudu krājumiem, taču reāli netiek izmantoti.

Vispieprasītākā zivju suga Latvijas iekšējos ūdeņos ir līdaka, un tās kopējie krājumi ir pietiekami stabilā stāvoklī. Ūdeņu eitrofikācija, kas galvenokārt notikusi padomju lauksaimniecības rezultātā, kā arī temperatūras paaugstināšanās vasarā pēdējos gados, mēdz izraisīt repšu, ezera salaku un ķīšu krājumu īslaicīgu samazināšanos.

Ja vēžu nav, ūdens ir miris

Līdz šim mūsu iekšējos ūdeņos sastopamas četras saldūdens vēžu sugas – platspīļu jeb upes vēzis (vietējā suga, kas izsenis dzīvo Latvijas teritorijā no vēlīnā ledus laikmeta atplūdiem), šaurspīļu vēzis (Latvijā ievests no Baltkrievijas), signālvēzis jeb Amerikas vēzis (ievazāts Latvijā 1983. gadā), dzeloņvaigu jeb svītrainais vēzis (ieceļojis no Lietuvas).

Šaurspīļu, signālvēzis un dzeloņvaigu vēzis Latvijas teritorijā ir kvalificējami kā svešas sugas, kuras ar savu agresivitāti, ātro vairošanos un izturību pret vides kvalitātes izmaiņām apdraud vietējo platspīļu vēzi, izspiežot to no dabīgā dzīves areāla. Amerikas izcelsmes vēžu suga ir vēža mēra nēsātāja, kas rada draudus dabīgai vēžu populācijai un pat bojāeju.

“Ja dabīgajā ūdenstilpē vēžu nav, tā ir mirusi. Var droši apgalvot, ka vēzis ir ne tikai ūdens ekosistēmas bioloģiskās kvalitātes indikators. Tā pārvietošanās airējoties veicina ūdens plūsmu veidošanos visā ūdenstilpē, tādējādi vēzis kopj ūdenstilpes gultni,” rezumē Latvijas Vēžu un zivju audzētāju asociācijas prezidents Augusts Ārens. Viņš atzīst, ka vairāk nekā 50% mūsu ūdenstilpju sastopami labi vēžu resursi un to apsaimniekošana, pēc ekspertu domām, varētu dot 100–150 tonnu vēžu gadā.

“Vēzis savas īpašās delikateses īpašības saglabājis cauri gadsimtiem. Sevišķo aromātu un maigo garšu nav varējuši izkonkurēt citi vēžveidīgie – omāri, krabji un garneles. Pareizi organizēta vēžu “pārtija” ir drošs pamats augstam sanāksmju un sarunu līmenim un pat varbūt drošam rezultātam,” ir pārliecināts A. Ārens.

Par to, ka vēži jau izsenis bijusi izcila augstākās kvalitātes delikatese, vēsta sens brazīliešu stāsts: kāds ziņnesis ieradies pie karaļa ar vēsti par ienaidnieka iebrukumu valstī laikā, kad augstais valdnieks mielojies ar vēžu pudiņu. Mielasts bijis par iemeslu atteikt ziņneša pieņemšanu. Tā karalis zaudējis kā varu, tā valsti.

Jāatgādina, ka vēžošanu veic pirms saulrieta un līdz pusnaktij no 1. jūlija līdz 1. oktobrim. Pārējā laikā tā ir aizliegta.

Šā gada maijā Salacā tika ielaisti aptuveni divi miljoni nēģu kāpuru, kas bija auguši zivju audzētavā “Kārļi”.


Zivju genofonds prasa profesionalitāti

Latvijas zivju ģenētiskajā fondā visvērtīgākais resurss ir Daugavas lasis, jo to nav ietekmējusi migrācija no citām zivjaudzētavām – genofonds ir saglabāts tīrs. Daugavas laša populācija kopš Rīgas HES uzbūvēšanas 70. gados atražojas tikai mākslīgi – zivju audzētavās. Tās ik gadu oktobrī un novembrī no zvejniekiem saņem vaisliniekus, kas izmantojami tikai vienu reizi. Pēc ikru un spermas slaukšanas zivju audzētavās notiek ikru mākslīgā apaugļošana. Ikru inkubācija speciālos agregātos caurtekošā ūdenī ilgst līdz pavasarim, līdz izšķiļas kāpuri. Pateicoties ilggadējai zivjaudzētavas “Tome” darbībai, ir izdevies saglabāt Daugavas laša ģenētisko resursu, jo vaislinieku skaits vienai laša paaudzei nekad nav bijis zemāks par 100 gabaliem.

Neapšaubāmi, ka vairākās Latvijas upēs pastāv arī dabiskais lašu nārsts. Piemēram, Salacas laša populācija pēdējos gados atražojas tikai dabiski. Gaujas un Ventas laša populācijas atražojas gan dabiski, gan mākslīgi. Baltijas jūras zvejas komisija, izstrādājot starptautisko lašu rīcības plānu, apstiprināja un iekļāva lašu upju sarakstā 11 Latvijas upes – Salacu, Vitrupi, Pēterupi, Gauju, Daugavu, Lielupi, Irbi, Ventu, Užavu, Saku un Bārtu.

