Kā veicināt oglekļa mazietilpīgu attīstību (1.daļa) Apriņķis.lv
- Autors: Una Griškeviča
Foto - pixabay.com
Iespējams, beidzamajā laikā ne viens vien ir dzirdējis vai kaut kur lasījis par Latvijas iespējām veicināt oglekļa mazietilpīgu attīstību. Kā sarunā ar “Rīgas Apriņķa Avīzi” skaidroja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Klimata pārmaiņu departamenta direktora pienākumu izpildītājs Raimonds Kašs, tā ir saimnieciskā darbība un dzīve, kura nav balstīta galvenokārt uz fosilo kurināmo – oglēm, naftu, dabasgāzi. Tā ir ilgtspējīga vides, ekonomiskā un sociālā attīstība, kas skar teju visas mūsu dzīves jomas.
“Tas nozīmē, ka visus šos aspektus skatām kopā, jo tas ir būtiski, īstenojot emisiju samazināšanas pasākumus un pasākumus cilvēka iespējām pielāgoties klimata pārmaiņām,” uzsver R. Kašs.
Top divi svarīgi dokumenti
Kā sarunas sākumā min R. Kašs, ir jārunā par diviem galvenajiem virzieniem – pielāgošanos klimata pārmaiņām un siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju samazināšanu –, uz kuriem tiek virzīta ministrijas politika klimata jomā.
“Tipisks piemērs par pielāgošanos klimata pārmaiņām ir, piemēram, ūdenstilpju krastu erozija un to nostiprināšana ar stādījumiem, akmeņiem u.tml. Savukārt pilsētās būtisks ir siltumsalu efekts, proti, ielās, kur ir augstas mājas un nav koku, rodas svelme un vasarās strauji paaugstinās temperatūra, tāpēc ir nepieciešams veikt pielāgošanās pasākumus – vai nu stādīt kokus un zaļos augus, vai ierīkot strūklakveida ūdenstvertnes, kas klimatu atvēsina. Tālab jau 2019. gada jūlijā Ministru kabinets ir pieņēmis Latvijas pielāgošanās klimata pārmaiņām plānu laika posmam līdz 2030. gadam, kurā ir ietverti vairāk nekā 80 konkrēti pasākumi ar precīzu izpildes termiņu, potenciālo finansējuma avotu un sasniedzamo rādītāju, kas ministrijām, pašvaldībām un citām iesaistītajām personām jāīsteno līdz 2030. gadam. Savukārt SEG emisiju samazināšanas jomā kā piemēru var minēt fosilo energoresursu izmantošanas samazināšanu primāri transporta un enerģētikas nozarēs.
Turklāt pašreiz noslēguma posmā starp ministrijām notiek divu būtisku politikas plānošanas dokumentu – “Latvijas stratēģija klimatneitralitātes sasniegšanai līdz 2050. gadam” un “Nacionālais enerģētikas un klimata plāns 2021.–2030. gadam” – saskaņošana, kurus plānots izskatīt Ministru kabinetā vēl šogad. Dokumentos ir konkrēti norādīts tas, ka Latvija virzās uz klimatneitralitāti 2050. gadā. Klimatneitralitāte ir iespēja Latvijai ekonomiski attīstīties un paaugstināt konkurētspēju, un tas ir arī valdības mērķis. Līdz ar to mūsu aktivitātes šajā kontekstā ir ļoti ambiciozas, jo esam pārliecināti, ka Latvijas uzņēmējiem šī ir iespēja gan attīstīt tehnoloģijas, gan nodrošināt tehnoloģiju transfēru jeb izmantošanu ārvalstīs,” uzsver R. Kašs.
