Menu
 

Aprites ekonomikas principu ieviešana iepirkumos – cīņa ar pieradumu (2.daļa) Apriņķis.lv

  • Autors:  Arnis Švānfelds
Bieži vien mēbeli nepieciešams vien saremontēt, nevis mainīt pret jaunu. Foto – Arnis Švānfelds Bieži vien mēbeli nepieciešams vien saremontēt, nevis mainīt pret jaunu. Foto – Arnis Švānfelds

Vidzemes Augstskolas pētniece, SIA “Vides investīciju fonda” Interreg Baltijas jūras reģiona programmas projekta “Aprites ekonomikas attīstības sekmēšana caur inovatīvu iepirkumu un kapacitātes celšanas aktivitātēm” eksperte Jana Simanovska uzskata, ka liels šķērslis ieviest aprites ekonomikas risinājumus ir psiholoģiska nevēlēšanās ieviest ko jaunu, jo vieglāk iet pa ierasto ceļu. Aprites ekonomikas pamatprincipi ir pietiekami viegli saprotami, bet tie pieprasa inovācijas un jaunas pieejas ne tikai ražošanā, bet arī valsts un pašvaldību iepirkumos, kā arī pārmaiņas un jaunu domāšanu pierastās ikdienas darbībās.

Kā piemēru var skatīt iepirkumu skolēnu ēdināšanai skolas ēdnīcā. Pašlaik tradicionāli lietotā prakse paredz sagatavot noteikta lieluma porciju, ko uzliek uz šķīvja, – kādam tas varbūt ir par daudz, citam par maz, cits varbūt nemaz kaut ko no pasniegtā negrib. J. Simanovska stāsta, ka nodarbojusies ar ēdināšanas projektu, kad skolēnam tiek piedāvāts pašam salikt sev porciju no vairākām izvēlēm. Tad skolēns saliek tieši to, ko grib ēst, un tieši sev vēlamo daudzumu. Šāda kārtība ir pierasta daudzās ārvalstu skolās.

Stāstot par projekta ieviešanu, Jana atklāj, ka, pirmkārt, bijis grūti noformēt iepirkuma dokumentāciju, jo tā jāraksta no jauna, nevar pielāgot iepriekš lietotās. Otrkārt, šāda kārtība ir nepierasta potenciālajam ēdinātājam. Treškārt, pie tās jāpierod pašiem skolēniem.

Jana stāsta, ka ieviešot šādu ēdināšanu Pļaviņu novada skolā, pirmos mēnešus bijis vērojams mērens haoss, bet tad process sakārtojies. Parādās vēl citas lietas, kas jāievēro, piemēram, mazākiem bērniem nepieciešama skolotāja klātbūtne, jo kāds palaidnis rotaļājoties var sakraut sev porcijā, piemēram, visas karbonādes. Te arī parādās atšķirības starp Latvijas un ārzemju iestādēm – tur vairākās valstīs novērots, ka skolotāji ēd kopā ar audzēkņiem, uzskatot to par audzināšanas darba daļu.

Vēl cits stāsts ir par ēdināšanu slimnīcās, kur parasti jau ir bijusi prakse, ka personāls slimniekam porciju uzliek pie ēdiena izsniegšanas vietas, bet tagad slimnīcas mēdz iet arī vieglāko ceļu – iepirkt jau termokastītēs saliktu ēdienu, kas, protams, rada atkritumus, kuri nesadalās (kastītes), un vairāk atkritumu neapēstās pārtikas veidā. Par to, cik ēdināšanas organizācija ir svarīga, liecina statistika, ka atkritumos nonāk pat trešā daļa (!) no saražotās pārtikas.

Vietējā šķelda kļūst aizvien populārāks kurināmais materiāls.


Aprites ekonomikas garam atbilstošu preču un pakalpojumu iepirkšanai (esošo mantu atjaunošana, nevis jaunas, citas specifikācijas) mūsu birokratizētajā sistēmā vienmēr var atrast formālus šķēršļus. Līdzīgi kā Jānis Brizga, arī Jana Simanovska uzver, ka nepieciešams kāds pārmaiņu ledlauzis, kurš uzņemas iniciatīvu, un tad izrādās, ka viss ir paveicams.

Ir skolas, kuras iepērk jaunas mēbeles, ir tādas, kurās saimnieks nomaina tikai galda augšējo plātni, tādējādi turpinot izmantot apakšējo daļu, kuru mainīt nav nekādas vajadzības. Šeit par labu aprites ekonomikai negaidīti nospēlē visparastākais līdzekļu trūkums. Ir iespēja veidot iepirkumu tā, ka mēbeļu maiņas gadījumā (mēbeļu nodrošināšanas pakalpojums, nevis mēbeļu pirkšana) uzņēmējam ir pienākums vecās mēbeles savākt. Gadījies, ka šādu variantu uzņēmēji uzņem ar sašutumu, jo tā nav pierasts, bet skaidrs, ka pie tādas kārtības parādās interese piegādāt kvalitatīvākas mēbeles, kuras kalpo ilgāk un kuras var atjaunot.

