Menu
 

Saimniekot aizsargājamā dabas teritorijā (1. daļa) Apriņķis.lv

  • Autors:  Kitija Balcare, speciāli "Rīgas Apriņķa Avīzei"
Piemājas saimniecības "Dzipšļi" bišu dravas atrodas Rēzeknes novada Nagļos, kur saimnieks Žanis Jesko draudzību ar bitēm aizsāka teju pirms desmit gadiem. Foto: no Ž. Jesko privātā krājuma. Piemājas saimniecības "Dzipšļi" bišu dravas atrodas Rēzeknes novada Nagļos, kur saimnieks Žanis Jesko draudzību ar bitēm aizsāka teju pirms desmit gadiem. Foto: no Ž. Jesko privātā krājuma.

Lūkojoties Latvijas kartē, var ieraudzīt vairāk nekā 680 dažādu lielumu īpaši aizsargājamas dabas teritorijas. No tām daudzas ietilpst arī starptautiskos aizsargājamo teritoriju tīklos. Prakse rāda, ka šāds, no pirmā acu uzmetiena ierobežojošs, statuss nebūt nav šķērslis, lai, radoši un zaļi domājot, saimniekotu un īstenotu biznesa idejas arī īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, vienlaikus pat vairojot bioloģisko daudzveidību.

Apziņa, ka viss aizliegts

Attiecībā uz ierastākajiem mītiem par saimniekošanu īpaši aizsargājamās dabas teritorijās Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode norāda, ka bieži tiek pārprastas normatīvo aktu prasības – uzņēmēji un potenciālie uzņēmēji uzskata, ka aizliegumi ir stingrāki, nekā tie patiesībā ir. Nereti zemes īpašnieki paši nezina un nav nemaz interesējušies, kādi saimnieciskās darbības ierobežojumi pastāv. Eksperte atzīst: "Bieži vien cilvēki dzīvo ar apziņu, ka viss ir aizliegts, un pat kultivē mītus, ka, piemēram, nacionālajos parkos uzņēmējdarbība vispār nav atļauta. Redzam, ka reizēm, zinot, ka kādai darbībai nepieciešams saņemt atļauju, potenciālie uzņēmēji nedara neko. Atļauju nemaz neprasa, jo dzīvo ar pārliecību, ka atļauju valsts iestādes nedos. Lai gan gadījumi, kad atļauja netiek izsniegta, ir ārkārtīgi reti."

Saimniekojot aizsargājamā dabas teritorijā, līdzīgi kā tas ir arī ārpus tām, problēmas nereti rada nesakārtotas īpašumtiesības. "Bieži vien ir situācijas, kad potenciālie uzņēmēji nav elastīgi un negrib pieņemt jaunas idejas vai meklēt jaunas nišas, kā saimniekot un dzīvot īpaši aizsargājamā dabas teritorijā. Ir situācijas, kad tiešām ir aizliegumi un nav iespēju īstenot izvēlēto saimniecisko darbību, bet lielākoties ir dažādas iespējas, ko var izmantot," uzsver G. Strode.

Praksē, ja nākas saskarties ar ierobežojumiem, Dabas aizsardzības pārvalde kopā ar uzņēmēju meklē risinājumus un kompromisus, lai varētu attīstīties. Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāve piebilst: "Iespējams, reizēm grēkojam no savas puses, atsevišķas situācijas pietiekami neizskaidrojot vai skaidrojot tās pārāk juridiskā valodā, kas ir grūti uztverama. Taču arī ikdienas darbā mūsu speciālisti nāk pretī ikvienam, kurš ir gatavs sadarboties un strādāt dabai draudzīgi."

Svarīgākais – saglabāt ekosistēmu

Katras īpaši aizsargājamās dabas teritorijas atļautās un aizliegtās darbības ir definētas vai nu speciāli šai teritorijai radītajos izmantošanas un aizsardzības noteikumos, vai Ministru kabineta noteikumos "Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi".

Saimnieciskās darbības ierobežojumi aizsargājamā dabas teritorijā var būt dažādi, jo ir tieši atkarīgi no teritorijas kategorijas, aizsardzības mērķa un tur sastopamajām sugām un biotopiem. Var tikt ierobežota gan mežsaimnieciskā darbība, piemēram, aizliegta kailcirte, gan minerālmēslu un ķīmisko augu aizsardzības līdzekļu lietošana, kā arī noteikti aizliegumi vai ierobežojumi darbībām, kuru rezultātā tiek mainīts zemes lietošanas veids, piemēram, pļavas apmežošanas, būvniecības ierobežojums vai aizliegums u.tml. Tomēr prakse liecina, ka daudzas iecerētās darbības realizējamas, saņemot Dabas aizsardzības pārvaldes rakstisku atļauju. Atsevišķās aizsargājamās teritorijās var tikt noteikti sezonāli liegumi.