Precīzas mērīšanas tehnoloģijas un pareiza lopu barošana
Viena no problemātiskākajām nozarēm saistībā ar oglekļa mazietilpīgu attīstību (OMA) ir lauksaimniecība – gan audzējot liellopus, aitas un kazas, gan bagātinot augsni ar slāpekļa minerālmēsliem, gan sadaloties kūtsmēsliem, vidē tiek emitētas SEG emisijas. Tāpat, dziļi uzarot augsni, atmosfērā izplatās tur noglabātais ogleklis. Jautāts, ko savā rīcībā varētu mainīt lauksaimnieki un ko viņiem ieteiktu Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) speciālisti, R. Kašs atzina, ka lauksaimniecība ir viens no visizaicinošākajiem sektoriem:
“Mēs nevaram strikti pateikt, ka lopi ir jāizkauj, jo cilvēki patērēja un patērēs gaļas produktus. Tādēļ ir jāplāno, kā mazināt lopu radīto [metāna] emisiju. Ir vairāki veidi, kā to darīt, – gan saistībā ar barību, kas lopiem tiek dota, gan aprēķinot emisiju, kas varētu rasties barošanas rezultātā. Savukārt, runājot par zemes apstrādi, ir runa par precīzajām mērīšanas tehnoloģijām, piemēram, kad transportlīdzekļi (traktortehnika), apstrādājot zemi un izmantojot digitālās kartes, jau zina, cik dziļi konkrētajā laukā jārok vai jāar un cik daudz minerālmēslu nepieciešams. Tie ir divi būtiski jautājumi, kas jārisina.”
Domāšana jāmaina arī autotransporta jomā
Sarunas gaitā VARAM pārstāvis vairākkārt atzīst, ka pašreiz svarīgākie uzdevumi ir runāt gan par cilvēku domāšanas maiņu, gan problēmu tehnoloģiskajiem risinājumiem. “Piemēram, Skandināvijas valstu iedzīvotāji aktīvi iesaistās atkritumu šķirošanā, un viņiem ir skaidrs, ka jāizvēlas videi draudzīgs transports – elektromobiļi. Turklāt viņiem tas ir izdevīgi, jo politika, kas attiecas uz t.s. fosilo automobiļu iegādi, ir krietni striktāka.”
Komentējot Latvijas situāciju, R. Kašs teic, ka, jā, novecojušais autoparks Latvijā ir viena no problēmām, bet arī šajā gadījumā ir jārunā par domāšanas maiņu. “Vajadzētu domāt par pāriešanu uz automašīnām, kas tiek darbinātas ar elektrību, biogāzi vai biodegvielu, taču pie mums vienmēr atradīsies iemesli, kāpēc to nedarīt. Jā, iespējams, ka attiecīgās klases elektromobilim cena ir augstāka nekā šādas pašas klases fosilajam automobilim, taču, ja cilvēkam jāizvēlas, vai viņš pirks apvidus automobili vai mazāku elektromobili, lielākajā daļā gadījumu ir skaidrs, ko viņš izvēlēsies.”
Tiesa, kā norāda R. Kašs, ir būtiski, lai būtu attīstīta elektromobiļu uzlādes staciju infrastruktūra: “VARAM jau 2015. gadā uzsāka pilotprojektu, kura ietvaros tika atbalstīta pirmo uzlādes staciju būvniecība un elektromobiļu iegāde. Pēc tam sekoja Satiksmes ministrijas iniciatīva ar iespēju izmantot Eiropas Savienības fondu finansējumu, lai uzlādes stacijas tiktu uzstādītas uz visiem TEN-T ceļiem, un šis projekts drīzumā tiks pabeigts.
Pašreiz tiek domāts arī par uzlādes iespēju attīstību publiskajā sektorā – to paredz ES direktīva, kas būs jāpilda arī Latvijai. Tas nozīmē, ka šī iespēja attīstīsies arī daudzdzīvokļu māju sektorā, bet, kā tas notiks praktiski, vēl ir laika jautājums. Viens ir ierīkot šādas uzlādes stacijas privātajā sektorā, bet, jā, publiskais sektors būs kārtējais izaicinājums, lai mēģinātu stāvvietās tās ierīkot. Jautājums, vai cilvēki to gribēs pieņemt, bet reizēm der atcerēties, ka oglekļa dioksīda emisijas rodas, dedzinot fosilo degvielu, ko izmantojam savām automašīnām.”