Atkal pieminot ārzemes, ir pieredzēts, ka apkalpojošais uzņēmums moderni atjauno un atsvaidzina mēbeles, un tad cena par darbu un materiāliem sanāk tikai mazliet – aptuveni 5% – lētāka, nekā pirkt jaunas, bet atkritumu daudzums ir samazināts. Ierobežot nevajadzīgu patēriņu ir svarīgi arī no citiem viedokļiem: tas samazina garo transportēšanas ceļu un ar to saistītos papildu izmešus, iepakojumu, un, svarīgākais, ka tas rada vairāk darbavietu lokāli. Kā uzskata J. Simanovska, Latvija nav lielais globālais ražotājs, un mums šāda prakse vairāk nāktu par labu, bet skaidrs, ka lielajiem starptautiskajiem ražotājiem šāda kārtība īsti nepatīk.

Vēl viena liela problēma, lai cik banāli tas skanētu, ir dialoga nepieciešamība starp iepircēju valsts vai pašvaldības institūcijas personā un uzņēmējiem. Kā novērojusi J. Simanovska, šis process specifiski Latvijai ir ārkārtīgi grūts. Iepircēji baidās runāt, rīkot tikšanās ar potenciālajiem konkursu dalībniekiem vairāku iemeslu dēļ. Gadās, ka iepirkums ir pietiekami specifisks, un izskatās, ka Latvijā ir burtiski viens vai pāris uzņēmumu, kas to varētu izpildīt.

Ir bailes, ka šādu tikšanos un vajadzību/iespēju skaidrošanu un labākā iepirkuma veida atrašanu uzskatīs par priekšrocības došanu, konkurences noteikumu pārkāpumu ar tam sekojošām smagām sekām. Savukārt uzņēmējiem ir bailes un neticība sarunai, nav liela entuziasma tikties un ieguldīt laiku un spēkus dialogā, jo bieži viņi uzskata, ka konkurss jau tāpat ir sarunāts.

Kopējais valsts un pašvaldību iepirkuma apjoms ekonomikā ir ļoti liels – aptuveni 15–20% no IKP. Tāpēc šo iepirkumu nosacījumu pielāgošana aprites ekonomikai atstātu būtisku iespaidu uz pārmaiņu procesu. Tas ir pietiekami grūts, jo arī uzņēmēji ir dusmīgi, ja kas jāmaina, jāpieskaņo, nevis var izmantot jau pieejamās specifikācijas un variantus. Un vēlreiz – ārkārtīgi svarīgi ir atrast īsto veidu iepirkumam.

Ir bijis gadījums, kad izraisās konflikts starp uzņēmumiem, kuri piedāvā printeru kārtridžu uzpildīt, un to piegādātājiem, kuri piedāvā tos mainīt tikai pret jauniem, jo uzpilde it kā var sabojāt pašu printeri. Ja šajā gadījumā pērk nevis printeri un kārtridžus vai to uzpildīšanu ar drukas pulveri, bet maksā par izdrukātajām lapām, uzņēmēji jau paši tiek skaidrībā, kurš ilgtermiņā būs labākais variants. Sākums visam ir grūts, bet novērots, ja uzņēmumam vienreiz ir nācies piedomāt pie jauna risinājuma un tikt ar to galā, tas kļūst par konkurences priekšrocību pie nākamajiem klientiem.

Var likties, ka pārmaiņas pieprasījumā – gan sabiedriskajā, gan biznesa – sadārdzinās piedāvājumu. Te Jana Simanovska atzīmē, ka mēs faktiski maksājam ļoti maz par atkritumiem un izmestajiem produktiem. Ja to cenā būtu ierēķinātas arī pilnas izmaksas īstai utilizācijai un kaitējums videi, tas būtu spiediens pielāgot biznesu tādējādi, lai maksimāli palielinātu produktu dzīves ilgumu un radītu iespēju tos atjaunot vai pārstrādāt.

Pat nedaudz iedziļinoties, ceļā uz aprites ekonomiku saskatāmas daudzas problēmas un šķēršļi. Ja jau no tās neaizmukt, gribētos cerēt vairāk sastapties ar burkāna veida pārmaiņu stimuliem, bet skaidrs, ka ar tiem vien neiztiks. Un tālāk jau atkal notiks pēc Darvina tēzes, ka izdzīvos (vai labāk dzīvos) tas, kurš pielāgosies.

Raksta pirmo daļu lasiet šeit.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.