Globālā un lokālā plastMASA (1.daļa) ^{Apriņķis.lv}

Globāls labums un globāla problēma jeb plastmasa skaitļos

Plastmasas priekšrocības, kas to padara vērtīgu izmantošanā, ir ilgmūžība un izturība pret sabrukšanu, bet šīs īpašības pārvēršas par problēmu videi, kad plastmasa tajā parādās kā atkritumi. Bieži tās izmantošanas laiks ir pārlieku īss, un tā ātri kļūst nevajadzīga vai vismaz vairs netiek izmantota atkārtoti. Kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem pasaulē ir saražoti aptuveni 8,3 miljardi tonnu plastmasas (kā gan bez tās varēja iztikt kādreiz?).

Zinātnieki Rolands Geijers (Roland Geyer), Dženna Jambeka (Jenna R. Jambeck) un Kara Lavendere Lova (Kara Lavender Law) izpētījuši, ka no šī apjoma tikai aptuveni trešdaļa aizvien tiek lietota. No atlikušā apjoma vien 9% ir pārstrādāti, 12% ir sadedzināti, bet 79% jeb 4,9 miljardi tonnu plastmasas nonākusi vai nu atkritumu izgāztuvēs, vai vidē. Praktiski neviena no šīm vidē nonākušajām plastmasām nenoārdās kā bioloģiski sabrūkošs materiāls. Tomēr saules gaisma padara plastmasu trauslu, tā sabirst mazākās daļiņās, kuru izmērs mērāms milimetros un mazāk. Pēdējos gados aizvien vairāk tiek iegūti dati par šo mikrodaļiņu ietekmi jūras un saldūdeņu vidē, bet daudz mazāka skaidrība ir par to ietekmi uz sauszemes ekosistēmām.

Sevišķi kaitīga degot

Plastmasa satur vielas, kuras līdz galam sadeg, kļūstot par ogļskābo gāzi un ūdeni, tikai ļoti augstās temperatūrās – vairāk par 1000°C, ko dedzināšana mājas apstākļos, piemēram, ugunskurā, parasti nesasniedz. Cits stāsts ir par plastmasu dedzināšanu modernās rūpnieciskās iekārtās kopā ar citiem nešķirotajiem atkritumiem – par to
“Rīgas Apriņķa Avīze” rakstījusi jau iepriekš. Savukārt, sadedzinot plastmasu zemās temperatūrās, gaisā izplatās indīgu vielu kokteilis, un dažas vielas ir nāvējošas, tās ieelpojot vien kādas pārdesmit sekundes.

Vērts zināt, ka plastmasu degšanas produkti ir sevišķi bīstami ugunsgrēka gadījumā – vismaz trīs ceturtdaļas ugunsgrēka upuru iet bojā, nosmokot dūmos, nevis, kā varētu domāt, no apdeguma traumām, tāpēc ierīkojiet savā mājoklī dūmu detektoru! Sadegot, piemēram, logu rāmjos izmantotajam polivinilhlorīdam, rodas hlorūdeņradis, kurš izraisa elpvadu spazmas, savukārt visiem zināmais porolons mīkstajās mēbelēs degot var izdalīt ļoti toksisko ciānūdeņradi jeb zilskābi.

Slikta slava ir arī bisfenolam A, kuru izmanto kā antioksidantu un plastificētāju, ražojot plastmasu. Tas izdalās gaisā, dedzinot dažus plastmasas veidus. Bisfenols A kaitē endokrīnajai sistēmai, un sekas var būt aptaukošanās, kā arī citas problēmas, kas saistās ar hormonu darbību, palielinās risks tikt pie audzēja. Ātrs ķīmiskais piesārņojums degot vai lēnāks un mazāks, sadaloties vidē, nav vienīgais sliktais efekts, ko rada plastmasas atkritumi.

Arī mehāniskais piesārņojums

Mazāk bīstams īstermiņā, bet globāli un lokāli ļoti nozīmīgs ir arī plastmasas mehāniskais piesārņojums. Tādi plastmasas izstrādājumi kā pudeles, plēves, korķīši, kārbiņas, ausu tīrāmie kociņi, maisiņi un cita draza atrodama faktiski visur – no augstākajiem kalniem līdz okeānu dziļākajām ieplakām. Pēc nevalstiskās organizācijas “Birdlife” datiem, katru gadu okeānos nonāk aptuveni 8 miljoni tonnu plastmasas, savukārt Pasaules Ekonomikas foruma aplēses liecina, ka, cilvēcei turpinot dzīvot (precīzāk – uzdzīvot) tāpat kā pašlaik, 2050. gadā plastmasas svars okeānos pārsniegs tajā dzīvojošo zivju svaru. Daļa no šīs plastmasas, straumju un vēja dzīta, turpina peldēt okeānos un jūrās, daļa tiek izskalota krastā, bet daļa nogrimst.

