Pierīgas zivjaudzētavu svētīgais darbs (1.daļa) Apriņķis.lv
- Autors: Gints Šīmanis, publicists
Storu mazuļu iknedēļas pārbaude ir sava veida atrakcija arī bērnudārzniekiem. Foto – Gertija Beinardte
Latvijas zivju audzētavas pilda valsts zivju resursu atražošanas programmu, ik gadu valsts ūdenstilpēs izlaižot vismaz 2 600 000 dažādu zivju sugu mazuļu un 11 600 000 zivju kāpuru. Privāto zivju audzētāju un dīķsaimniecību vajadzībām tiek audzēti varavīksnes foreļu, storu, zandartu, vēdzeļu un karpu mazuļi.
Kāda tad ir šī saimnieciski atbildīgā un vidi saudzējošā saimniekošana zivjaudzētavās, kas iespaido zivju krājuma apjomu un kvalitāti arī Pierīgas ūdenskrātuvēs un Daugavā? To “Rīgas Apriņķa Avīze” devās skaidrot uz Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” pakļautībā esošajām zivju audzētavām “Dole” un “Tome”.
Kā ir, kad nav zivju ceļu?
Daugavas HES kaskādes radītos zaudējumus zivju resursiem un to kompensāciju daudzus gadus pētījis zinātniskā institūta “BIOR” ilggadējais speciālists bioloģijas doktors Andis Mitāns. Viņš secina, ka Daugavas lielās HES ir projektētas pirms daudziem gadu desmitiem un to ekspluatācijas noteikumi ir videi un zivīm nelabvēlīgāki, ietekmētās upes platības un turbīnu caurlaistais ūdens apjoms ir desmitiem reižu lielāks nekā visām Latvijas mazajām HES kopā. Attiecīgi arī Daugavas HES kaskādes zivju resursiem radītie zaudējumi ir būtiski un to kompensācijas jautājumi ir nopietni risināti spēkstaciju projektēšanas stadijā.
Pirmā, jau 1939. gadā, uz Daugavas tika uzbūvēta Ķeguma HES – 65 kilometrus no upes grīvas. Pirms tās aizsprosta uzcelšanas laši, taimiņi, vimbas, nēģi, kā arī citas zivis migrēja augšup pa visu Daugavu un tās galvenajām pietekām, sasniedzot pat Baltkrieviju. Lai nodrošinātu šo zivju dabisko atražošanos arī pēc Ķeguma aizsprosta uzcelšanas, tajā tika iebūvēts augšup migrējošo zivju pārlaišanas ceļš. Tas ir kameru/kāpņu tipa, ar 82 betona kamerām, kas izvietotas 250 metru garā trasē.
Īpaši pētījumi 20. gadsimta 50. gados parādīja, ka vimbas, sapali, plauži un lielākā daļa karpveidīgo zivju samērā labi pārvar šo ceļu. Katru gadu augšup pa to pacēlās arī vairāk nekā 200 neliela izmēra (līdz 4 kg) lašu un taimiņu, bet lielie (12–20 kg) laši guva traumas jau pirmo kameru šaurajās, tikai 30–50 cm platajās pārejas spraugās un zivju ceļa augšgalu nemaz nesasniedza.
Arī nēģi nespēja pārvarēt stipro turbulento straumi. 1979. gadā, kad darboties sāka Ķeguma HES-2, aizsprosta lejas daļā izveidojās paaugstināts ūdens līmenis, applūdinot zivju ceļa ieejas kameras, un tās pārstāja funkcionēt. Ķeguma HES radīto zaudējumu kompensācijai bija paredzēts ne tikai zivju ceļš, bet arī lašu un citu zivju mākslīgā atražošana valsts zivju audzētavā “Tome”, kas uz Daugavas darbojas jau no 1929. gada.
Savukārt Pļaviņu HES tika uzcelta 1965. gadā pie Aizkraukles, 107 kilometru attālumā no Daugavas grīvas, iegūstot ūdens uzpludinājumu 40 metru augstumā. Pļaviņu aizsprostā migrējošo zivju pārlaišanas ceļš netika paredzēts, jo tik liela augstuma pārvarēšana pa klasisko zivju ceļu ir visai problemātiska. Radīto zaudējumu kompensācijai “Latvenergo” finansēja divu jaunu zivju audzētavu celtniecību.