"Kopumā nosacījumi un aizliegumi ir vērsti uz dabisku ekosistēmu saglabāšanu, piemēram, mazāk intensīva vai aizliegta mežsaimnieciskā darbība, aizliegums apmežot vai apart dabiskus zālājus, nosacījums saglabāt purvus un citus mitrājus, saglabāt dabiskās ūdensteces un ezerus," uzsver Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāve Gita Strode. "Nosacījumi atkarīgi arī no katras teritorijas zonējuma – vai tā ir dabas lieguma zona, rezervāta vai ainavu aizsardzības zona. Tieši ainavu aizsardzības zona aizņem proporcionāli lielāko daļu īpaši aizsargājamo dabas teritoriju platības, un šajā zonā ierobežojumi saimnieciskajai darbībai ir minimāli."

Lūkojoties pasaules praksē, šādu teritoriju apsaimniekošanā eksistē dažādas pieejas. Latvijas gadījumā pamatā ir ar normatīvo aktu palīdzību noteikti ierobežojumi. Uzsverot, ka arī citur pasaulē neiztiek bez dabas aizsardzības un saimnieciskās attīstības pretstatījuma un nereti pat nonākšanai konfliktā, Gita Strode stāsta: "Ir valstis, kur regulējumu veido ar brīvprātīgo līgumu palīdzību. Lielākie zemju īpašnieki vienojas ar valsti par to, kā konkrētajā aizsargājamajā teritorijā saimniekos, kādi nosacījumi tiks ievēroti, un nekādas papildu kompensācijas no valsts par to netiek maksātas, jo uzņēmēji saredz aizsargājamās teritorijās sev jaunu biznesa nišu. Piemēram, Itālijā, kur "Natura 2000" teritorijās ar šo principu pamatā tiek veidota liela daļa dabas aizsardzības plānu."

UZZIŅAI

Saskaņā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas datiem, īpaši aizsargājamo dabas teritoriju platība aizņem 17% Latvijas sauszemes teritorijas.

Latvijā ir astoņas aizsargājamo dabas teritoriju kategorijas:

  • četri nacionālie parki (Slīteres, Ķemeru, Gaujas, Rāznas), kas ir plaši apvidi, kur tiek aizsargātas dabas vērtības, ainaviskās vērtības un kultūrvēsturiskais mantojums, vienlaikus veicot zinātnisko izpēti, izglītošanu un atpūtas organizēšanu;
  • viens biosfēras rezervāts (Ziemeļvidzemes), kas ir plaša teritorija, kurā starptautiski nozīmīgas dabas un ainaviskās vērtības tiek saglabātas, nodrošinot ilgtspējīgu sociālo un ekonomisko attīstību;
  • 42 dabas parki, kas ietver noteiktu apvidu dabas un kultūrvēsturiskās vērtības (piemēram, Gaiziņkalns, Piejūra, Abavas senleja, Ogres ieleja, Daugavas loki, Talsu pauguraine). Dabas parki ir piemēroti raksturīgās ainavas saglabāšanai, sabiedrības izglītošanai un atpūtai, bioloģiskās daudzveidības uzturēšanai;
  • deviņi aizsargājamo ainavu apvidi (piemēram, Veclaicene, Vestiena, Ziemeļgauja, Augšdaugava, Augšzeme, Vecpiebalga), kas ir lielas teritorijas, kurās tiek aizsargāta īpaši skaista un daudzveidīga Latvijai raksturīga ainava un kultūrvide;
  • 261 dabas liegums, kas ir teritorijas, kurās aizsargā retas vai izzūdošas sugas vai biotopus, parasti cilvēku mazpārveidotas un saskaņoti apsaimniekotas platības;
  • četri dabas rezervāti (Teiču, Krustkalnu, Grīņu, Moricsalas), kas ir teritorijas ar gandrīz neskartu dabu; tur uzturēties drīkst tikai ar īpašu atļauju zinātniskās izpētes vajadzībām, lai nodrošinātu dabas procesu netraucētu attīstību;
  • septiņas aizsargājamās jūras teritorijas;
  • 327 dabas pieminekļi, kas ir atsevišķi, savrupi dabas vai cilvēku veidojumi.

(Avots: Dabas aizsardzības pārvalde)

Turpinājums sekos...

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.