Rietumaustrālijas universitātes (The University of Western Australia) pētnieki raksta, ka lielākā daļa pasaules ūdeņos nonākošās plastmasas tiek ieskalota Indijas okeānā, bet trūkst pētījumu par šo atkritumu tālāko ceļu. Relatīvi labāk izpētīta ir atkritumu kustība Klusajā un Atlantijas okeānā, konstatēti apgabali, kuros straumes un vēji sakoncentrē atkritumus, veidojot to “salas”. Piemēram, šāda “sala” Klusā okeāna ziemeļos sakopo aptuveni 80 tūkstošus tonnu peldošas plastmasas, tomēr tas ir tikai 1% no kopējā ieskalotā plastmasas atkritumu svara. Kur paliek pārējie atkritumi, sadalījums aizvien ir neskaidrs.

Drauds pasaules ekosistēmām un sugām

“Birdlife” ziņo, ka apmēram 90% jūras putnu ir norijuši plastmasu. Parasti tie ir putni, kas barojas okeānā un barību uzņem no ūdens virsmas, kurā peld arī plastmasa. Satraucoši, ka daļa no šiem plastmasas priekšmetiem, pieaugušajiem putniem pēc barošanās okeānā atgriežoties ligzdošanas vietās, kopā ar barību tiek atrīta un izbarota mazuļiem.

Zināmi gadījumi, kad albatrosu mazuļi aizrijas ar plastmasas priekšmetiem, piemēram, ausu tīrāmajiem kociņiem, un aiziet bojā. Bojā aiziet arī vecie putni, kad tie saēdas plastmasas priekšmetus, uztverot tos par barību, un kādā brīdī tie sasniedz “kritisko masu”, kad putni aizrijas vai arī gremošanas sistēma vairs nefunkcionē. Un putni nav vienīgie, kas cieš no plastmasas priekšmetiem vai daļiņām, – negatīvu ietekmi izjūt liela daļa jūras iemītnieku.

Ko darīt? Lielākā daļa plastmasas okeānos nokļūst no Āzijas valstīm – 60% piesārņojuma rada Ķīna, Indonēzija, Filipīnas, Vjetnama un Taizeme. Bezpeļņas vides organizācija “Ocean Conservancy” (“Okeāna saglabāšana”) un Makkinseja Biznesa un vides centrs (McKinsey Center for Business and the Environment) rēķina, ka ar mērķtiecīgiem pasākumiem – atkritumu vākšanu, dedzināšanu un pārstrādi – šajās valstīs iespējams samazināt globālo piesārņojumu ar plastmasu par 45%. Tomēr reģiona vides aktīvisti šo ideju apstrīd, sakot, ka šādi sistēma darbosies pret iniciatīvām padarīt plastmasas produktus vieglāk pārstrādājamus vai kompostējamus.

Lai kā būtu, acīm redzams un skaidrs vismaz pagaidu risinājums ir individuāla cilvēka, pircēja līmenī patērēt plastmasas izstrādājumus mazāk, jo brīdī, kad plastmasas pudele jau ir radīta, ir par vēlu, un īsti ideāla veida, kā to pārstrādāt, nav.

Organizācija “Birdlife” norāda, ka skaidri globālās problēmas risinājumi nav saredzami. Eksperti strīdas, vai plastmasas pārstrāde ir īstais ceļš. Vieni saka, ka ir pēc iespējas vairāk jāpārstrādā plastmasa, jāiegulda tehnoloģijās, lai lietotu tās atkārtoti, citi uzskata, ka tas cilvēkiem rada pārliecību, ka atkārtoti izmantojamas pudeles ir īstais ceļš, tādēļ nemaz neizskata arī citas iespējas, bet turpina lietot plastmasas izstrādājumus, kaut atkārtoti lietojamus.

Tāpat ir aprēķini, ka videi it kā draudzīgāku, biodegradablu materiālu lietošana palielinās siltumnīcefekta gāzu izmešus gaisā. Kod kurā pirkstā gribi, visi sāp!

Turpinājums sekos.