Savukārt taimiņš veido ceļojošo un rezidento (saldūdens) formu. To dabiskais nārsts notiek visās minētajās lašupēs, vairāk gan izmantojot mazās upītes un to pietekas. Taimiņa mākslīgās pavairošanas biotehnika kopumā ir līdzīga laša pavairošanai, un visas lašu audzētavas nodarbojas arī ar taimiņu pavairošanu, tikai mazākā apjomā. Gaujas baseinā to veic zivjaudzētava “Brasla”, Salacas baseinā – zivjaudzētava “Kārļi”. Piemēram, maija beigās un jūnija sākumā tika papildināts Salacas taimiņu krājums ar vairāk nekā 5000 mazuļu jeb smoltu. Mazos taimiņus uz Salacu atveda no zinātniskā institūta “BIOR” zivju audzētavas “Kārļi”, kur tie kopš 2017. gada nogales auga no ikriem, kas iegūti no Salacā saķertajiem taimiņiem. Upē tos ielaida aptuveni 20 gramus smagus un centimetru garus. Saskaņā ar speciālistu ieteikumiem, mazuļus ielaida upē maksimāli tuvu ietekai jūrā, lai, mazliet atpūtušies no ceļojuma, smolti pēc iespējas ātrāk nokļūtu jūrā, kur tiem labi jāēd un jāaug. Un pēc gadiem jāatgriežas dzimtajā Salacā.

Varavīksnes forele ir Amerikas izcelsmes suga. Jau ilgus gadus ir ekonomiski izdevīgāk pirkt foreļu ikrus un mazuļus ārzemēs un izaudzēt tos līdz “preces” izmēram, nevis uzturēt vaislas baru. Varavīksnes foreļu ražošanas līmenis Latvijā pašlaik ir zems. Tomēr nākotnē tai varētu būt labas perspektīvas kā akvakultūras objektam.

Karpai mūspusē ir sena selekcijas vēsture. Tās parādīšanās 13. gadsimtā tiek saistīta ar audzēšanu pie klosteriem ierīkotajos dīķos. Vēlākos laikos, tiem pārplūstot, karpas nonākušas arī dabiskajos ūdeņos. Tomēr kontrolzvejas ir pierādījušas, ka karpām nav izveidojušās dabiski atražojošas populācijas.

“Vai vēlaties zandartu?” Šāds jautājums mūsdienās daudzus izbrīnītu, jo tā stāvoklis ir apdraudēts. Statistika gan liecina, ka laikā no 1904. līdz 2009. gadam zandarti ielaisti 118 ezeros un 12 ūdenskrātuvēs. Lielais tirgus pieprasījums pēc tiem liek sarosīties akvakultūras kopējiem, lai gan lielākā daļa šo zivju mūsu tirgū tiek ievestas no Lietuvas dīķsaimniecībām.

Svešzemju skaistuļi Latvijas ūdeņos

Saskaņā ar Sugu un biotopu aizsardzības likumu, introdukcija ir Latvijas dabai neraksturīgu sugu ieviešana. Ikdienā tā mēdz saukt arī Latvijas vietējo zivju sugu ielaišanu ūdeņos, kur tās nav bijušas. Kādas tad svešzemju zivju sugas varam sastapt pēc to ielaišanas Latvijas ūdeņos?

Sterletes ielaistas Daugavā pie Daugavpils jau 1885. gadā, savukārt 1948. gadā tās papildināja Ķeguma ūdenskrātuves ūdeņus, bet 1951., 1952. un 1965. gadā tās ielaida zem HES aizsprosta. Nav apstiprinājies, ka sterletes Daugavā būtu savairojušās. Daugavā 1962. gadā ielaida arī belugu. Jāatzīst, ka vides apstākļi storveidīgo zivju dabiskai atražošanai pie mums nav labvēlīgi, tomēr no dīķsaimniecībām kāda storu dzimtas zivs nokļūst arī dabiskajos ūdeņos.

Ketlaši un kuprlaši 70. un 80. gados tikuši ielaisti Gaujā, Raunā, Rojā, Sakā, kā arī Amatā, Braslā, Daugavā, Salacā un Ventā.

Dīķsaimniecībās mūsdienās sastopami baltie un melnie amūri, kā arī platpieris. Pēdējos gados novērota nesankcionēta balto amūru ielaišana Latvijas ūdenstilpēs, jo dabiski atražojošos populāciju veidošanās nav zināma.

Savukārt rotans ir vienīgā zivju suga, kas nelegāli introducēta Latvijas dabiskajās ūdenstilpēs un samērā veiksmīgi aklimatizējusies. Kontrolzvejā tas pirmo reizi konstatēts 1996. gadā, bet Daugavpilī makšķernieku lomos parādījies jau 80. gados. Rotans patlaban sastopams 19 ezeros un četrās upēs, kā arī 14 mākslīgajās ūdenstilpēs.

“Mūsdienās ne vien rotanu, bet sudrabkarūsas un karpas dabiskos ūdeņos mēdz saukt par invazīvām sugām. No vides aizsardzības viedokļa, tās labāk audzēt mākslīgos dīķos. Savukārt makšķernieki un zvejnieki bieži vien karpas un sudrabkarūsas vēlas noķert arī dabiskajos ūdeņos. Karpas Latvijas dabiskajos saldūdeņos sastopamas jau ļoti sen, taču to izteikti negatīvā ietekme uz vidi, kas atšķirtos no vietējo sugu ietekmes, nav novērota. Vienīgi karpas var vairāk saduļķot ūdeni, kas parasti gan raksturīgi dīķiem, kuros tās mīt lielos daudzumos, tāpēc, ielaižot karpas dabiskajos ūdeņos, nevajadzētu pārsniegt zinātnieku rekomendētos ielaišanas apjomus,” brīdina Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” Zivju resursu pētniecības departamenta speciālists Ēriks Aleksejevs.

Turpinājums sekos.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.