1968.gadā netālu no Pļaviņām uzcēla zivju audzētavu “Sērene”, kas 40 gadus sekmīgi pavairoja un ielaida Daugavas baseinā plaužus, zandartus un līdakas. Sakarā ar ekonomisko krīzi valstī tās darbība 2009. gadā tika apturēta. Lašu resursu kompensācijai 1970. gadā tika uzbūvēta ļoti moderna zivju audzētava “Salaca” pie Salacas Mērniekos. Ar mainīgām sekmēm tā nostrādāja līdz 2000. gadam un katru gadu ielaida Salacā aptuveni 70 000–200 000 dažādu vecumu lašu un taimiņu mazuļu. Pēc tam arī šī zivju audzētava tika slēgta, jo “saskaņā ar starptautisko zivsaimniecisko un zinātnisko organizāciju rekomendācijām” Salaca tika pasludināta par lašu dabiskā nārsta paraugupi, kur resursu mākslīga atražošana nav vēlama.
Aizdambējot Daugavas gultni un Sauso Daugavu pie Doles salas, “Latvenergo” 1974. gadā uzcēla Rīgas HES, iegūstot līdz 18 metru augstu ūdens uzstādinājumu. “BIOR” speciālists Andis Mitāns uzskata, ka tieši Rīgas HES izbūve un ekspluatācija rada vislielākos zaudējumus Daugavas zivju resursiem, jo ir ne tikai aizsprostojusi zivju migrācijas ceļu, bet līdz pat Ķegumam pilnībā applūdinājusi visas seklās, akmeņaini oļainās krāces, kas ir specifiskas iepriekš minēto zivju nārsta vietas vai mazuļu dzīvotnes.
Rīgas HES priekšprojekta materiālos (1965. gads) atrodams slēdziens, ka attiecīgie zaudējumi zivju resursiem vērtējami kā zaudētā nozveja 372 tonnu apmērā gadā. Turpmāk ar Rīgas HES un Daugavas kaskādi saistītā zivju resursu zaudējumu kompensācija tiek risināta tikai ar zivju mazuļu mākslīgās atražošanas metodēm. Lai Daugavas lašu ģenētiski dabīgā populācija neizzustu pilnībā, katru gadu neliels daudzums nemigrējošo mazuļu tiek ielaisti Mazajā Juglā un Lielajā Juglā, kur zivis var atgriezties uz dabisko nārstu. Pašā Daugavā pie Rīgas HES ne lašu, ne arī citu zivju efektīvs nārsts nav iespējams lielo ūdens līmeņa un straumes svārstību dēļ.
Vislielākos zaudējumus Daugavas baseina zivju resursiem rada Rīgas HES dambju izbūve, kas jau upes lejtecē aiztur visas saimnieciski vērtīgās ceļotājzivis – lašus, taimiņus, vimbas, zušus, nēģus, daļēji arī zandartus un sīgas. Ir aprēķināts šo zaudējumu kā negūtās nozvejas apjoms – 372 tonnas, kas atbilst HES projektēšanas stadijā veiktajam novērtējumam. Te papildus pieskaitīti arī tie zaudējumi, kas rodas visu lielo HES zivīm nedraudzīgās ekspluatācijas dēļ, pieļaujot turbīnu krasi ciklisku darbību, ūdens uzkrāšanu un nostrādāšanu, radot līmeņa svārstības ūdenskrātuvēs līdz pat 1,6 metriem un tikai pavasarī, zivju nārsta laikā, tās ierobežojot līdz 0,75 metriem (Rīgas HES un Ķeguma HES) vai līdz 1 metram (Pļaviņu HES).
Ekspertīzē aprēķināts, ka Daugavas HES kaskādē krasās ūdens līmeņa svārstības samazina plaužu, līdaku, asaru un citu zivju dabiskās atražošanas efektivitāti un upes produktivitāti, radot zaudējumus 24 tonnu apjomā. Tātad Daugavas HES kaskādes radītie pastāvīgie zaudējumi zivju resursiem ir 396 tonnas gadā. Vai neesošie zivju ceļi un AS “Latvenergo” regulārās iemaksas valsts budžetā Zivju fonda kontā spēj kompensēt zaudējumus? Tas arvien ir atklāts jautājums.
Turpinājums sekos.
